Šķelt Vienotību vai ņemt no zemniekiem: Zatlers izvēles mijkrēslī

Maijs, 2011

Valdi, man Tu esi piekāsis dvēseli.

Noteikti nojaušat – šie ir interneta komentāri pie ziņas par Saeimas atlaišanu un Zatlera paziņojumu par Saskaņas centra ņemšanu valdībā. Kā redzams, starp tiem pagājis pavisam nedaudz laika. Bet kādas vāgneriskas svārstības tautas dvēselē!

Kad slavenais mākslinieks Endijs Vorhols pareģoja 15 slavas minūtes, uz kurām nākotnē varēšot cerēt katrs, viņš nevarēja iedomāties, ar kādu vieglumu tā slava būs panākama šajā virtuālo attiecību laikmetā. Ņemiet par piemēru kaut Jāni Iesalnieku – nieka 140 zīmes tviterī (gandrīz tikpat, cik šajā teikumā) un re, viņš jau ir uz Sestdienas vāka. Slava vai atpazīšana, sauciet to kā gribat, mūs – interneta cilvēkus – maz interesē. Būt zināmās aprindās zināmam – tas ir pašsaprotami. Gribēt un censties būt slavenam – kaut kāds aizgājušo laiku barbarisms. Tas, uz ko mēs ceram, tad jau drīzāk ir 15 minūtes mīlestības. Kā redzams no augstāk minētajiem komentāriem – Valdis Zatlers savējās ir saņēmis, un nu tās ir iztecējušas. No šī brīža līdz pat mūžības slieksnim viņa priekšā stiepjas gara, nepārredzama naida vai vismaz sabiedriskās vienaldzības taka.
Zināms – jā, uz laiku laikiem.
Mīlēts – nē, to vairs nekad.

Tad kas pēkšņi atgadījies? Zatlera partija paziņojusi, ka vēlas ņemt valdībā Saskaņas centru. Kāds neviltots pārsteigums! Kurš gan to būtu gaidījis no partijas, kura pirms vēlēšanām sevi definējusi kā centrisku, jo vēlas apvienot labējos un kreisos, ar to saprotot latviešus un krievus (centriskumam, protams, nav nekāda sakara ar tautību, bet tie jau kaut kādi politoloģijas smalkumi). Un kurš to būtu gaidījis no partijas, kura vienīgā – uzsverot vārdu “vienīgā” – pirmsvēlēšanu retorikā runāja par divvalodības ieviešanu (nē, tas nebija SC. Tas bija ZRP ekonomikas ministra kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis ar iesauku “Slava”.) Un kā gan to varēja izdarīt cilvēki, kas ir multikulturālāki par Briseles ierēdni un lielāki kosmopolīti par pašu Sokrātu (“Es neesmu atēnietis vai grieķis. Es esmu pasaules pilsonis.”) Kā to varēja izdarīt partija, kuras programmā vārdi “nacionālās intereses” ir sastopams tieši vienu reizi – solot pret vietējiem uzņēmējiem izturēties tieši tāpat, kā pret ārvalstniekiem. Nu kurš to būtu varējis paredzēt…

Es saprotu, ka Zatlera elektorāts nenāk no tautas dziļdomīgākajiem slāņiem. Bet nu tomēr! Vismaz programmas īso versiju varēja izlasīt. Liela daļa taču atdeva savu balsi Zatleram ar motivāciju: “Varbūt beidzot kaut kas mainīsies!” Nu, re – kaut kas ir mainījies! Tad par ko tādas bēdas un sašutums? Protams, cita lieta – izmaiņas mēdz būt visādas. Ja ļaundabīgs audzējs no neliela bumbulīša izplatās pa visu ķermeni – arī tās var saukt par jaunām vēsmām vai revolucionārām pārmaiņām. Nozāģētu kāju, savā ziņā, var uzskatīt par ķermeņa reformu. Ja negrib nepatīkamus pārsteigumus, kad izies narkozes eiforija, tad der painteresēties: ko tieši ārsts taisās mainīt. Nevis kaislē svilstošiem vaigiem gulties zem skalpeļa ar saucienu: “Dakter, reformē mani!” Citādi var sanākt… nu, tā kā ir sanācis.

Nē, Zatlera vēlētājam nav par ko sūdzēties. Pat veids, kādā sabiedrība tiek informēta par sliktajām ziņām, ir reformēts. Agrākā, oligarhiskā sistēma to darīja piektdienu vakaros, kad avīzes neiznāk un tauta dodas pa laukiem vai dārziem. Zatlers to dara sestdienu naktīs. It kā maza, bet tomēr pārmaiņa.

Lai nu kā – jautājums ir par tālāko. Droši vien, Zatlera mītiskajam “kodolam” likās, ka viņi kļuvuši par baigiem polittehnologiem – piedāvāt premjera amatu Dombrovskim! Protams, gājiens būtu smalks: atbildība par “krievu paņemšanu valdībā”, ko latviešu vēlētājs diez vai spēs piedot, kritīs uz Dombrovski, bet ZRP pa trīs gadiem var cerēt atmazgāties. Tikai šis gājiens ir bezjēdzīgs, jo Vienotība tomēr nav, atvainojiet, pilnīgi idioti. Ejot šādā valdībā un konstelācijā, viņi ne tikai parakstītu galu saviem reitingiem, bet vēl uzņemtos par to atbildību. Cita runa būtu, ja ietu pie ZRP premjera – bet tādu prezidents netaisās nominēt, un nu jau Zatlers pats arī drusku sakaunējies par savu mazo kompanjonu, kuram tagad sola vairs tikai “atrast kādu vietu” jeb nogrūst kaut kur tālāk no acīm. Savukārt bezpartejisku premjeru šādā situācijā nekādi nevar pamatot. Uzdevums tāds, ka varētu likt polittehnologu akadēmijas mācību grāmatā.

Tas, ko varētu darīt Vienotība, ir palaist saukli par latviešu pēdējo glābiņu, apvienoties ar ZZS un NA (47 balsis), un klāt pievilināt savā līderī vīlušos ZRP dalībniekus (šobrīd pieci jau ir, un kuluāros noskatīti vēl tikpat svārstīgie.) Ņemot vērā, ka ZRP nav īsta politiskā partija un opozīcijā nespētu nostrādāt nevienu dienu (liela daļa jaunievēlēto zatleristu noteikti pat nemaz nezina, ar ko opozīcija nodarbojas), beigās pārskrējēju būtu vēl vairāk, kas nozīmētu nacionālu valdību ar lielu pārsvaru, opozīcijā atstājot SC un marginālu zatleristu saujiņu.

Tomēr tā nenotiks. Šādu scenāriju varētu izvilkt stingra, labi organizēta partija, piemēram, ziedu laiku Tautas partija, bet noteikti ne sašķeltā, uz visai šizoīdiem pamatiem kopā stiķētā Vienotība. Tādēļ jādomā kas vienkāršāks. Reāls variants dabūt trūkstošās balsis stabilai ZRP un SC koalīcijai ir no ZZS – tur mierīgi varētu atrast kādu čupiņu, kas pārdzīvotu pēkšņu atklāsmes brīdi (vēlams, televīzijas kameru tuvumā), un būtu gatavi nokratīt Lemberga žņaugus. Galu galā, Lemberga opozīcija jau tika pieteikta pirms vēlēšanām – LTV diskusijā Inese Aizstrauta atzinās, ka šī partija daudziem liek justies kā “velna kalpiem”. Nu tad ir īstais brīdis teikt Nē melnajiem spēkiem un ar pompu pāriet gaišajā pusē. Šis būtu vienkārši mārketējams pārgājiens – galu galā, Zatlers solīja nesadarboties ar Lembergu un oligarhu partijām, nevis atsevišķiem šo partiju biedriem. Un vispār – ko tikai Latvijas labā neizdarīsi!

Trešais variants ir ļaut ZRP un SC taisīt valdību vieniem pašiem (par spīti mazajam pārsvaram, tas tomēr nav neiespējami). Šis visticamāk nozīmētu valdības gāšanu tuvākā gada laikā. Tomēr jau minētie pieci svārstīgie ZRP kadri šo variantu padara mazticamu. Ceturtā iespēja – trūkstošās balsis pielasīt nevis no ZZS, bet sašķeļot Vienotību, kas arī nebūtu pārāk grūti izdarāms.

Lai kā arī būtu, drīz laiks skaidrosies. Vien noslēgumā atļaušos nepiekrist tiem, kas saka: Dombrovskim šeit ir iespēja nostādīt nacionālās intereses augstāk par partiju un pieņemt premjera piedāvājumu. Nu kādas tieši nacionālās intereses viņš ir aizstāvējis līdz šim? Un ja vien jums neliekas, ka pēdējā laikā ekonomika Latvijā aug griezdamās un visas līknes iet uz augšu, kā Vienotības reklāmas plakātā (šeit ir labs ekonomista Broņislava Džeriņa raksts, kādēļ tā nenotiek), tad mums nav nekāda iemesla domāt, ka Dombrovskis darītu kaut ko valstij drausmīgi labu vai nozīmīgu. Katrā gadījumā, neko tādu, ko nevarētu darīt kāds cits.

Bet galvenais – mūsu acu priekšā šajos mēnešos ir norisinājusies šekspīriska drāma. Necils, pelēcīgs oligarhu sūtnis gūst apskaidrību, kļūst par tautas dievinātu vadoni, ved nāciju cīņā pret saviem iepriekšējiem kungiem, tomēr ceļā pretim gaismai viņš neiztur priekšā liktos kārdinājumus un krīt nežēlestībā. Piekritīsiet, izklausās pēc libreta Vāgnera operai. Un tik biedējoši tieši pret mums vēršas Brunhilde no Dievu mijkrēšļa, dziedot: “Es redzu, kas šeit notiek! Tu uzticējies viņa palīdzībai. Tagad tu redzi, kas no tā iznācis. Un tu nespēj samierināties ar atbildību, apzinoties, ko esi pastrādājis!”