Dr.Gasiņš: Lai vīrietim uzlūkojot savu sievieti vienmēr nedaudz siekalas tecētu

dr.Gasiņš

Dr.Gasiņš  ir reproduktīvās medicīnas centra „Embrions” ginekologs, kā arī viens no pozitīvi aprunātākajiem ārstiem, jo  tieši viņš ir palīdzējis tikt pie bērniņa tik daudzām ģimenēm. Neraugoties uz to, ka ārsta profesija jau izsenis vairāk tiek piedēvēta vīrietim, ginekologs- vīrietis sieviešu vidē tiek uztverts ar divējādām emocijām. Ir sievietes, kas kā speciālistam vairāk uzticas vīrietim, citas nespēj pārvarēt šo robežu un atklāties pretējā dzimuma ārstam. Sarunā ar Agnesi un Ritu Lasmanēm dr. Gasiņš atklāj par sevi plašākai sabiedrībai, iespējams, vēl nezināmus faktus.

 

Agnese: Man vienmēr ir gribējies pajautāt ginekologam vīrietim, kāpēc viņš ir izvēlējies tieši šo profesiju?

Dr.Gasiņš: Mācoties trešajā kursā, es sāku domāt –  ko darīt tālāk? Sapratu, ka man negribēsies staigāt ar stetoskopu ap kaklu kā terapeitam. Vēlējos darīt kaut ko reālu, gribējās būt amatniekam. Sāku “iet pa cilvēka uzbūves stāviem”: neiroķirurgs es nevarētu būt, krūšu kurvis arī tā kā nav domāts man, zemāk – kuņģis, žultspūslis, zarnas – tas arī nav man… Ļoti aizrāva dakteris Veidemanis Linezera slimnīcā. Es sāku pie viņa voluntēt, un turpat blakus atradās mans mūža skolotājs – dakteris Vītols. Sāku piestaigāt blakus operāciju zālē, arī tas man šķita ļoti interesanti. Sāku šaubīties – vai doties pa uroloģijas līniju vai ginekoloģiju. Abas specialitātes man likās ļoti interesantas. Piektā, sestā kursā sāku voluntēt pie Vītola kolēģa daktera Treija, un nopietni “saslimu’’ ar šo lietu. Tad pēc studijām bija fukša gadi, kurus godīgi nostrādāju Linezerā. Tā nu tas sanāca…

A.: Tas nebija bērnības aicinājums?

Dr.Gasiņš: Nē. Drīzāk solījums mammai. Man bija, kā mēdz teikt, vētraina jaunība. (Smaida) Mamma bija medmāsa, un agri nomira, es viņai apsolīju, ka kļūšu ārsts. Un solījumu esmu izpildījis! Bet man ir nenormāli paveicies ar dzīves skolotājiem, kas „dienas gaismu parādījuši”, un devuši iespēju iemācīties labu profesiju. To es uzskatu par veiksmi, kuru, protams, izmatoju.

A.: Kā tu satiki savu sievu?

Dr.Gasiņš: Viens otru ieraudzījām institūtā. Viņa arī ir mediķe – diplomēta ģimenes ārste, bet es teikšu, ka viņa ir diplomēta mamma abiem maniem dēliem.

Rita: Vai paģēri arī saviem dēliem ārstu karjeru?

Dr.Gasiņš: Nē. (Iesmejas) Man ir divi dēli, kas ļoti labi mācās skolā. Es tāds nebiju. Tas, ka dēliem labi strādā galvas, noteikti ir manas sievas nopelns. Mana profesija ir tāda, ka es diezgan maz esmu mājās, un esmu pēc rakstura diezgan sarežģīts, latviski sakot,  pārnāku mājās “uzvilcies”. Bet runājot par dēlu profesiju izvēli, viņiem veidojas priekšstats, kādi ir bonusi manai profesijai. Viņi redz, ka tam darbam, ko es ieguldu, ir kāds segums.

A.: Materiālais, vai no labo darbu viedokļa?

Dr.Gasiņš: Labie darbi.  Reizēm, mums ejot pa ielu, kāds cilvēks pienāk klāt un saka neviltotu paldies. Puikas to redz, un viņiem veidojas viedoklis. Ne jau nauda ir pats noteicošākais, varbūt tas banāli izklausās. Protams, bez naudas mēs nevaram dzīvot, bet kāda īsziņa vai vēstule, vai vienkārši sveiciens uz ielas, kad parāda – dakter, redz kur ratiņos mūsu kopējais darbs – rada morālu pacēlumu. Un, runājot par kopējo darbu, ārsts bez pacienta līdzdalības neko nevar izdarīt. Es nevaru vilkt pacientu kā sunīti aiz siksnas, ja viņš nesaprot, kāpēc to daru. Ja pacients saprot, tad dodas līdzi ārstam tajā nezināmajā. Ārstam jau arī ne vienmēr ir skaidrs, kāds būs iznākums. Tas ir kopējs darbs un uzticība, ar kuru pacients ļaujas, iedvesmo un paceļ ārstu, un tā arī rodas rezultāts. Vienas tabletes, vai viena operācija neko nedos. Ir vajadzīgs komandas darbs. Starp pacientu un ārstu ir jāveidojas ķīmiskajai reakcijai. Un vēl tajā visā, ja mēs runājam par manu profesiju, ir iesaistīta ģimene. Ļoti būtisks sievietei ir vīra atbalsts.

R.: Vai tava sieva nekurn par to, ka tik daudz laika tiek veltīts darbam?

Dr.Gasiņš: Dažreiz viņa patiešām ir cemmīga, ka man reizēm vakaros zvana pacientes un  kaut ko jautā. Vai tad vēl neesot gana? Bet tāds ir mans darbs un es nemainīšos! To es viņai esmu pateicis.

A.: Vai tev kā ginekologam nav zudušas jebkādas ilūzijas par sievieti? Tu taču sievietes pazīsti gan no iekšpuses, gan no ārpuses.

Dr.Gasiņš:  Ir mainījusies mana ilūzija par sievieti. Mamma bija mans labākais draugs. Es nevarētu teikt, ka viņu dievināju, bet varēju ar viņu izrunāties par visu. Un man bija arī ļoti laba vecmamma. Man bija savs priekšstats par sievietēm. Ar laiku es tomēr esmu mainījis dažas fundamentālas domas par sievietēm.

A.: Varbūt tas tāpēc, ka iznāk satikt sievietes vairāk vai mazāk krīzes situācijās? Ne jau tikai ballēs gadās redzēt sievietes, tu redzi viņas noraizējušās, meklējot palīdzību.

Dr.Gasiņš: Redzi, ir viena lieta… (Domā)… manā profesijā bieži vien zāles nav vajadzīgas. Ir vajadzīga saruna, izpratne. Bieži vien problēma slēpjas ne jau slimībā. Dažreiz sievietei ir vajadzīga dekorāciju maiņa, jo viņa slikti dzīvo, kopdzīve ir sagrauta, ir slikta aura. Slimības jau nāk secīgi. Dažreiz vizītes stipri ievelkas. Reizēm es domāju, vai man patiešām ir jāzina tas viss, kas man tiek stāstīts. Galvenais ir saruna, nevis asins analīze. 80 procenti  no diagnozes uzstādīšanas ir anamnēze – saruna, tikai tad nāk “funktieris”, kas īsti ir jāmeklē. Saruna bieži noved pie saknes, kas ir būtiskākais, tas nodrošina panākumus ārstēšanā. Bet, lai tiktu pie problēmas saknes, jāspēj palīdzēt sievietei atvērties.  Atnākot uz pirmo vizīti, sieviete taču uzreiz neatklāsies. Pats būtiskākais ir saruna.

dr.gasins

R.: Es laikam nebūšu oriģināla teikdama, ka labs ginekologs ir pielīdzināms labam mācītājam…

Dr.Gasiņš: Dakteris Vītols teica tā – tu atnāc strādāt profesijā, kurā visu dzirdi, bet neko nerunā. Viss, ko tev stāsta, paliek tevī. Es varu profesionāli runāt ar kolēģiem par gadījumiem, neminot vārdus un uzvārdus. Vai tiek sasaukti konsīliji, tādā gadījumā pacienti tiek informēti, ka piedalīsies arī citi ārsti. Tas ir pirmais noteikums, lai pacienti uzticētos. Laikam jau varētu salīdzināt manu darbu ar mācītāja pienākumiem, ja jau liels sieviešu skaits man uzticas un daudzus gadus ir manas pacientes, lielākā paļaušanās, ka man uztic savus nedzimušos bērnus, uztic man novadīt grūtniecību. Es uzskatu, katra no tām reizēm ir dvēseliska saskarsme.

