Sabiedriskās izmeklēšanas farss

jurgis-liepnieks

Varbūt nebūtu bijis problēmu, ja valdība savu komisiju Zolitūdes traģēdijas cēloņu izmeklēšanai nebūtu nosaukusi par “sabiedrisko”. Viss būtu kārtībā. Skaidrs, ka valdībai ir vērts palūkoties uz notikušo ne tikai no krimināltiesiskā viedokļa, bet arī caur plašāku prizmu un izdarīt visu, lai šī traģēdija tiešām kalpotu par jel kādu mācību. To būtu korekti saukt par Ministru kabineta komiteju vai tamlīdzīgi. Uz darba vietām tādā valdības komisijā gan, iespējams, prasītos konkurss, bet citādi neredzu problēmas.

Taču valdība nodēvēja savu komisiju par “sabiedrisku”, liekot cilvēkiem domāt, ka tā ir no valdības neatkarīga komisija. Sarīkoja farsu, kuram it kā vajadzēja izskatīties pēc kandidātu sabiedriskas apspriešanas, un tad jau iepriekš izvēlētus kandidātus apstiprināja šajā komisijā. Tie ātri uzcepa savu finansiālo un sadzīvisko vēlmju sarakstu – telefoni, benzīns, algas, automašīnas, kas nu viss viņiem vajadzīgs, un komisija gatava.

Es, tāpat kā daudzi, biju pārsteigts uzzinot, ka šie it kā sabiedrības it kā sabiedriskās komisijas pārstāvji saņems algu, jo es arī, nosaukuma maldināts, patiešām domāju, ka viņi to darīs sabiedriskā kārtā, kā vispār arī mūsu valstī cilvēki dara ļoti daudzas un dažādas lietas.

Man paskaidroja, ka tas nav reāli, jo viņi taču tajā komisijā strādāšot pilnas slodzes darbu no rīta līdz vakaram veselu gadu un kurš tad var atļauties ziedot valstij tik daudz?

Kurš ko var atļauties, nav mana darīšana, jo pat tas, ja cilvēks var atļauties, nenozīmē, ka viņam ir pienākums ziedot to, ko viņš var atļauties.

Jautājums ir cits. Par kādu tieši pilnas slodzes darbu ir runa? Ko šie četri cilvēki, turklāt vēl ar trim palīgiem, strādājot pilnu slodzi, darīs? Kā šī izmeklēšana izpaudīsies? Kur var iepazīties ar tā darba aprakstu, kuru šie cilvēki veiks? Kādam darbam viņi ir nolīgti par šo naudu? Tieši ko viņi darīs? Tāda apraksta nav. Tādas skaidrības nav, toties ir skaidrība, cik dārgus datorus viņiem vajadzēs šim darbam, kādas mašīnas un cik daudz benzīna.

Izlaižot visu, ko un kā varētu teorētiski tāda komisija darīt, mēs nonākam, šķiet, pie viena vienīga iedomājamā “darba”.

Viņi parunāsies ar citiem tādiem pašiem ekspertiem, kādu celtnieku un kādu arhitektu, nosauks to par intervijām un visi kopā uzrakstīs  vienu eseju, kura sastāvēs no minēto interviju fragmentiem un varbūt kādu pašu domu. Tāds būs četru cilvēku un triju palīgu pilnas slodzes darbs gada garumā. Nu, varbūt pasūtīs kādu ekspertīzi un uzaicinās parunāties kādu ārzemnieku. Viss. Tad, lūk, es domāju, ka par tādu darbu varbūt varēja arī neprasīt ne algu, ne auto, ne benzīnu, ne telefonu un arī ne visu pārējo. Tas raisītu cieņu.

Vismaz bankas “Citadele” valdes locekle, visu mūžu augstos amatos bagātās organizācijās strādājusī Rubesa varbūt varēja atļauties iztērēties pati savam telefonam. Tas pat nekādu cieņu īpaši neraisītu, bet būtu vienkārši pašsaprotami. Tāpat gan Ārlietu ministrijā, gan Aizsardzības ministrijā smagi strādājošais un vienlaikus angļu armijas pensiju un gan jau arī izdienas pensiju Latvijā saņemošais Kažociņš, iespējams, arī varēja atrast laiku un iespējas darbam šādā komisijā. Sabiedriskā kārtā. Tikai tāpēc, ka ļoti nesmuki izskatās, ka šādu sabiedrisku komisiju uzreiz padara par barotni varai pakalpīgajiem un tuvu stāvošajiem. Var, protams, arī neuzņemties tādus upurus. Varbūt valdība var pameklēt kādu citu.

Bet labi, pieņemsim, es kļūdos. Pieņemsim, es nespēju iztēloties visus tos smagos darbus, kuri katru dienu gulsies uz šo komisijas locekļu pleciem. Tā kā komisija nav savus plānus publicējusi, jo bija aizņemta ar savu algu un vajadzību aprakstu, tad man to var piedot. Pieņemsim, viņiem būs jālasa ļoti daudz dokumentu, un “jāintervē tūkstošiem cilvēku”, kā raksta Kažoka, un viņi godam nopelnīs šo algu un bonusus.

Lieliski, bet tad varbūt sarīkojam konkursu. Domāju, arī kāds mirušā tuvinieks labprāt piedalītos šādā izmeklēšanā un gribētu noskaidrot šīs traģēdijas cēloņus. Bet viņš vienkārši nezināja, ka ir tāda iespēja – uz gadu nolikt pie malas visus savus darbus un veltīt sevi vienīgi šim. Domāju, ka atrastos arī pa kādam būvinženierim un vispār virkne dažādu, ne tikai par Voiku vien kvalificētāku, izmeklētāju. Un turklāt tāda komisija izskatītos vēl daudz vairāk pēc sabiedriskas izmeklēšanas komisijas. Savukārt šī komisija ir kauns un labi vien ir, ka šī valdība ir demisionējusi. Tā tiešām ir to pelnījusi.

 

P.S. Kad šī replika bija uzrakstīta, noskaidrojās, ka savā pirmajā darba dienā komisija ir jau paspējusi izdarīt pirmos secinājumus. Tie aprakstīti Kažociņa vēstulē ziedot.lv.

Atklājums ir, teiksim tā, mazliet negaidīts. Proti, organizācija ziedot.lv esot slikti strādājusi. Vajagot piesaistīt vairāk brīvprātīgo. Brīvprātīgie – tie ir tādi cilvēki, kas bez jauna telefona, mašīnas un algas ir gatavi kaut ko darīt citu cilvēku labā. Tādi cilvēki ir jāmeklē, uzskata Kažociņš. Nu ko, ja tāds ir šīs komisijas darba rezultāts pēc dažām darba dienām, tad var tikai sākt iztēloties, kas viss tikai mūs vēl gaida turpmāk.

 

Autors: Jurģis Liepnieks

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz