Kādā 1984. gada februārā rītā biju ieradies muzeja direktores kabinetā. Iemesls nopietns, ja reiz man pie pašas Marijas Semjonovnas jāiet darbs atrādīt. Gaisā bija jūtams apjukums un neskaidrība. Bija miris genseks Andropovs, un man bija jāizgatavo portreja melnā rāmī sēru mītiņam. Bildi padusē stāvēju pie direktores galda, kura bija tikko kā sazvanījusi Oktobra rajona partkomu, lai saņemtu jaunākos norādījumus, kas tad būtu mītiņā sakāms. Saruna bija skaļa, un varēju skaidri dzirdēt priekšniecības norādījumu: sāciet ar vārdiem „šai laikā, kad visa padomju tauta“ un tad turpiniet to pašu, ko parasti. Lieki teikt, ka tā arī notika.
Uz nākošo sēru mītiņu sakarā ar genseka Čerņenko nāvi, kas bija jau trešais dažu gadu laikā, bildi biju uztaisījis savlaicīgi un partkoma norādījumus nedzirdēju, bet domāju, ka arī Marija Semjonovna varēja mierīgi turpināt pēc iepriekšējā mustura – šai laikā, kad visa padomju tauta un tā tālāk un tā tālāk. Bet dzīvē pēc tam sākās lielākais „ne kā parasti“, kāds vien mūsu paaudzes laikā bija pieredzēts – pretalkoholisma kampaņa, kooperatīvi, perestroika.
Atcerējos šo amizanto epizodi, vēlēšanu nakts daudzrunāšanu vērojot televīzijā. Nomainījušies cilvēki un varas, sabiedriskās iekārtas un pat laikmeti, bet partkoma uzstādījums dzīvāks par dzīvu: jāsāk ar vārdiem „šai laikā, kad visa latviešu tauta cīnās ar oligarhiem“ un pēc tam to pašu, ko parasti. Visi ir uzvarējuši, un viss esot noticis, kā jau esot paredzējuši. Pievienošu šim korim arī savu triumfatora balsi: mūsu kompānijas prognožu totalizatorā mans pieteikums dabū 95 punktus no 100 iespējamiem un paplidbonuss par trāpījumu 31, ļoti pieklājīgs rezultāts.
Bet ir arī pa kādam neizbēgamam secinājumam, kas neiekļaujas šai parastības un vispārējo uzvaru slavināšanas unisonā. Lai arī pirmdien nepamodīsimies pavisam citā valstī, tomēr ainava būs pamainījusies. Lai šoreiz izpaliek gudra spriešana par politisko spēku platformām un iespējām, par koalīcijām un valdībām. Es šoreiz par personāžiem.
Einara Repšes uznāciens partiju politikā 2002. gadā iezīmēja jaunu konfrontāciju un izkristalizēja jaunu galveno varoņu četrotni. No tiem divi – pats Repše un Andris Šķēle brīvprātīgā piespiedu kārtā politisko skatuvi ir pametuši, trešais izkritis no Saeimas, bet ceturtais, gleznaini izsakoties, šķiet nāvīgi ievainots. Var jau visādi interpretēt, bet ja pieliekam klāt arī pagājušās desmitgades nozīmīgāko partiju šībrīža statusu, nevar noliegt, ka tādā kā šekspīriskā lugā varoņi ir beigti, un varētu krist priekškars.
Visi tie, kuros aizgājušie vadoņi izraisīja netīksmi un pat derdzīgumu, droši vien dziļi uzelpo un labsajūtā televīzora priekšā izstaipās uz dīvāna. Šai laikā, kad visa latviešu tauta atbrīvojusies no oligarhiem un piestūmusi pie varas Saskaņas Centru, un kā pēc genseku nāves kabinetos un gaiteņos valda apjukums, mani nepamet sajūta, ka tomēr es visu šo esmu kaut kur redzējis, un ka pēc uzjundošā „šai laikā, kad visa tauta“ sekos refrēns „kā parasti“.
Viens no situācijas unikalitātes ilūzijas avotiem bija TV daudzkārt rādītās vēlēšanu apgabalu kartes ar attiecīgajiem uzvarētājiem – Rīgā un Latgalē SC, Zemgalē, Kurzemē un Vidzemē – ZRP. Tātad uzvarējuši pie varas nebijušie un pat pilnīgi jaunpienācēji. Ak vai man dieniņ, tā vēl nav bijis, nekas līdzīgs pieredzēts.
Nav tiesa. Ir bijis kas ļoti līdzīgs, un, godīgi sakot, reti kad ir bijis kas cits.
Pēc 1995. gada krīzes 6. Saeimas vēlēšanās Rīgā un Latgalē uzvarēja Čevera DPS, kas tobrīd bija arī krievu elektorāta reālie pārstāvji, bet Kurzemē un Zemgalē – jaundibinātā ūberpopulistu Zīgerista partija, kurai līdz uzvarai arī Vidzemē pietrūka divtūkstoš balsu.
Līdzīgi sekojošajās 7. un 8. Saeimas vēlēšanās uzvaras izcīnīja jaunveidoti politiski spēki, un katrs no spilgtajiem līderiem uz savas muguras ievilka politikā lērumu jaunu personāžu, dažu veiksmīgu, lielāko daļu pelēcību, un krietnu skaitu ākstu. Ceru, ka varu iztikt šeit bez mūsu valsti apkaunojošo ministru uzskaitīšanas, par mazākiem posteņiem pat nerunājot.
Varētu šķist, ka 9. Saeimas vēlēšanas neiekļaujas šai musturī, jo pirmo reizi premjera partija saglabāja varu un lielajā politikā nepietiecās vērā ņemami jaunpienācēji. Manā skatījumā, vēsi apskatot socioloģiskos mērījumus, nekas nebija mainījies pašā pamatā. Politiski infantīlā vēlētāju grupa, kas toreiz bija nopirkta ar trekno gadu algu pielikumiem un visādām citādām budžeta šķērdēšanām, nākošajās vēlēšanās iedeva neproporcionālu uzliesmojumu Vienotības rezultātā, un tagad ir aizvēlusies pie ZRP. SC pa tam lāgam savāc visu, kas tiem pienākas pie krievu galda, noskrubinot PCTVL līķīša kauliņus, un pa druskai iekožoties latvju neapmierinātības kažokā. Galu galā SC + PCTVL balsu summa pirms gada bija 265 tūkstoši, un tagad rādās ap 267. Nu neredzu es te nekādu revolūciju un jaunas ēras sākumu. Ja neskaita dažus personāžus, filmas scenārijs tas pats gadiem pieredzētais: krievi klusām audzē spēkus, populisti ārdās. Šai laikā, kad visa latviešu tauta.
Autors: Mārcis Bendiks
Lasītāju viedokļi