R.: Vai ir bijušas pacientes, kas lūgušas palīdzību atrast viņas pašas orgasmu?

Dr.Gasiņš: Ir bijuši gadījumi… (Domā). Ir sastaptas sievietes, kurām bijušas neveiksmīgas pirmās, otrās vai trešās attiecības. Satikušas riktīgus lempjus, viņām nav paveicies. Pēc neveiksmīgām pirmajām attiecībām sievietēm veidojas psiholoģiskas traumas. Bieži viņas nevar uzsākt dzimumdzīvi. Manas karjeras sākumā bija kāds gadījums, kad sievietei bija vagīnisms, viņa nespēja būt tuvībā, jo viss sarāvās. Tad es daudz lasīju un interesējos par šo tēmu. Viena no metodēm, kā novērst šo problēmu, piemēram, ir ķirurģiska. Galu galā es tomēr sapratu, ka pats galvenais ir saruna. Un saruna ne ar pašu sievieti, bet ar viņas draugu. Viņai tas vīrietis ļoti patika, tāpēc abi meklēja palīdzību. Domāju, ka šai sievietei bija ļoti paveicies ar draugu. Tas arī bija viens no gadījumiem, kad nebija vajadzīgas ne zāles, ne operācija. Vēlāk sieviete dzemdēja bērniņu. Mēs nejauši satikāmies veikalā, un man priecīgi parādīja bērnu: redz, kas mums sanācis. Bet, runājot par orgasmu, redzu, ka sievietēm stipri klibo izglītības līmenis šajā jomā. Man pēdējā laikā mātes, kas ilgstoši ir bijušas manas pacientes, mēdz vest pie manis savas meitas, lai es izglītotu viņas. Faktiski dzimumaudzināšanai vajadzētu būt skolās. Nenormāli agrā dzimumdzīves uzsākšana pusaudžiem ir šīs izglītības trūkums. Es to pat gribētu nosaukt par bērnu dzimumdzīvi. Un tieši pāragri uzsāktā dzimumdzīve ir cēlonis orgasma trūkumam vēlāk. Nenobrieduši cilvēki, neveiksmīgas attiecības, viedoklis, ka partneru skaits ir noteicošais, un savas fizioloģijas nezināšana. Pusaudži nesaprot, kas vispār notiek, un tas noved pie nespējas vēlāk veidot normālas attiecības. Ja sieviete saprot sevi, savu sievišķību, tad viņai arī seksuālā dzīve veiksmīgi attīstās. Daudzas sievietes nezina, kas ir menstruālais cikls. Viņām nav skaidrs, kas ir kritiskās dienas. Nezina, ka olšūna nav visu mēnesi gatava apaugļoties.

R.: Kāds tavs viedoklis par mūsdienu kontracepcijas līdzekļiem?

Dr.Gasiņš: Es uzskatu, ka nenormāli ir tas, ka pa labi un pa kreisi tiek doti hormonālie preparāti pat tad, ja sievietei dzimumdzīve ir reizi pusgadā. Es saprotu, tā ir lobiju lieta. Attīstītās valstīs ir panākts, ka simtprocentīgi šos preparātus finansē valsts. Un tajā pašā laikā, piemēram, Anglija ir vienā no pirmajām vietām mazgadīgo meiteņu grūtniecībā. Pie mums medicīna tiek balstīta uz principu – es iedzeršu tableti un būšu vesels, bet ar sevi nestrādāšu. Ar hormoniem nomācot dabīgo sievietes fizioloģiju, mēs iegūstam efektu, bet kas notiek tālāk? Neviens par to nerunā, ka orālo kontraceptīvu lietošana ietekmē bērnu – zēnu spermoģenēzi. Mēs ieliekam šūpulī to, ka tiek ietekmēta spermas kvalitāte.

R.: Vai tas atstāj iespaidu arī uz vīriešu seksualitāti?

Dr.Gasiņš: Nav jau neviena, kas apmaksātu šādus pētījumus. Būtu ļoti interesanti to uzzināt. Bet dāņiem, piemēram, divu paaudžu laikā par 50% pasliktinājusies vīriešu spermas kvalitāte. Bieži hormonālie preperāti tiek izmantoti kad vajag un kad nevajag. Es nerunāju par tiem gadījumiem, kad tiek aizvietoti kaut kādi hormonālie iztrūkumi.  Es runāju par to, kas notiek, ja sievietē nomāc kaut ko dabīgu un brīnišķīgu (radīt bērnus) – tas nevar palikt bez sekām! Es neticu tam, ka hormonu preparātu lietošana tādos apmēros ir tik nevainīga. Izvēloties kontracepcijas metodi, es dodu priekšroku spirālei.

R.: Mūsdienās aizvien vairāk sāk runāt par dabīgo kontracepciju – auglīgo dienu skaitīšanu…

Dr.Gasiņš: Ļoti laba metode! Ja ir adekvāta ģimene, normālas attiecības, tad nevajadzētu būt problēmām – laika tuvībai neauglīgajās dienās ir pilnīgi pietiekami. Tas atkal ir jautājums par dzimumaudzināšanu. Tā ir ļoti veiksmīga metode, bet, vēlreiz atkārtošu – ģimenes attiecībām jābūt kulturālām, jābūt izpratnei, kad var un kad nevar, vai vajag, vai nevajag.

A.: Tu tik daudz zini par sievietēm, tomēr kas dara viņas tavās acīs brīnišķīgas?
R.: Kā tu, Agnese, zini, ka cienījamais dakteris sievietes uzskata par brīnišķīgām? Varbūt viņš tā nemaz nedomā?

Dr.Gasiņš: Viennozīmīgi –  sievietes ir brīnišķīgas. Kaut kam jābūt šai pasaulē skaistam! Un tā ir sieviete. Manās acīs sieviete ir vērtīga, ja viņa ir sievišķīga. Sieviete var nebūt skaista, bet, ja viņa ir sievišķīga, tad viņa ir arī seksīga. Nav runa par standarta parametriem. Katram vīrietim ir ieprogrammēti savi parametri, uz ko viņš vērš uzmanību. Mani ne vienmēr saista vizuālais skaistums.

A.: Veselība?
R.: Tu kā speciālists vari viegli nolasīt, kas tam lācītim ir vēderā?

Dr.Gasiņš: Jā. Sievieti ieraugot es jau novērtēju viņas ādas kvalitāti, kādas ir viņas rokas. Viņa var nevērt muti vaļā, bet jau varu nojaust, par ko viņa sūdzēsies.

A.: Kas ir ginekologu profesionālais kretīnisms?

Dr.Gasiņš: (Domā.) Man deguns uz smaržām uztrenēts. Es labi sajūtu visādas specifiskas smaržas. Nu, vēl ejot pa ielu un redzot grūtnieču punčus, pie sevis mēģinu noteikt, kāds varētu būt laiks. Es vēl gribu teikt: nezinot statistiku, bet vērojot tikai to, kas notiek man apkārt, secinu, ka meitenes ir sasparojušās un bērnu dzimst vairāk, un tam nav nekāda sakara ar ekonomiku. Vispār nesaprotu, kā var saistīt ekonomiku ar bērniem. Tas, ka dzimst vairāk bērnu, rada manī pacilātu garastāvokli! (Iesmejas) Paldies, meitenes, ka jūs rūpējaties par manu pensijas fondu! Es negribu strādāt līdz septiņdesmit gadiem.

R.: Ko tad darīsi, aizgājis pensijā?

Dr.Gasiņš: Dzīvošu kaut kur prom no Rīgas, laukos, pie dabas, mežā, medīšu. Laba lieta ir klausīties klusumu.

A.: Tev zināms, cik daudziem bērniņiem tu esi palīdzējis nākt pasaulē?

Dr.Gasiņš: Galīgi nezinu. Es kaut kā neesmu tam pievērsis uzmanību un domāju, ka nepievērsīšu. Bet tas nav tikai mans nopelns. Arī sievietei ir jāiegulda darbs un pacietība, lai tiktu pie bērniņa. Ne jau tas, ka es kaut ko ieoperēšu un būs. Citreiz es pats nevaru izskaidrot, kāpēc notiek tā un ne savādāk.

A.: Es lasīju interviju ar andrologu, kas bija pievērsies Dievam, jo viņa praksē bija gadījumi, kurus viņš nespēja izskaidrot.

Dr.Gasiņš: Mēdz teikt – nekad nesaki nekad. Tas īpaši attiecas uz manu profesiju. Es godīgi varu apgalvot, ka šai ziņā apdedzinājos. Pieredzēju reālu brīnumu, tas “brīnums’’ ir piedzimis, lai gan fizioloģiski tas nebija iespējams, un nu vairs es nekad nesaku nekad.

R.: Viss ir Dieva rokās?

Dr.Gasiņš: Man ļoti paveicās, jo satiku ļoti inteliģentu mācītāju. Mēs ar sievu gribējām laulāties baznīcā un viņš mūs gatavoja kāzām. Es nebiju ne kristīts, ne iesvētīts. Apgūstot Bībeles mācību, mums veidojās interesanta diskusija – pirmajā daļā viņš man mācīja Bībeli, otrajā – es viņam stāstīju par reproduktīvo medicīnu.  Es mēģināju saprast, kur ir atrodama bezdievība, ja sieviete dzīvo pēc Dieva baušļiem, bet iekaisuma rezultātā zaudējusi olvadus, kāpēc lai viņai nevarētu palīdzēt tikt pie bērna. Mācītājs man teica, ka tā ir Dieva griba. Vai tad Dievs ir ļauns, ka viņš negrib ļaut tai sievietei, kas ir kristiete no matu galiņiem līdz papēžiem, tikt pie bērniem? Es kā ārsts neko bezdievīgu nedaru, tikai savācu olšūnu, ļauju tai apaugļoties un ievietoju dzemdē, jo nav olvadu, kas ļautu tam visam notikt dabiski. Kur šajā procesā ir bezdievība?

R.: Vai tev ir misijas apziņa?

Dr.Gasiņš: Nē, tādās kategorijās es nedomāju. Mans tēvs ir labs amatnieks un viņš vienmēr ir teicis – ja tu labi strādāsi, tad darbs vienmēr tevi atradīs. Kā piemēri man ir mani darbaudzinātāji. Es varu teikt, ka mana svētnīca ir mans darbs.

R.: Es tomēr gribētu parunāt par dzimumaudzināšanu, konkrētāk – par zēnu audzināšanu: mēs ar Agnesi esam intervējušas puišus, kuri nevēlas veidot stabilas attiecības. Kāds ir tavs viedoklis par to?

Dr.Gasiņš: Esmu sapratis, kāpēc tā notiek. Vīriešiem ir bail iegrimt stabilās attiecībās. Kaut gan augstākā pilotāža savstarpējā seksualitātē ir ilga laika darbs. To nevar sasniegt ne pirmajā, ne trešajā tikšanās reizē. Jautājums ir par to, vai tas puisis ir spējīgs ko tādu izdarīt. Viņam vieglāk “nolekt nost”  un meklēt nākamo upuri. Attiecības jau nav spēle uz vieniem vārtiem. Jāspēlē arī uz otriem, bet tam pietrūkst dūšas, jo jāiegulda darbs.

A.: Milzīgi “jācackājas” ar tām sievietēm….

Dr.Gasiņš: Tā ir, bet, ja tu spēj viņu atvērt, tad tas ir to vērts.

A.: Daudziem negribas to darīt. Vieglāk ir vienam mājās skatīties televizoru un dzert alu. Ja uznāk vajadzība, aizbraukt uz klubu tur kādu dabūt. Nākamajā rītā izlikt viņu pa durvīm ārā, atkal dzert alu un skatīties televizoru.

Dr.Gasiņš: Tur meitenes pašas ir vainīgas, ka nolaižas tik zemu un ļaujas kam tādam. Vajag radīt barjeru, lai viņš trīs naktis stāv pie loga un met akmentiņus, un ir gatavs pa striķi rāpties augšā.

R.: Bet tas puisis negrib sasprindzināties un ar tādu, kas rada barjeru, neķēpāsies, jo var izvēlēties to, kas vieglāk pieejama.

Dr.Gasiņš: Esmu novērojis, ka sievietes līdz trīsdesmit gadiem vispirms dara un pēc tam domā – kāpēc es tā izdarīju? Pēc trīsdesmit viņa sāk vispirms apdomāt, tad darīt. Citreiz  sievietei sāk traucēt dzīves pieredze. Kas ir labāk – prāts vai neprāts? Ja vīrietis jūt, ka sievietei kaut kur apslēpts neprāts, tas viņu vilina. Gudrs neprāts ir tas, kas rada intrigu.

A.: Ko darīt, ja sievietes seksualitāte pa īstam atveras tikai pēc trīsdesmit gadu vecuma sasniegšanas, bet vīrieša vēlmes tad jau sāk mazināties?

Dr.Gasiņš: Es galīgi negribu tam piekrist.

R.: Vai nav tā, ka vispirms vīrietis atver un “pavelk” sievietes seksualitāti, bet pēc tam sieviete velk vīrieti?

Dr.Gasiņš: Tad jau mēs atgriežamies pie tā paša neprāta: viņas neprāts turēs vīrieti tonusā, un viņš mēģinās turēties līdzi; vīrieša dzīves pieredze teiks, ka viņa sieviete savos četrdesmit piecos gados vēl joprojām ir baigi labā meitene. Es bieži domāju par to, kāpēc vecāki vīrieši apņem jaunas meitenes? Tāpēc, ka viņas ir dumjas, un tas vecākais vīrietis var ar viņu manipulēt. Viņš nav spējīgs “atvērt” sava vecuma sievieti. Jābūt tā, lai vīrietim, skatoties uz savu sievieti, vienmēr nedaudz siekala tecētu. Bet pie tā jāpiestrādā pašai sievietei. Un vēl ir jautājums, kurš kurā dzīves posmā ir vilcējspēks. Tas mainās. Arī večiem iestājas menopauze. Vēl jāņem vērā, ka sievietēm pēc menopauzes pazūd visādas vēlmes, ne tikai seksuālās. Un tad es esmu par to, ka sievietes lieto hormonus, kas ļauj uzturēt, pirmkārt, sievišķību, otrkārt, veselību. Tas pavelk dzīves kvalitāti garāku. Un tas neļauj, kad abi ir attiecīgā vecumā, vīrietim nolaisties.

A.: Kāds būtu tavs novēlējums visām sievietēm, kuras lasa šīs rindas?

Dr.Gasiņš: Gribu novēlēt, lai sievietes tomēr paliek tas “kakls, kas groza galvu” visā dzīves mehānismā. Lai sievietes sevī saglabā noslēpumu, neprātu un veselību! Lai tas mūs – vīriešus – visu laiku darītu nemierīgus. (Smaida.)

A.: Paldies par saturīgo sarunu!   

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

2 Komentāri on "Dr.Gasiņš: Lai vīrietim uzlūkojot savu sievieti vienmēr nedaudz siekalas tecētu"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
Gladiola
Gladiola
Puķīt, jautājums ir ne tikai par hormonālo disbalansu jaunām meitenēm, bet arī par to, kāpēc tas tā notiek? Ja problēmas risināšanai lieto no ķēves urīna iegūtus hormonus (jā, vai esi painteresējusies, no kā hormonu tabletes ražo?), tas slikti darbojošos hormonālo sistēmu atslēdz vispār, tā no slinkā režīma var pāriet uz dīkstāvi, un tas ir sliktāk, jo padara sievieti no hormoniem atkarīgu. Es gadus 15 svēti ticēju, ka manas veselības problēmas atrisinās hormonālās tabletes. Es tās dzēru, kaut man bija grūti paciešami blakusfekti (ne visām tādi ir), līdz nospļāvos un nolēmu, ka nekādu uzlabojumu tāpat nav, nafig man tās jādzer. Ar… lasīt vēl »
Puķīte
Puķīte
Ļoti jauka intervija. tomēr, par vienu lietu nepiekritīšu (kā sieviete). Par hormonālo kontracepciju. Jā, protams, ja viņu dod visām pēc kārtas, lai tik izsargājas no bērniem, tad tas varbūt nav pareizi. vispirms ir jārunā par visa jēgu, bērniem, sexa vērtību utt un tikai pēc tam, ja vajadzīgs, var izrakstīt tabletītes. Bet ir otrs aspekts, kas mūsdienās spēlē milzīgu lomu – hormonālā kontracepcija veselībai. Tik ļoti daudzas meitenes mocās jau agrā vecumā ar androgēno hormonu problēmām, pumpām, apmatojumu, depresiju un pat cistām, iekaisumiem utt utt. Un, diemžēl, tikai vieglos gadījumos palīdz tur homeopātija, meditācija un uztura bagātinātāji. Lielākoties tomēr ir vajadzīga… lasīt vēl »
wpDiscuz