Valsts parāds latvieša tualetē

sakss4

Vienā no glancēto žurnālu karaļa Vanity Fair pēdējiem numuriem publicēts kāds īpaši aizraujošs pētījums. Savas tematikas un neparastā skatījuma dēļ, domāju, tas pelnījis arī Puaro.lv lasītāju ievērību. Šī pētījuma autors ir Maikls Lūiss – amerikāņu žurnālists, kurš kļuvis slavens rakstot par cilvēku apsēstību ar inovācijām, finanšu tirgiem un bezprātīgo risku, kāds valda vērtspapīru spekulācijās. Lūiss ir darbojies gan avīzē New York Times, gan mediju korporācijā Bloomberg – vienvārdsakot, respektēts pasaules līmeņa žurnālists un komentētājs.

Tad nu minētajā Vanity Fair rakstā Lūiss pievēršas Eiropas Savienības finanšu krīzei. Analizējot, kādēļ Vācija tik labprātīgi uzņemas citu dalībvalstu, galvenokārt Grieķijas, parādu risināšanu, viņš priekšā ceļ šādu skaidrojumu – tas viss vāciešu apsēstības ar fekālijām dēļ. Proti, kurš gan nav dzirdējis par slaveno vācu porno industriju. Bet vai jūs zinājāt, ka aptuveni 60% šīs industrijas veido materiāli, kas tā vai citādi saistīti ar azartisku interesi par citu cilvēku izdales produktiem? Un ja individuālais vācietis ir apsēsts ar šādu lietu, tad neizbēgami tas projicējas valstiskā mērogā. Vienkāršā valodā runājot – ja grieķis ir sataisījis mēslus, tad vācietis tos labprāt ņems uz sevi. Nevis tādēļ, ka viņam rūpētu Grieķijas vai pat visas Eiropas Savienības liktenis. Un nevis tādēļ, ka tur slēptos kāds racionāls aprēķins. Nē, vienkārši apsēstības ar svešiem izkārnījumiem dēļ.

Neņemos spriest, cik nopietni ņemama šāda versija, bet tā noteikti paver jaunus ceļus, kā runāt un spriest par citādi vienmuļām valsts parāda lietām. Piemēram, ko mūsu attieksme pret kredītiem stāsta par latviešu tualetes paradumiem? Vai otrādāk – kā aina mūsu tualetēs atspoguļojas valsts ārējā kredīta bilancēs? Pretstatā grieķiem, kas ar savām orģijām pazīstami vismaz kopš Homēra laikiem, latvieši ar sevišķām izvirtībām nav izcēlušies. Mūsu dainās, šķiet, ekskrementiem nav veltīta neviena rindiņa – acīmredzot, tā uzņemta par ļoti privātu lietu. Tādēļ nav brīnums, ka mēs lietojam vienu un to pašu diskrēto vārdu “nokārtot” gan runājot par tualetes apmeklējumu (nokārtoties), gan finansēm (nokārtot parādus). Un tikai tad, kad abi ir paveikti, var droši teikt – dzīve sakārtojusies.

Ko tikai latvietis neizdomās, lai neatzītos, ka gatavojas izvadīt dabiskās atkritumu vielas. Viņš ceļos uz Havaju, ieskries mazmājiņā, pieturēs zaļajā pieturā, dosies pa lielām un mazām darīšanām vai pat apmeklēs dāmu istabu, ka tikai nevajadzētu prasti sēsties uz poda. Tā arī mūsu parāda lietas apaugušas ar savu eksotisko leksikonu – mēs konsolidējam, strukturizējam vai “dodamies uz dialogu ar aizdevējiem”. Viens gan ir skaidrs – lai kā to arī nesauktu, tas viss jādara aiz slēgtām durvīm.

Labā ziņa ir tā, ka latvieši savās tualetēs mīl tīrību. Jauno laiku mitoloģija glabā ziņas par latviešu šoku, kad padomju laikos iebraukušie viesstrādnieki nav pazinuši ne tualetes papīru, ne poda lietošanas prasmes. Pieklājīgais tonis pat prasa vienmēr nolaist brilli – lai izskatītos, ka nekas nav bijis. Arī svešu lietu piesavināšanās nav mūsu dabā – atšķirībā no grieķiem, kas savos eposos slavina pilsētu izlaupīšanas un iedzīvošanos uz citu mantas rēķina, mūsu folklora māca ko citu. Atcerēsimies kaut vai Sprīdīti, kurš pielika lielas pūles, lai atgrieztu gan kociņu, gan stabulīti, ko uz laiku bija aizņēmies no saviem labdariem. Nemaz nerunājot par labo meitu no Maijas un Paijas, kas vienmēr ņēma tikai mazāko maisiņu un bija gatava bez kādas atlīdzības strādāt smagu fizisku darbu – gan apkopt vecus ļaudis, gan novākt ābolu ražu, tādējādi noskaņojot nākamās latviešu paaudzes skarbajam Īrijas viesstrādnieka liktenim. Tas izskaidro, kādēļ mums nekad nebūs pieņemama grieķu taktika attiecībā uz starptautisko aizdevumu. Un tādēļ viedoklis ir diezgan vienbalsīgs – mums parāds jāatdod! Pilnībā un bez kavēšanās. Bet tas, ko dara grieķi, nu, tas ir vienkārši pretīgi.

Iespējams, ka visa šī Maikla Lūisa hipotēze ir tikai tāds tualešu humors.Tomēr skatoties uz spiedīgi savilktajām politiķu sejām, kad viņi runā par budžetu un valsts parādu, liekas – kaut kāda patiesība tajā tomēr ir.

Bet tagad gan atvainojiet – jādodas uz ķeizara troni, kur pat karalis bez svītas… nu, jūs jau zināt…

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz