Skaudrs stāsts par aizsaulē aizgājušo Āri Auderu – Zelta roku ķirurgu un dārznieku

Āris Auders

«Viņš ne tikai ņēma no dzīves, viņš tai arī deva,» raksturojot Āri Auderu, teica kāda viņa paziņa. Iespējams, šis izteiciens vislabāk atklāj mikroķirurgu, veselības ministru, Latvijas Rotari kluba dibinātāju un skujeņu maģistru, kas otrdien aizgāja pa ugunsceļu Rīgas krematorijā.

Viņa nāve bija šoks daudziem, jo vīrietis 55 gadu vecumā ir spēku briedumā. Bet liktenis «nolēma» citādi, un nu Āra vairs nav. Kāda viszinoša žurnāla slejās apgalvots, ka Āris Auders izdarījis pašnāvību. Taču neviens to nav apstiprinājis, jo nāves apstākļi ir nezināmi, un ekspertīzes rezultāti būs zināmi tikai pēc laika, portālā nra.lv raksta žurnāliste Elita Veidemane.

Lai kā arī būtu, Āris Auders ir atstājis pamanāmas pēdas, un daudziem viņa apbrīnojamā skujeņu pasaule šķiet pat svarīgāka par viņa medicīnisko pasauli, kurā ir gan spoži panākumi, gan iznīcinošas tiesas prāvas.

Skujeņu maratons

2012. gadā Eiropas mājā Rīgā, Aspazijas bulvārī, tika atvērts kāds unikāls divsējumu izdevums – enciklopēdija Royal Horticultural Society Encyclopedia of Conifers: A comprehensive guide to cultivars and species, latviski – Anglijas Karaliskās dārzkopības biedrības skuju koku enciklopēdija: šķirņu un sugu visaptveroša rokasgrāmata. Tajā bija apkopota visa iespējamā informācija par 615 pasaules skujkoku sugām un vairāk nekā 8000 reģistrētām skujkoku šķirnēm. Tas bija Āra Audera septiņu gadu darbs, kuru viņš paveica, sadarbojoties ar Britu skujkoku biedrības priekšsēdētāju Dereku Spaiseru un Anglijas Karalisko dārzkopības biedrību, kurā apvienojas vairāk nekā 360 tūkstoši biedru. Vairākus gadus Āris Auders braukāja pa pasauli, dažādās kolekcijās un dārzos fotografēdams un pētīdams skujkokus, un grāmatā ir ne tikai vērtīga informācija par tiem, bet arī aptuveni 5000 augstvērtīgu fotogrāfiju. Šai zinātniskajai enciklopēdijai nav līdzvērtīgu izdevumu ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, un daudzi uzskata, ka ar šo divsējumu izdevumu Āris Auders godam ir iznesis Latvijas vārdu pasaulē.

Āris Auders skujkoku sāgu uzsāka savā īpašumā Plieņciemā, kurā tagad zaļo ap 3000 dažādu šķirņu augu, un šis dārzs ir kā maza paradīze. Auders šo vietu kādu divpadsmit gadu laikā kopā ar savu sievu gleznotāju Aigiju Auderi izveidoja kā paraugu dārzniecības perfekcionismam. Viņš fanātiski – citādi to nemaz nevar raksturot – audzēja savu dārzu, tādā pašā garā arī rakstīja grāmatu, jo viņš faktiski neprata neko darīt pa pusei, bez degsmes, ievijot savā attieksmē pret lietām un cilvēkiem arī savu daļu egoisma un paštaisnuma. Viņam viss bija pakļauts mērķim, kuru pats noteica.

Āris Auders skujkoku sāgu uzsāka savā īpašumā Plieņciemā, kurā tagad zaļo ap 3000 dažādu šķirņu augu, un šis dārzs ir kā maza paradīze. Auders šo vietu kādu divpadsmit gadu laikā kopā ar savu sievu gleznotāju Aigiju Auderi izveidoja kā paraugu dārzniecības perfekcionismam. Viņš fanātiski – citādi to nemaz nevar raksturot – audzēja savu dārzu, tādā pašā garā arī rakstīja grāmatu, jo viņš faktiski neprata neko darīt pa pusei, bez degsmes, ievijot savā attieksmē pret lietām un cilvēkiem arī savu daļu egoisma un paštaisnuma. Viņam viss bija pakļauts mērķim, kuru pats noteica.

 

Karjera un skandāls «traumās»

1986. gadā Āris Auders pabeidza Rīgas Medicīnas institūtu, 1988. gadā – rezidentūru neiroķirurģijā Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā. Tajā pašā gadā ieguva doktora grādu, aizstāvot disertāciju par trīszaru nerva mikroķirurģiju.

No 1989. gada līdz 1991. gadam viņš papildināja zināšanas ASV Kalifornijas universitātes Sandjego medicīnas skolā. 1991. gadā viņš ieguva ASV sertifikātu UCSD pēcdiploma apmācībās neiroķirurģijā. 1992. gadā Auders ieguvis Bernes Universitātes sertifikātu Šveicē. Auders vairākkārt stažējies Šveicē, ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Holandē, Zviedrijā, Dānijā, Somijā, Dienvidāfrikā un Francijā. No 1997. gada līdz 2002. gada novembrim Āris Auders vadīja Mugurkaula ķirurģijas centru Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā.

2002. gadā notika Saeimas vēlēšanas, kurās viņš aktīvi atbalstīja Jauno laiku(JL) un Einaru Repši. Pēc JL uzvaras vēlēšanās Auders kļuva par Latvijas īpašu uzdevumu ministru veselības aprūpes lietās Einara Repšes valdībā. Tieši Auders bija tas, kurš izveidoja Veselības ministriju, 2003. gada janvārī kļūdams par veselības ministru. Taču pirms tam, 2002. gada vasarā, Auders kopā ar citiem medicīnas jomas entuziastiem – Uldi Līkopu, Valdi Keri, Aigaru Pētersonu un citiem – izstrādāja JL veselības programmu, kuras svarīgākā ass bija obligātā bezmaksas veselības apdrošināšana – bija paredzēts, kas tiks likvidētas valsts slimokases, kuru funkcijas pāries privātu apdrošināšanas sabiedrību rokās. Tolaik sākās mediķu streiki, kuros tika pieprasītas lielākas algas, bet līdztekus streikiem izskanēja arvien skaļākas runas par nelegālajiem maksājumiem medicīnā.

Kad Auders kļuva par ministru, viņš uzsāka auditu vairākās ārstniecības iestādēs, un viena no tām bija Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca (TOS), kuru vadīja Valdis Zatlers. Auders bija negatīvi noskaņots pret Zatleru jau sākotnēji. Tieši tāpat arī Zatlers pret Auderu. Abpusējā nepatika, kā stāsta līdzgaitnieki, bija pamatota neoficiālā sacensībā: kurš ir labāks ķirurgs? Tostarp Audera norīkotā audita rezultātā atklājās, ka TOS ir veikusi nelikumīgus iepirkumus, bez konkursa iegādājoties mugurkaula implantus Valda Zatlera sievas firmā – tipisks interešu konflikts. Tāpat bez konkursa implanti bija iepirkti arī Zatlera vietnieka Jāņa Ābola firmā Scruples. Auders atstādināja Zatleru no TOS vadības.

Interesanti, ka par šo biznesu KNAB ierosināja krimināllietu, kas šim birojam bija pati pirmā lieta. Un, izrādās, arī pirmā, kurai nekādu kriminālu konsekvenču nav bijis, kaut gan birojs noskaidroja, ka divu gadu laikā slimnīca, uzrādot nepatiesu informāciju par mugurkaula ķirurģijā izmantotiem implantiem, valstij radījusi zaudējumus apmēram 200 tūkstošu latu apjomā.

 

Dažādas «algas»

Audera visai nešpetnais, prasīgais raksturs darīja savu, un viņam radās gana daudz pretinieku. Pēc audita Auders dabūja nopietnu pretsitienu: viņa bijusī paciente Maija Vilciņa paziņoja, ka sūdzēs tiesā mikroķirurgu Āri Auderu. Izrādījās, ka viņš 2002. gada rudenī uzņēma pacienti savā privātpraksē un operēja. Vilciņa samaksājusi Auderam 565 latus, jo gaidīt rindā uz operāciju, kuru apmaksās valsts, būtu veselībai bīstami. Auders izrakstīja viņai kvīti, kas vēlāk kļuva par pierādījumu tam, ka viņš saņem privātu samaksu. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra Vilciņai šo kvīti nekompensēja, jo slimokase jau bija par operāciju pārskaitījusi slimnīcai 1220 latu.

Tad slūžas bija vaļā, un stāsta, ka ne bez Tautas partijas palīdzīgas rociņas. Tika ierosināta krimināllieta, kurā par cietušajiem tika atzīti kādi 70 pacienti, kas Audera operēti. Liela daļa gan neatzina sevi par cietušajiem, jo bija laimīgi, ka Auders viņiem palīdzējis atgūt veselību. Toreiz arī radās slavenā vārdkopa, kas kļuva teju par Audera vizītkarti. «Tās ir manas zelta rokas, mani ārzemju diplomi un mani 20 gadi, pavadīti medicīnā,» viņš teica, skaidrojot samaksas prasīšanu par savu darbu. Melots nebija: Audera ķirurga rokas tiešām darīja brīnumus. Bet Audera kļūda, kā viens otrs ciniķis skaidroja, bija tā, ka viņš gribēja būt godīgs: izrakstīja kvītis par naudas saņemšanu – nebūtu smērējis papīrus, pat gailis pakaļ neklukstētu.

Āris Auders demisionēja, aizgāja no medicīnas prom pavisam. Notika tiesas prāvas, un rezultātā apgabaltiesa piesprieda Auderam sodu 150 minimālo mēnešalgu apmērā, tas ir – 13 500 latu, konfiscējot mantu. Tiesa arī nosprieda piedzīt no Audera kaitējuma kompensāciju 14 cietušajiem un apdrošināšanas sabiedrībai, kopsummā 10 287,50 latu. Daudzi toreiz un arī tagad uzskata, ka tā bija paraugprāva, kurā Auders bija izraudzīts par upurjēru. «Ārsti ņēma naudu un ņems aploksnēs vai bez tām, kamēr samaksa par darbu nebūs adekvāta,» sprieda kāds mikroķirurgs, «Audera notiesāšana bija par biedinājumu citiem. Bet skaidrs, ka sistēma viņu salauza, kaut gan viņa talantam vajadzēja vēl ilgus gadus palīdzēt cilvēkiem. Mēs visi šajā gadījumā esam zaudētāji.»

Tāpat «aplokšņu naudas» skandāls bija uzmilzis ap topošo Valsts prezidentu, bijušo TOS vadītāju Valdi Zatleru: viņš atzinās, ka ir ņēmis papildu samaksu: «Cilvēki izsaka savu pateicību. Gribam mēs vai negribam – tā eksistē, ne tikai pie mums, bet arī daudzās citās valstīs, tostarp pat Zviedrijā. Tās zināmā veidā ir pacienta un ārsta intīmās attiecības.» Politikas un medicīnas pārzinātāji spriež, ka šādās «intīmās attiecībās» toreiz topošais prezidents esot bijis iesaistīts ne reizi vien. Atšķirība starp Zatleru un Auderu ir tikai viena: Auders dabūja notiesājošu spriedumu, savukārt Zatlers – Valsts prezidenta amatu. Tāda nu «alga» par darbu.

 

Dzīvos dārzs un cilvēki

Iespējams, zaudējumi un pļaukas Āri Auderu tiešām salauza, kā tas nereti notiek ar ļoti talantīgiem cilvēkiem, kuri, savas izpratnes pasaulē dzīvodami, nesaredz pragmatiskās pasaules nežēlīgās konsekvences. Iespējams, viņš vairs nespēja pretoties un – aizgāja. Par viņa lūzuma mirkļiem mēs vairs nekad neko neuzzināsim, tas paliks tikai kaut kur debesīs ierakstīts.

Ārim Auderam piemiņas vietas nebūs. Viņa pelni tiks izkaisīti jūrā pie Plieņciema. Viņam tuvi cilvēki stāsta, ka Ārim nekad nav patikuši kapi un pieminekļi ne tik. Toties dzīvos viņa dārzs, grāmatas un cilvēki, kuriem viņš ir palīdzējis.

Avots: nra.lv

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz