Vai viegli būt zatlerjūgendam?

Marcis-Bendiks3

Ļaunu vēstošs izausa otrā septembra rīts. Plašmēdīkļi ziņo: SC būšot vairāk vietu 11. Saeimā, nekā kādreiz visvarenajam Latvijas Ceļam, un kopā ar ūberoligarhisko ZZS tiem būšot milzu vairākums. Bet zatleriskajiem oligarhkāvjiem nr.1, kas balstās rīkojumā nr.2, atvēlēta šai topā vieta nr.4, faktiski priekšpēdējā. Ak vai manu vai. Kāds šausmīgs šoks jauniesauktajam zatlerjūgendam. Kur izplēnējis vistautiskais 94,3% atbalsts Saeimas atlaišanas rīkojumam, kur sublimējušies orgasmi, zināmo tālrādes uzrunu dzirdot? Kā tas var būt, ka nepilni 100% sabrūk par nepilniem divdesmit dažu nedēļu laikā? Oligarhi nospēruši?

Pirms ķerties pie konkrēto ciparu ticamības ķidāšanas, neliela atkāpe par skaitļiem un skaitļiem. Apnicīgi atkārtojoties, kampaņu pasūtītāji un izpildītāji turpina demonstrēt nesaprašanu vai nevēlēšanos redzēt atšķirību starp dažāda tipa mērījumiem. Ignorējot to neapgāžamo patiesību, ka atbalsts kādai idejai vai konkrētai personai var nenozīmēt savu elektorālo preferenču maiņu. Precīzākais mērījums (galu galā vēlēšanas ir un paliek specifisks socioloģisks mērījums ar juridiskām sekām) šai jomā notika 7. Saeimas vēlēšanu laikā, kad vienlaicīgi ar tām notika Tautas nobalsošana par Pilsonības likuma grozījumu atcelšanu. Tā kā bija pilnīgi skaidrs, ka referendumu nevarēs taranēt ar kvoruma trūkumu, jo tajā dabiskā kārtā piedalītos tikpat kā visi vēlētāji, tēvzemiešu konkurentos valdīja šausmas. Primitīvā domāšana bija šāda: tā kā apmēram puse vēlētāju balsos par TB/LNNK rosināto priekšlikumu, tad loģiski iznāktu, ka tie paši nobalsos arī par pašiem tēvzemiešiem Saeimā.

Blēņas. “Par” nobalsoja vairāk kā 400 tūkstošu vēlētāju, 44,89%. Par TB/LNNK Saeimas vēlēšanās nepilns 141 tūkstotis, 14,65%. Uzrakstīju tos tūkstošus, lai krasāk redzētu sabiedrības šizoīdo uztveri. Mēs par TB/LNNK idejām, urrā, bet parlamentā par viņiem nobalso gandrīz trīsreiz mazāks skaits. Jo atbalstītā ideja negarantē elektorālo simpātiju nomaiņu. Ietekmē, bet negarantē.

Šī putrošanās ir redzama katrā nopietnākā kampaņā. 10. Saeimas vēlēšanās nācās vērot, kā populāri premjera kandidāti visā nopietnībā iedomājas, ka ja reiz par viņiem pozitīvi izsakās it lukns vēlētāju skaits, tad šie simpatizētāji arī nobalsos par viņa sarakstu. Blēņas. Vēlētāja simpātijas personībai vai tās nestai idejai nekādi negarantē vēlētāja izvēli pie urnas.

Tātad eksprezidenta reitings un atbalsts viņa rīcībai gluži vienkārši ir viena lieta, bet atbalsts partijām – cita. Saistīta, bet ne identiska. Un šoreiz oligarhi reitingus nav ne noprivatizējuši, ne izšeptējuši. Nevienai partijai brīvās vēlēšanās nevar būt 94,3% atbalsts pat vienpartijas sistēmas ietvaros. Mūsu sistēmā nav redzams arī 51% vairākums vienam sarakstam.

Ko nu iesākt zatlerjūgendam, kurš skaidri rādās bija sadomājies ņemt absolūto varu un tikt galā gan ar ļaunajiem spēkiem kā tādiem, gan pārmācīt to līdzskrējējus pašreizējā valdībā un opozīcijā? Prasti sakot, saziepējušies drāzt visus pēc kārtas, neatkarīgi no tā, kust vai nekust, spalvains vai gļotains?

Ataust atmiņā 2002. gada rudens sākums, kad visnotaļ ietekmīgi Jaunā Laika dibinātāji un funkcionāri iedegās neviltotās, tik tiešām īsti neviltotās svētās dusmās, ja sarunu biedrs pieļāva iespēju, ka JL nebūs vairāk kā 50 vietu drīz ievēlamajā 8. Saeimā. Socioloģija, pilnīgi visa, esot korumpantu nopirkta, un nerādot īstenās tautas alkas pēc jauniem laikiem. Šie varaskārie pašhipnozes upuri nevarēja iedomāties, cik nožēlojami un smieklīgi tie izskatījās no malas.

Izklīda vēlēšanu dūmi, un izrādījās, ka rezultāti ir apmēram prognozēto robežās, un korupcijas karā jājējiem bija uz brīdi jānokāpj no saviem dūkanbēriem un jāsāk taisīt koalīcija, jā ar ko gan kopā? Jauki, ka kāds ir uzsācis sērdieņu dziesmu par ļaunajiem oligarhiem, kas nedod svēta vakariņ’. Lai nāk pulkā, par pašu pirmajo vietnieku! Kā viņu sauc, šo oligarhu apkarošanas takas pirmminēju? Ainārs Šlesers, kurš gan cits. Bet vēl par īsu, un talkā nāk arī kāds attālas ostas pilsētas mērs. Top korupcijas apkarošanas paraugkolhozs iejūtīgā Repšes – Šlesera – Lemberga vadībā, ar finanšu ministru Valdi Dombrovski pie kases. Kaut kur dzirdēts stāsts, un atkārtojies tas arī pēc tam bez gala. Visus apkarotājus agrāk vai vēlāk pārkvalificē par apkarojamiem, un tā uz priekšu vien, uz priekšu vien.

Tātad zatlerjūgenda būšanas pirmā grūtība ir sākt aprast ar domu, ka pie nedalītas varas viņi netiks. Un ja lietas iegriežas pavisam neparocīgi, nu piemēram tā, kā sākumā citētajā projekcijā, kurā SC+ZZS = 58, tad netiks pie varas vispār. Ka šāds pāris nedēļās sastiķēts partijeklis varētu izdzīvot opozīcijā kaut nedēļu, necer pat vissirsnīgākie fani. Sausais atlikums tādā gadījumā – sašmucēts CV kā tādam zīgeristēnam (no kā izvairījās visi kaut cik vērā ņemamie cilvēki, kas pēc tikšanās ar ZRP dibinātājiem nešaubīgi noraidīja iespēju nākt sarakstā, par spīti neviltotām simpātijām un vēlmi piespraukties pie šprices) un rūpesti par pārgrupēšanos kaut cik cienījamā veidā. Un pat pie veiksmīga pēdējā manevra realizācijas paliks nogulsnes no Latvijas vēsturē miskastīgā premjerkandidāta aizstāvēšanas, kaut vai tas būtu ildzis tikai dažas dienas.

Te nu būtu vieta zatlerjūgenda otrās grūtības izklāstam, kurš iznāks stipri sarežģītāks, tomēr mēģināšu. Lietojot politiskas analoģijas, neviens tā nav apkarojis sociālistus kā citi sociālisti, skat. krievu boļševiki pret meņševikiem, vācu gadījumā – citi sociālisti, nacionālsociālisti. Tā arī zatlerjūgendam galvenās briesmas draud nevis no skaidri redzamajiem oligarhiskajiem spēkiem un jaundibinātiem žultainiem portāliem, kuru frontālie uzbrukumi ir skaidri neproduktīvi, ZRP zvērīgākais naidnieks ir Vienotība. Tai ir atņemts karogs un tiks atņemtas vietas Saeimā, jo 30 tā vairs nedabūs nekad pie dzīva zatlerisma. Protams, neliels mierinājums nāk no ekstra astoņām vietām, kuras nāk pārdalē no pēelell pēkšņās aiziešanas citos laukos, bet pēc jebkuras puslīdz atbildīgas prognozes zatlerjūgends dabūs kādu nieku vairāk. Uz kā rēķina? Naivs jautājums.

Neliels atgādinājums par iepriekšējo kampaņu. Valsts finanšu stabilitātes un budžetēšanas varoņdarbi tajā neparādījās vispār, bija tikai viens primitīvs sauklis: krievi nāk! Un Dombrovska un Urbanoviča pretnostādījums, kuru atbalstīja socioloģiski pētījumi. Šeit stop. Mazu uzmanību. „Pētījumus“ veica tā pati GfK, kuras brīnumainā prognoze 2. septembrī sēja šaubas un šausmas zatlerjūgendā. Tā pati GfK, kas apkalpojusi iepriekšējo un apkalpo pašreizējo Vienotības kampaņu. Kas tur slikts? Pats par sevi nekas. Tā ir tā pati GfK, kas ir vienīgais, pasvītroju, vienīgais gadījums, kad Latvijas Sociologu asociācija ir izskatījusi kādas kompānijas neapšaubāmi blēdīgo rīcību un vērsusies ar attiecīgu vēstuli ESOMAR. ESOMAR ir absolūta starptautiska autoritāte šai sfērā, tā ir dibināta 1948. gadā un apvieno vairāk kā 4800 biedru no 120 valstīm. Sarakste starp ESOMAR, asociāciju un GfK blēžu skaidrošanās ir viegli atrodama LSA mājas lapā, bet secinājums tur ir nepārprotams un vienkāršs: GfK ir veicis push–poll (aptauja ar faktisku virsuzdevumu veicināt savu iepriekšuzstādītu mērķi) un tas kategoriski jāpārtrauc. Lai nebūtu jāmeklē kļūdas manā tulkojumā, te būs tiešs copy–paste no ESOMAR vētules:

On the basis of the information that you have provided, it appears that this is a push poll and must be stopped if possible.

Atkārtošu, tas nav ikdienišķs gadījums, tas ir mūsu profesionālajiem tirgus pētniekiem unikāls skandāls politisko aptauju jomā.

Skaidrs, ka vecā glumā zupa „krievi nāk“ nav vairs šoreiz primitīvā kārtā servējama, un visnotaļ pozitīvais Nils Ušakovs nav tik viegli dēmonizējams. Ko darīt? Izmantot profesionālos neliešus no GfK, kuri ar savu skaidri blēdīgo uzstādījumu uzbur to pašu bildi, tikai daudz smalkāk: krievi tomēr nāk, jo kas gan cits ir SC 38 vietas! Un zatlerekļi ir pilnīgi marginalizēti, bildē nav pat redzami, vienīgais cīnītājs – nu Dombrovskis, kurš tad cits!

Lai man atļauts šeit izlaist metodikas analīzi, kas parāda, kā var producēt šādas blēdības, secinājums zatlerjūgendam neatkarīgi no tā ir nepriecīgs: Vienotība vairs nav nekāds 2002. gada parauga JL, ko vecie buki varēja apčakarēt bez saspringuma. Viņiem ir pieredze, viņiem ir prasme, viņiem ir instrumenti, kuru zatlerjūgendam nevar būt pēc definīcijas. Un viņiem ir visas valsts zatlerizācijas iedotas šausmas, kas pagrūda viņus uz citādi šķiet nesagaidāmiem varoņdarbiem – atbrīvošanās no politiskajiem līķiem, partijas izveidošana par spīti nesenajiem graujošajiem kašķiem, un puslīdz loģiskas kampaņas uzsākšana. Kur zatlerjūgendam atliek vien skaudīgi noskatīties.

Pārbaudāmi, adekvāti, dažādu firmu mērījumi rāda apmēram vienu un to pašu – augustā partiju tops ir bijis šāds:
SC (tendence stabila ar iespējamu pieaugumu)
ZRP (tendence stabila ar iespējamu kritumu)
V (tendence ar pieaugumu)
ZZS (tendence neskaidra)
NA (tendence stabila ar iespējamu pieaugumu).

Skaitļus klāt nelieku, jo šis stāsts nav gluži par pilnu prognožu spektru. Lai arī būs interesanti atzīmēt, ka SC un NA elektorāta izvēle mērījumos izskatās ievērojami noturīgāka par pārējiem trīs.

Grūtība nummur trīs gaida pēc nākošās Saeimas sanākšanas, kad izrādīsies, ka bezpieredzes labu gribētājiem, kas būs trāpījušies parlamenta krēslos par spīti visām iepriekšaprakstītajām šausmām, nebūs ne mazāko iespēju realizēt savas ieceres par laba darīšanu, jo būs jābalso, kā priekšniecība liks. Un basta. Vai arī … Nē, šausmu šodienai gana.

Kā nojaušu, tuvāko dienu laikā nāks klajā adekvāta un ar iepriekšējiem salīdzināma mērījuma dati, kurus es personīgi ļoti gaidu, jo man jāaizpilda totalizatora kartīte. Es riskēju ar savu naudu galu galā, desmit latu kā nekā.

Bet zatlerjūgendam stipri grūtāk, jo par ceineri no šīs šļuras ārā netikt. Lai arī ko kāds būtu solījis citādi.

Nav viegli būt jaunam.

 

Autors: Mārcis Bendiks

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz