Satiku šodien uz Dzirnavu un Tērbatas ielu stūra senu cīņu biedru no bijušās “Tautas partijas” laikiem.
Sāku lielīt Puaro.lv. Sak’ vēl jau tehniski visādas problēmas, bet vispār jau labs, cilvēki skatās. Satiec tur to jūsu oligarhu, pajautā – vai negrib kādu reklāmas līgumiņu vai kā citādi viedokļu dažādību valstī atbalstīt.
Nē, negribot, saka mans senais cīņu biedrs.
“ Ko tā?”
“Jūs tajā puaro vispār neko no politikas nesaprotat, visus plānus jaucat,” – sāk iekarst mans politikā pieredzējušais sarunu biedrs.
“Kā, nesaprotam,” – es esmu gatavs apvainoties, “tas ir, mēs nesaprotam?”
“Jā, jūs nesaprotat. Tagad vajadzēja darīt tā, lai Zatlers dabū 55 balsis Saeimā, lai Sprūdžs ir ministru prezidents, lai Ķīlis ir izglītības ministrs, un Dombrovskis – finanšu un Tenbergs – iekšlietu ministrs. To tagad vajadzēja visiem spēkiem veicināt, tad pēc trim gadiem tauta ar ziediem šoseju pie Lilastes kaisītu un prasītu Šķēli un TP atpakaļ. Bet ko tas jūsu puaro dara? Katrs otrais raksts pret Zatleru. Tas ir vissliktākais, ko šobrīd jūs varētu darīt, muļķi.”
Hmm… Tīri vai apmulstu no tik stingri formulēta viedokļa, man vajadzēja pāris sekundes, lai apdomātu šo versiju par lielākā kretīna argumentu, bet mans politiskajās cīņās rūdītais sarunu biedrs negrasījās ļaut man kaut ko teikt.
“Par valsti vajag domāt ilgtermiņā,” – viņš tēvišķi turpināja. “Bet tu, vēl aizvien jauns un dumjš, iekarsti, nepatīk tev kaut kas uzreiz cīņā. Nevajag. Reizēm gudrāk ir pasēdēt pie upes un pagaidīt sava pretinieka līķi. Pats taču to visu zini.”
“Bet par valsti tak’ žēl,” – es cenšos sevi kaut kā attaisnot.
“Muļķis. Trīs gadi līdz nākošajām vēlēšanām – tas nav pat tik daudz, cik brīdis starp diviem sirdspukstiem. Jo vairāk sadarīs, jo labāk ilgtermiņā.”
“Labi ,es sapratu domu. Ko tad šis darīs, vai taisīs kaut ko uz nākošajām vēlēšanām?” – es cenšos mainīt tematu.
“Nē, olas perēs, muļķi,” – un aizgāja savās gaitās mans bijušais cīņu biedrs.
Vēlāk sāka līt lietus.
Autors: Jurģis Liepnieks
Lasītāju viedokļi