Visas prezidenta Bērziņa problēmas

Nils7

Ir dažas reliģiskās prakses, kuras izkopj ķermeņa nekustību. Agrīnajā kristietībā ir liecības par mūkiem, kuri pavadīja stundas un dienas tuksnesī, pilnīgā nekustībā, cenšoties pēc iespējas burtiskāk “nomirt šai pasaulei”. Kaut ko līdzīgu, tikai ar citu mērķi, piekopj daži jogas atzari. Nekustēties nemaz. Vai tikai tik, cik galēji nepieciešams.

Skatoties prezidenta Bērziņa Jaungada runu, tā bija pirmā doma – prezidents pievērsies kādiem šāda veida reliģiskiem meklējumiem. Tik nekustīgi nosēdēt tik ilgi, kā viņš to izdarīja – visu runas laiku, pat acu nepamirkšķinot, vien vieglas lūpu kustības, drīzāk vai trīsas, liecināja par dvēseles klātbūtni šajā būtnē – tas, dārgie lasītāji, bez nopietna treniņa nemaz nav iespējams. Fakts, ka šis vingrinājums tika bezkaislīgi nodemonstrēts TV kameru priekšā, tikai liecina par dziļāko līmeņu meistarību.

Protams,  iespējams, ka visas runas par Bērziņa pievēršanos kādam īpaši radikālam stoiķu grupējumam ir muļķības. Kuluāros figurē arī cita versija. Iespējams, tas ko mēs redzējām, nebija nemaz mūsu prezidents (pēc kā tas arī neizskatījās), bet reklāmista Ērika Stendzenieka projekta “Runājošie akmeņi” Jaungada izlaidums. It kā seja prezidenta, bet patiesībā runā akmens. Tādi kā latviešu pelēkā akmens stāsti. Pieskaņoti runā minētajam “latviskajam dzīvesveidam”.

Bet labi. Mazliet par pašu runu. Izskatās – Kārlis Seržants nebija sazvanāms, padomnieki aizbraukuši sagaidīt Jauno gadu kaut kur metropolēs, tādēļ prezidenta runu pa fikso uzmeta Skaidrīte no trešā stāva piektā departamenta. Paldies viņai par to. Nebija nemaz tik slikti – tēmas ir izvēlētas tik universālas, ka šī runa ļaus ietaupīt valsts kases līdzekļus vēl vismaz divdesmit Jaunos gadus uz priekšu – to varēs mierīgi teikt arī katrs nākamais prezidents. Vismaz kopš Šumeru civilizācijas laikiem aktuālas ir atziņas: “Pasaule mainās” vai “Stiprākie apvienojas”, vai cik svarīga ir kaimiņu tautu sadarbība.

Izņemot vienu lietu. Un par to gan būtu jāpasaka viens skarbs vārds.

Par Bērziņa runā piesaukto referendumu. Uz brīdi noliksim pie malas emocionālos jautājumus par latviešu valodu. Tātad šobrīd ir situācija, kad 146 000 valsts iedzīvotāju parakstījušies par kādu iniciatīvu. Es vēl atceros laikus, kad internetā bija populāri bļaut par 10 tūkstošu demokrātiskajām tiesībām virzīt likumus un iet uz Saeimu. Un pēc tam visa demokrātu branža ar Kažoku priekšgalā bļāva, ka Šķēle, Šlesers un Lembergs apspiežot pilsoņu demokrātiju, jo nobalsoja pret šādu likumu. Jā, kādi tikai laiki nav bijuši. Bet labi, šeit mēs runājam par gandrīz 150 tūkstošiem. Štrunts arī par to, kādu formu ir pieņēmusi šī prasība – ir skaidrs, ka šie cilvēki ar kaut ko ir totāli neapmierināti. Un ir skaidrs, ka valstiski tā ir, teiksim, nepatīkama situācija.

Un ko šādā brīdī pasaka mūsu valsts galva tiem 150 tūkstošiem? “Jūs esat burlaku bars, kas grib atņemt mums zemi, par kuru mēs te asinis lējām. Tas referendums ir nokaitēts kara cirvis virs mūsu galvām, un vispār – jūs esat cūkas! Tikai pār mūsu līķiem jūs to savu referendumu dabūsiet cauri” (citēts pēc atmiņas, precīzais teksts var nedaudz atšķirties, bet doma saglabāta nemainīga). Nē, nu es atvainojos, bet vai tad doma par referendumiem, tautas tiesībām izteikties un tamlīdzīgi, nebija laba un visādi slavējama. Tagad tauta izsakās – un kaut kā stulbi, ja prezidents, kurš taču pārstāv visu tautu, ierāda diezgan lielai tautas daļai “savu vietu”. Un faktiski sauc par valsts nodevību to, ka viņi izmanto savas pilsoņu tiesības. Tajā pašā Satversmē paredzētās.

Un runājot par asinīm, ar kurām mūsu Satversme esot uztaisīta. Nu, ziniet, Bērziņš tomēr neizskatās pēc tāda, kurš pārāk daudz asiņu būtu izlaistījis ceļot šo valsti. Vispār grūti saprast, ar kādām asiņainām orģijām viņi nodarbojušies, rakstot iekšā latviešu valodu Satversmē, ņemot vērā, ka tas pants tika ierakstīts 1998. gadā. Tā ka mūsu valstsvīri jau nebūs īstie, kam cilāt asiņu tēmu un ko gribēja vai negribēja tie, kas tās asinis lēja.

Ja godīgi, to mēs nemaz nevaram zināt.

Izņemot vienu lietu. Viņi noteikti būtu vēlējušies uzcelt tādu valsti, kuras prezidents spētu vismaz pasmaidīt. Vismaz izdvest kādu cilvēcisku emociju, uzrunājot savu tautu. Vismaz to.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz