Sarmīte Ēlerte un viņas smagos noziegumos apsūdzētie

Jurģis Liepnieks

Tas bija Sarmītes Ēlertes vadītais laikraksts Diena, kurš mūsu politiskajā leksikā ieviesa vārdu salikumu „smagos noziegumos apsūdzētais”, gadiem ilgi tikai tā apzīmējot Aivaru Lembergu.

Mērķis un ziņa, kas slēpās šajā apzīmējumā, bija viennozīmīga un saprotama katram, proti, cilvēkam, kurš ir apsūdzēts smagos noziegumos, nav ko valsts pārvaldei tuvumā rādīties. Un nav ko te par nevainības prezumpciju runāt, – apsūdzēts, tātad, automātiski – ar sliktu reputāciju, tātad jau nederīgs un uzticību nepelnījis.

Šī vienkāršā doma tika visādi attīstīta un pilnveidota. Lemberga apsūdzības pie katras izdevības tika sviestas acīs Zaļo un zemnieku savienībai, pie katras izdevības norādīts, ka apsūdzības paredz biežu tiesas sēžu apmeklēšanu, kas nav savienojams ar atbildīgu darbu valsts pārvaldē un tamlīdzīgi.

Ne jau Ēlertei vienai šī leksika un tēma bija mīļa. Teju visi vadošie Vienotības politiķi to vismaz kādreiz ir izmantojuši. Tāpat tā vienā balsī runājošā prese, kura par savu mērķi vienmēr uzskatījusi veidot sabiedrisko domu un attiecīgie satelīti sabiedrisko organizāciju un „neatkarīgo” politologu veidolā. Vēl vakar savos tviter mikroblogos tādi politiski angažētie žurnālisti kā Nellija Ločmele un Baiba Strautmane saukāja Lembergu par kriminālnoziedznieku, neskatoties uz to, ka viņš nav ticis nekad notiesāts par jel kādiem kriminālnoziegumiem.  Ar Ēlerti šī retorika sākās un ar Ēlerti tā eleganti ironiskā veidā arī beigsies.

Politiķe Sarmīte Ēlerte izrādījās cilvēks ar pavisam citiem uzskatiem, nekā laikraksta redaktore Sarmīte Ēlerte.

Tas, ka smagos noziegumos apsūdzētais Rubenis veiksmīgi viņas vadībā vada teātri, viņai nebija nekāda problēma. Gods un slava par to, nevainības prezumpcija tomēr IR svarīga lieta, kuru amatpersonai ignorēt nebūtu pareizi un, iespējams, ka, nonākot ministres krēslā, šī patiesība negaidīti pieleca arī Ēlertei. Tas jauki.

Un patiesi,  visa tā atkāpšanās no amata un atstādināšana, tiklīdz uzsākts kaut kāds kriminālprocess, tiešām var būt pārspīlēta prasība, īpaši šajā valstī, kur sazīmēt pret cilvēku kādu procesu var viens un divi.

Lai atcerēsimies kaut vai neveiklo situāciju 2005. gada decembrī, kad toreizējais aizsardzības ministrs Einārs Repše atkāpās no amata tādēļ, ka publiski parādījās informācija, ka KNAB ir uzsācis kriminālprocesu viņa finanšu darījumu pārbaudei. Skaidrs, ka Repšem, kurš pirms tam par reputāciju un kriminālprocesiem bija izteicies gluži indentiski tā laika Ēlertei, nebija viegli atrast pamatojumu, kāpēc šie principi neatteiktos uz viņu. Kā redzams no tālākā, Ēlertei šādas principiālu cilvēku grūtības ir pilnīgi svešas.

Ritot laikam, tas pats smagos noziegumos apsūdzētais Rubenis tiek  apsūdzēts citā krimināllietā un, tavu neražu, ne tikai apsūdzēts, bet arī notiesāts un atzīts par vainīgu.

Spēkā stājas notiesājošs spriedums par nodarījumu, kas veikts, atrodoties  konkrētajā amatā.

Rubenis, saskaņā ar Ēlertes terminoloģiju, kļūst par ne tikai smagos noziegumos apsūdzētu, bet piedevām vēl par pieķertu un notiesātu dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantotāju.

Tagad uzminiet, vai, Ēlertesprāt, šie apstākļi ir par šķērsli, lai cilvēks būtu valsts amatpersona un ieņemtu augstu vadošu amatu?

Nē, izrādās vairs nav.  Vēl vairāk, tajā vispār nav nekādas nozīmīgas problēmas, jo Rubenis,  lūk, labi dara savu darbu.

Es ar Rubeni dzīvē esmu pārmijis labi, ja dažus vārdus, viņu personiski nepazīstu  un viņa darbībai sekojis neesmu. Man nav pamata neticēt kultūras ministres secinājumiem, ka viņš ir lielisks teātra vadītājs, bet pag, vai Lembergs savu darbu slikti dara? Vai Ventspils tiek vadīta sliktāk par Nacionālo teātri?

To, šķiet, pat Ēlerte nekad nav apgalvojusi. Bez tam, būtiskā atšķirība ir tā, ka Lembergam vadīt Ventspili uztic tauta. Viņš ir ievēlēts, viņa vēlētājiem labi zinot, kādos noziegumos Lembergs ir apsūdzēts.

Kādi tad īsti ir tie standarti?

Un atgādiniet man, lūdzu, kas tur bija ar to Latvenergo valdi, kāpēc viņus atlaida, vai viņi ir par kaut ko notiesāti, vai viņiem ir izvirzītas jel kādas apsūdzības?  Nē, nav.

Vai gadījumā šis nav tas gadījums, kuru sauc par „dubulto morāli”?

Iedomājieties, ka ZZS pakļautībā kāds Satiksmes ministrijas uzņēmuma vadītājs tiktu apsūdzēts dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, vai viņam būtu izredzes saglabāt amatu? Un ja viņš tiktu notiesāts? Vai Ēlertes kundze arī tad iestātos par to, ka viņam jāturpina darbs, jo viņš ir labs vadītājs? Vai par to klusētu Delna un Providus, un žurnālitis „Ir”, un Kažokas kundze, un labas pārvaldības speciālisti no Vienotības ar kontrabandā pieķerto Čigāni priekšgalā. Bet te pēkšņi īsta jēru klusēšana. Neviens nav bildis ne vārdiņa. Nerunāsim par ievadrakstiem, komentāriem, publisku sašutumu un visām pārējām parastajām izdarībām.

Vai tā ir šizofrēnija? Parasta divkosība? Pilnīga bezprincipialitāte? Savējo piesegšana?

Lai nu kā, viss šis notikums ir atzīmēšanas vērts. Tas ir pirmais gadījums Latvijas valsts pārvaldes vēsturē, kad augstu vadošu amatu saglabā par smagu šajā amatā paveiktu noziegumu notiesāta amatpersona.

Šo precedentu mums ir sagādājis neviens cits, kā Vienotība un Sarmīte Ēlerte.  Kā jau precedentam, arī šim būs nozīme un, nešaubīgi, to izmantos arī citi politiskie spēki. Teiksim tā, ja jau ministre Ēlerte un Vienotība var atstāt vadošā amatā savu notiesāto draugu, tad iedomājieties, piemēram,  Šlesera kungu vai kādu viņam līdzīgu. Kā viņi turpmāk rīkosies situācijās?

Pateicoties Ēlertes kundzei kopējā standartu un prasību latiņa valsts amatpersonām un augsta līmeņa vadītājiem atkal ir nolaista par vienu kārtu zemāk. Divkosības, liekulības un dubultās morāles  rekordi,  tieši otrādi, nostiprināti jaunos augstumos.

 

Autors: Jurģis Liepnieks

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz