Iekāres vara

iekares-vara

Viktors ir gandrīz albīns. Gaišie mati nodzīti uz nullīti, gaišas skropstas, gaišas uzacis, albīniem raksturīgas sārtas lūpas un nekaunīgs, dzedrs blāvi pelēku acu skatiens, drukns augums un spēja runāt par savām un citu izjūtām.

– Par ko tu domā? – Viktors jautāja Dinai tādā intonācijā, ka viņa nevarēja neatbildēt.

– Domāju par to, ko tu teici: ka tev ļoti patīku un tu esi ļoti izvirtis. Domāju, cik lielā mērā tas atbilst patiesībai, – pūloties saglabāt pašcieņu, atbildēja trīsdesmit trīs gadus vecā tumšmate ar izteikti sievišķīgām formām, kas iegājusi tai dzīves stadijā, kad sāk satraukt vecmeitība.

Dina ar Viktoru iepazinās internetā: paķircinājās, pamuļķojās un riskēja, aizejot uz randiņu, pareizāk sakot, aizbrauca uz randiņu, kas bija sarunāts uz dzelzceļa viadukta, kas vēl nebija nodots ekspluatācijā. Katrs ar mašīnu piebrauca no savas puses. Tas vien jau Dinai šķita aizraujoši.

Interneta sarakstē Viktors bez mazākās kautrības un pieticības apgalvoja, lai nešauboties ne mirkli – viņš sievietēm patīkot.

Atceroties šo apgalvojumu un novērtējot topošā gultas biedra un, iespējams, attiecību kandidāta izskatu, Dina nodomāja: „Ar pilnu atbildību varu sev paziņot, ka albīni man nepatīk!”

Pirmais iespaids neveidojās tāds kā gribētos un Dina sāka domāt, kā pēc iespējas ātrāk eleganti “satīt makšķeres”, proti, izkāpt no Viktora mašīnas, kurā abi iesēdās, lai parunātos.

Vēl pēc dažiem mirkļiem viņa mainīja savu viedokli: vīrietim, kas tērzēja tepat blakus, piemita tāds magnētisms, kas nepieļāva iespēju atteikt ne nākamo tikšanos, nedz arī tam sekojošo seksu, nedz arī pārējās tikšanās reizes.

Dina nesaprata, kas viņu tik ļoti saistīja šajā vīrietī: vai apgalvojumi, ka viņa ir ekskluzīva sieviete, ka ļoti patīkot, kas gan stipri vien robežojās ar klajiem glaimiem, vai īstie glāsti īstajā brīdī, kuri tika veikti tā, ka nez vai kāda sieviete spētu turēties pretī.

Tā Dina gandrīz pret savu gribu spēcīgi iekāroja Viktoru. Putniņi viņas ausīs, protams, nečivināja, nāsīs neielija rožu aromāts un kājas nebija tik vieglas, ka neskāra zemi. Tā nebija iemīlēšanās. Tā bija iekāres vara, kas spēcīgi vilka iekšā jutekliskuma maz kontrolējamo izjūtu akacī.

Domājot par Viktoru, sievietes gurni pielija ar karstu smagumu, krūšu gali piebrieda, kā atceroties mīļākā prasīgos pirkstus uz tiem, un acis kļuva miklas. Mikla kļuva arī cita vieta.

Dinas psihe bija panikā: „ Kā tas var būt?! Es viņā neesmu pat iemīlējusies! Ko es daru viņa gultā? Kāpēc ļaujos un izpildu viņa neķītrās pavēles? Es taču esmu “brašs puika” un pati varu pavēlēt – dari man tā un tā!”

Neviena pavēle no Dinas mutes abu tikšanās brīžos tā arī neizskanēja.

Astoņdesmito gadu kulta filmā „9 ½ nedēļas” kādā epizodē Mikija Rurka tēlotais varonis liek Kimas Besindžeres varonei rāpot un vicina siksnu – viņai tas nepatīk un sieviete atsakās to darīt.

Turpretī Dina kā hipnotizēts trusītis rāpoja pa grīdu, kad lika, ļāvās pērienam un šīs darbības uzvilka sievietes psihi kā stīgu, kas vēlāk plīsa vētrainos orgasmos.

Uff! Arī vēlāk atceroties Dinai uzmetās zosāda, kas atgādināja par pārdzīvotajām asajām izjūtām.

Pēc apmēram septiņām tikšanās reizēm Dina ar šausmām aptvēra, ka ir tuvu tam stāvoklim, kad teju, teju kļūs atkarīga no kairinājuma avota, kas kāpina adrenalīna līmeni.

Pēc kārtējā „seansa” Viktors vienmēr apskāva Dinu un mīļi un atzinīgi teica:

– Tu esi vispaklausīgākā un padevīgākā, kāda vien man ir bijusi! Paliec tāda vienmēr!

Dina nesaprata, vai tādā veidā tiek izteikta vēlme saglabāt šādas attiecības ilgu laiku, vai tā vienmēr jāsaka „bargajiem kungiem” savām „verdzenēm”.

Dina ļoti labi saprata, ka attiecības, kas izveidojās ar Viktoru, nevar nosaukt par attiecībām to tradicionālā izpratnē. Lai arī viņa, izprotot attiecību nedabiskumu, neplānoja neko nopietnu. Kādas tur nopietnas attiecības no internetsakara? Bet tik un tā dziļi zemapziņā sila doma par ilgstošām harmoniskām attiecībām. Šinī gadījumā par harmoniju nebija runas. Tāpat kā nevarēja runāt par jelkādu romantiku. Viņi satikās norunātajā laikā Viktora dzīvoklī un pēc namatēva izdomāta scenārija „izklaidējās”. Citi izklaides veidi nebija paredzēti.

Dina pēc kāda laika sāka domāt, ka viņas būtība taču nav verdziska ne gultā, ne dzīvē, bija kaut kas jādara, lai pārtrauktu to, kas ar viņu notika. Viegli nenācās: nebija pagājis ilgs laiks, tomēr jau izveidojusies atkarība.

Dinai pietika dūšas piespiest sevi atradināties no tās.

Pēc vairākām neatbildētām īsziņām Viktors uzrakstīja: „Es tevi saprotu, tomēr tu esi vispadevīgākā un paklausīgākā!”

Dina izlasīja īsziņu un sajuta kņudinošo siltumu kājstarpē. Un tikai ar lielu piespiešanos viņa neuzrakstīja atbildi, kas liktu turpināt…

 

Autore: Rita Lasmane

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz