„Es tev neesmu mamma!”

es neesmu tava mamma

Es ticu, ka kaut kur pasaulē ir sievietes, kurām nav vajadzības un vēlēšanās ik pa laikam uzsaukt savam vīrietim: „Es tev neesmu mamma!”.

Bet es zinu, ka ne vienā vien mīlnieku ligzdiņā vai ģimenes miteklī dzirdams apmēram šāds dialogs.
Viņam piepeši ievajadzējies tīrs krekls vai tīras zeķes. Varbūt kāds cits tīra apģērba gabals. Iespējams, tā ir kaut kas cits, kā atrašanās vieta šķiet kā liels noslēpums, tāpēc Viņš sauc pēc palīdzības.

– Kur ir mana zeķe (kurpe, cigaretes, apakšbikses, vai kas nu tobrīd pazudis)???

Viņa, kurai bez tā visa jau pilna galva ar rūpēm, vai vienkārši tobrīd slikts noskaņojums, bet varbūt arī vienreiz piegriezusies mūžīgā bezpalīdzība un nevarēšana iegaumēt, kur mājās kas atrodas, dusmīgi atbrēc pretī:

– Es tev neesmu mamma!

Iespējams, kāda cita Viņa, lai apliecinātu, ka it nemaz nelīdzinās mīļotā vīrieša mātei, indīgi atgādina, ka Viņa mātei ir cita adrese.

Nabaga vīrietis, saņēmis tamlīdzīgas atbildes, kļūst stipri apjucis – kāpēc viņa šī brīža dzīvesbiedre, visādi citādi prātīga sieviete, pēkšņi sniedz tik neadekvātas atbildes? Vīrietis taču, taujādams pēc vajadzīgās lietas, četros vai piecos vārdos ielicis tik dziļu jēgu. Viņa jautājumā, vīrieša prāt, bijis aptuveni tamlīdzīgs vēstījums:
“O, mājas visvarenā pavēlniece, tā, kurai ir dota augstākā vara zināt, kur atrodas manas tīrās zeķes, krekli un apakšbikses, sviesta paciņas un siera gabali, kafijas tasītes un kafijas paciņas, kā arī citas vajadzīgās un nevajadzīgās lietas! Vai tu nebūtu tik visužēlīga un nepadalītos savās zināšanās? Vai neizpaustu manam prātam neizprotamu noslēpumu un neatklātu: KUR IR mana zeķe (kurpe, cigaretes, apakšbikses, vai kas nu tobrīd pazudis)???”

Ja mums, sievietēm, komunicējot dienas laikā jāpasaka ļoti daudzi vārdi, tad vīrietim pilnīgi pietiek ar pusi vai trešo daļu no tā, ko pasaka sieviete. Tieši tāpēc viņi nešķiež enerģiju tukši vāvuļojot, bet skaļi pavēsta sakāmā vajadzīgāko daļu – to, par neatrodamo priekšmetu. Lai arī sievietei varētu šķist, ka svarīgas ir pilnīgi visas runas daļas, īpaši tā – par visvareno pavēlnieci, un vīrieši to it kā zina, viņi tik un tā taupa vārdus. Ko tur piebilst? Tādi viņi vienkārši ir!

Savukārt sieviete, kas kategoriski atsakās kaut mazliet līdzināties sava vīrieša mātei un uz pirmo pieprasījumu pasniegt pieprasīto, ar savu atbildi vēsta:

“Es ļoti gribu, lai tu būtu pieaudzis vīrietis, kas spējīgs tikt galā ar visām dzīves situācijām! Kāpēc tu nespēj sevī attīstīt augstākās klases spiega spējas un zibensātri, dzelžaini atcerēties, kur noglabāts tas vai cits priekšmets, kaut gan tev bijusi iespēja novērot šīs mantas atrašanās vietu tikai vienreiz, un arī tad ar vienu acs kaktiņu???”

Mēs, sievietes, pasauli redzam savādāk nekā vīrieši. Vīrietis informāciju tver šaurā segmentā un nepievērš uzmanību sīkumiem, tāpēc viņi bieži vien neatceras priekšmetu izvietojumu savā dzīves telpā. Nav vajadzības! Sievietes visu redz un iegaumē simts astoņdesmit grādu leņķī. Sieviete ir spējīga paturēt prātā daudzas lietas un iegaumēt, kur kas noglabāts. Tieši tāpēc jau sievietes tīri automātiski uzņemas atbildību par kopējo saimniecību un dzīvei vajadzīgo priekšmetu glabāšanu. Protams, gadās arī izņēmumi.

Par izņēmumiem runājot: mēs visas gribam, lai mūsu vīrieši ir stipri un visu varoši, bet arī viņiem gadās spēku izsīkums un uznāk vājuma brīži. Sievietēm šķiet, ka vīrieši nedrīkst būt vāji, jo kurš tad te galu galā ir stiprais dzimums?! Ja vīrietis izrāda vājumu, tad tas noteikti ir ārkārtējs izņēmuma gadījums. Bet tā nav!

Mīļās, meitenes, ja jūsu vīrietis pēkšņi nespēj atrast tīrās apakšbikses, tas nozīmē, ka viņš tieši tajā mirklī ir sajuties vājš un meklē jūsos „stipro dzimumu”. Neatsakiet viņam sniegt palīdzīgu roku, neuzsāciet tirādi par to, ka jūs „neesat viņa mamma”. Esiet iecietīgas! To sauc par empātiju – spēju just līdzi. Arī sievietēm ir vājuma brīži, ko gan viņas veikli attaisno ar PMS, vai vienkārši ar to, ka ir „vājais dzimums”, bet lai vai kā, līdzjūtību un palīdzīgu roku vai plecu taču grib saņemt jebkurš.

Bet ko lai dara, ja vīrietis  pats nevar sev sameklēt tīrās zeķes katru dienu? Vai tas nozīmē, ka viņš ik dienu jūtas vājš? Vai varbūt tomēr viņu mamma ir slikti audzinājusi?

Varbūt tomēr jāņem pletne un jādresē?

 

Autore: Rita Lasmane

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

1 Komentārs on "„Es tev neesmu mamma!”"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
aradhana
aradhana

Visdrošākā metode – NEKAD sievietes klātbūtnē neizrunāt vārdu ”zeķes” :)

wpDiscuz