Svešie aiztiek mūsu zemi

Nils Sakss

Britu televīzija parādījusi sižetu par Latviju, un Latvija – citējot ziņu virsrakstus – ir stipri šokēta. Cūkas briti uzfilmējuši vienu mūsu mazpilsētu pelēcīgā dienā. Kāda kundze tur skumst par zudušo skolu (drīzāk gan skumju avots ir zaudētā bērnība un Īrijas fabrikā izšķiestā dzīve, bet tas lai paliek psihoanalītiķu disputam). Jā, un vēl tur saka, ka no Latvijas daudzi brauc strādāt uz ārzemēm, it īpaši jaunie cilvēki. Bet ne vārda par mūsu jūgendstila pērlēm, Siguldas rudeni un lieliskajiem SPA kūrortiem. Pat izglābšanās no krīzes nav pieminēta, bet tieši otrādi – kaut kādas ekonomikas problēmas. Vienvārdsakot, uztaisīja tādu sižetu, kādu mēs katru dienu taisām par sevi paši. Nevis tādu, kādu par mums vajadzētu taisīt ārzemniekiem.

Latvijas šokētā reakcija ir interesanta parādība. Interesanta tādā ziņā, kā psihoanalītiķim būtu interesanta klienta apsēstība ar sieviešu zeķubiksēm. Tā par kaut ko liecina. Un ne jau par zeķubiksēm, protams. Bet par kaut kādu grīsti paša klienta galvā.

Vispirms jau tas ir pārspīlēts mazvērtības komplekss. Atvainojiet, bet vai jūs atceraties, par kādām valstīm bija runa vakardienas ārzemju ziņu izlaidumā? Es arī nē, un diez vai tie cilvēki, kuri vakar noskatījās īso klipiņu par tukšām skolām un tumšām ielām kaut kur Austrumeiropas pierobežā, šodien prātā apcilā Latvijas zudušo godību. Bet ja arī apcilātu, kas īsti mums par to? Cik gan zemam jābūt pašvērtējumam un cik iedragātai pašapziņai, lai tik ļoti satrauktos – ko par mums tagad padomās. Un viens otram sūdzētos par sliktajiem britiem, kas mūs aiz muguras šitā aprunā.

Vēl otra lieta – latvieši ar savu valsti uzvedas kā nelabvēlīgs tēvs ar savu bērnu. Pats dauza pret sienu un publiskās vietās sauc zemiskos vārdos, bet ja viņa bērnam ko aizrādīs cilvēks no malas, tad šim cilvēkam fingāls garantēts. Sist un lamāt savu valsti nez kāpēc ir ekskluzīva šīs valsts iedzīvotāju priekšrocība. Būsim nu godīgi – tas britu sižets, salīdzinot ar parastajām mūsu ikvakara ziņām, ir tīrais pozitīvais PR. Nolieciet pretim De Facto un Nekā personīga – jau kuro gadu tie nodrošina iedzīvotājus ar pārliecību, ka dzīvot Latvijā ir kaut kas līdzīgs kā vārtīšanās pa atejas bedri līdzīgi tam puikam no Graustu miljonāra, tikai bez iespējas kādreiz piedzīvot kaut vienu laimes mirkli, ja neskaita Saeimas atlaišanu, un tā pati gadās vienreiz dzīvē.

Kā zinās teikt ikviens psihologs – sakiet kādam cilvēkam, ka viņš ir neveiksminieks, atkārtojiet to katru vakaru, un jau pēc nedēļas viņš pats sevi uzskatīs par neveiksminieku, bet pēc mēneša viņam tiešām visās lietās sāks neveikties. Tā mums vienkārši kaut kas galvā strādā. Un tam nav nekāda sakara ar realitāti – ne ekonomisko, ne kādu citu. Kā to interesanti pierāda žurnāla Rīgas Laiks aptaujātie latvieši, kas beiguši prestižas ārzemju augstskolas. Vienu no lielākajiem mācību laika ieguvumiem viņi nosauc apjausmu, ka Latvija ir starp tām salīdzinoši nedaudzām vietām uz šis planētas, kur dzīvot ir tiešām labi. Viņiem bija vajadzīgi vairāki gadi pasaules labākajās universitātēs, lai nonāktu pie šāda secinājuma. Un nav jau nekāds brīnums. Dzīvojot uz vietas pie kā tāda varētu nonākt tikai svētais, vājprātīgais vai oligarhs.

Kāds teiks: jā, bet sižets bija vienpusīgs! Ziniet ko – Dievs radīja cilvēku vai nu par vīrieti vai sievieti, un nekādi ne par abiem kopā. Lūk, tas ir vienpusīgi! Dzīve ir vienpusīga kopš dzimšanas brīža, un kopš dzimšanas tā šķiet ne pārāk apmierinoša. Bet tam nav nekāda sakara ar valsti. Ne ar to, ko par šo valsti rāda citu valstu televizoros.

 

Autors: Nils Sakss

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


Lasītāju viedokļi

avatar