Viktors Avotiņš: Kara baloži

viktors-avotins

Lai spriestu, kurš Ukrainā labs, kurš slikts, politiskās simpātijas man būs priekšpēdējā vietā, raksta Viktors Avotiņš. Pēdējā vietā – masu (pūļa) noskaņojums. Un tāpat politiķu, žurnālistu “informācija”, kas būvēta, pielaizoties šai pūļa vai oficiālajai attieksmei.

Lai domātu, ko kura puse Ukrainas karā vērta, man vienā no pirmajām vietām būs šo pušu griba godprātīgi noskaidrot, atklāt un novest līdz tiesāšanai katra (!) nogalinātā mierīgā (nekarojošā) iedzīvotāja slepkavības iniciatorus (tostarp politiskos) un izpildītājus. Man šīs slepkavības liekas tāds pats «absolūtā ļaunuma iemiesojums», par kādu nupat kāpinātos toņos tika dēvēti radikālo islāmistu izpildītie nāvessodi, raksta Avotiņš.

Lai gan – mierīgo iedzīvotāju slaktēšana Ukrainā ir netīrāks un liekulīgāks darbiņš. Jo ir runa par apzinātu līdzpilsoņu iznīcināšanu. Jo, runājot par karojošām pusēm, ir pārlieku viegli (tikai salīdzinot dažādu valodu mediju attieksmi pret vieniem un tiem pašiem faktiem, koriģējot to ar pazīstamu cilvēku pašu pieredzēto) atkal teikt, ka šīs puses mainījušās upura un bendes lomām jau ne reizi vien. Publikas patēriņam domātie «fakti» tiek variēti un inscenēti vairāk nekā ciniski. Tāpat kā savulaik, piemēram, Rumānijas pilsētā Timišoarā. Proti (izmantoju rakstnieka Emanuela Karrera izklāstu), reiz visi bija satriekti par Timišoarā atklātajiem masu kapiem. Oficiāli tikuši atrakti 4000, Liberation versijā – 4630, kanāla F1 versijā – 70 000 līķu. Vainīgie – Čaušesku policija Securitate. Taču drīz vien noskaidrojās, ka līķu ir tikai daži desmiti, un šie savās gultās mirušie ļaudis paņemti no vietējiem kapiem, bet Securitate tēlojuši jaunā prezidenta Jona Ilijesku partijas Nacionālā glābšanas fronte biedri. «Masu kapi» tikuši izmantoti arī Ukrainas konfliktā gan Krievijas, gan Rietumu versijā. Ar to es gribu teikt, ka «informatīvais karš» ir melu karš, neatkarīgi no tā, kurā formālā pusē šajā karā atrodos es. Un tāpēc es šķietos saprotam vienu no principiālākajiem krievu disidentiem Andreju Siņavski, kurš, uzlūkojis Serbijā notiekošo, savulaik rakstīja: «Visšausmīgākais ir tas, ka tagad man liekas – patiesība ir to pusē, kurus es vienmēr uzskatīju par saviem ienaidniekiem,» atgādina žurnālists.

Vēlme radīt un uztiept pūlim galēji primitivizētu un viegli sagremojamu šā kara stereotipu gan no Krievijas, gan ASV, gan ES, gan Latvijas puses ir nožēlojama. Bet – tā tas ir bijis arī saistībā ar Afganistānu, ar Irāku, ar Serbiju,… Visur, kur demokrātija pamanījusies izrādīties netīra un tāpēc tagad jāliek pēdiņās tad, kad vien tiek pieminēta kāda konflikta sakarā. Ukrainas situācijā es nesaprotu pamiera plānu, kurš, manuprāt, nesatur neko tādu, kas iezīmētu stabilu ceļu uz mieru. Vai oficiālajai Ukrainai pašai ir daudzmaz izkopts miera ceļš, vai kāda no apkārt dancojošām pusēm ir tādu Ukrainai mīlīgi vai bargi piedāvājusi? Man tas būtu kritērijs, kas liktu domāt, ka vismaz kāds no pretrunīgajiem Ukrainas «lielajiem brāļiem» patiešām grib apturēt karu. Bet tajos, kas runā par mieru un vienlaikus mobilizē bruņojumu pilsoņu kara turpinājumam, es diez kādu miera gribu pagaidām nesaskatu. Miers tiem ir miris. Kaimiņvalsts prezidents Henriks Ilvess nesen teica: «Jūs gatavojaties vēlēšanām, es – karam.»

Gar šo pašu atziņu daudz histēriskāk grābstās vairāki Latvijas politiķi. Bet, ja Ilvesa kunga prioritātes ir kaut cik pamatotas, tad amatpersonām būtu arī atbilstoši jāuzvedas. Jāvairo cilvēkos nevis panika, kas tiem liek jau (!) plānot bēgšanas ceļus un maršrutus, bet stāja. It kā es karam esmu par vecu. Varētu atrunāties. Taču esmu tam labāk sagatavots nekā vismaz trīs ceturtdaļas formāli karot spējīgo Latvijā. Un noteikti labāk par visu anonīmo interneta varzu, kura neko labāku nezina, kā vien bravūrīgi, fašistiskā garā, latviešu vai krievu valodā solīt piebeigt katru, kuru domas un rīcība tiem nepatīk.

Tāpēc, ja amatpersonu retorika nav domāta panikas uzdzīšanai un velns zina kā interešu apmierināšanai, bet ir kaut cik patiesa, man jau tagad vajadzētu zināt, kur man notes brīdī jābūt un kas jādara. Un man jāzina, kurā vietā un kādā statusā man jābūt ar katru nākamo draudu līmeņa iestāšanos. Un man jāzina, ko man darīt ar manu ģimeni, ko, kādu drošības infrastruktūru, kādas kustības u. tml. dažādās draudu eskalācijas pakāpēs tai spēj piedāvāt valsts. Tas jāzina katrai ģimenei. Ja valstij šajā ziņā nav ko teikt, tad atliek tikai mukt. Gan karam nederīgiem, gan karot spējīgiem. Tāpēc beidziet reiz tur augšā muldēt un sāciet gādāt par savas tautas un savas valsts drošību atbilstoši reāliem riskiem. Jo, ja tiem riskiem, ko jūs iztēlojat, neseko to līmenim atbilstoša reāla darbība par labu mieram un drošībai, tad jūs, tiklab te, kā Ukrainā, esat tikai liekulīgi, gļēvi un varbūt ne savā valodā dūdojoši kara baloži,” tā Viktors Avotiņš.

 

Avots: NRA.LV

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz