Referendums ir domāts paviāniem

Nils7

Lieliskus mājienus dod Solvita Āboltiņa – hokeja krekls ir īstenā patriota uniforma. Ejot uz referendumu, neaizmirstiet arī svilpes un taures. Viens, divi, trīs – krievi šeit vairs nebūs drīz. Varoņu tauta, īsteni zemgaļu un sēļu pēcteči, varonīgi maršēs uz sadales punktiem, glītās ierindās, karodziņiem rokās vai vismaz pie atlokiem, lai būdiņā aiz aizkariņiem kristu katrs savā Saules kaujā par Latviju.

Jau sauc pa visiem interneta portāliem glītais puisis ar tonētajām uzacīm: Nāciet ārā, mani brāļi un māsas! Nu kā var latvietis tādā brīdī neiet? Un ies arī, kamēr Āboltiņa no augšas diriģēs: Mēs aizstāvam latviešu valodu! Un Raivis Dzintars piekoriģēs: Parakstīties ir katra latvieša svēts pienākums, bet otrā galā Urbanovičs komandai sarkanajos formas tērpos – davai, uz priekšu, mēs ne par valodu, mēs par cieņu un attieksmi! Un, goda vārds, nebrīnītos, ja vakarā visa kompānija normāli pasēdētu un ierēktu. A ko? Pateicoties šitam, viņi izrullēs vēl nākamās vēlēšanas. Mēs izglābām latviešu valodu – teiks vieni. Mēs aizstāvējām krievu kultūru – teiks otri. Un ko tad mums vēl dzīvē vajag – takš trīs lietas latvieša skapītī stāv: hokejs, referendums un alus.

Tas ir gļēvums un kropla mazvērtības sajūta, kas dzen uz priekšu visu šo referenduma būšanu. Mēs, latvieši, paši pie savas valsts tikuši, nu vairs nevaram valodu nosargāt. Citādāk nevar, tikai skriet uz referendumu, un, vēl labāk, – rakstīt ar negrozāmu pantu: latviešu valodai mūžīgi būt! Šī ticība, ka lietas pastāv, jo ir kaut kur ierakstītas, atgādina epizodi no multenes Es esmu zebiekste. Tur zebiekstes kunga oponents paviāns iekļuva fizikas muzejā un sašvīkāja lapu, uz kuras bija rakstīts Gravitācijas likums. Protams, pasaulē momentā iestājās bezsvara stāvoklis, līdz zebiekste atjaunoja vēsturisko taisnīgumu un pasludināja gravitācijas likumu par turpmāk negrozāmu. Nu, vai nešķiet pazīstami?

Kaut kā dumji sanāk, kad politiķi dzīvē sāk ieviest jokus no trīsgadniekiem domātas multenes. Bet vēl dumjāk, kad plašas masas tam atsaucas. Parādiet kaut vienu valodu, kura dzīvo, jo ir aizstāvēta referendumos un sarakstīta visādos aktos normatīvajos. Ne jau negrozāmi panti ļāva latviešu valodai iziet cauri visām okupācijām un trimdām, un kam tik vēl ne. Bet apstāklis, ka cilvēki uzskatīja par vajadzīgu tajā sazināties, rakstīt, dziedāt, veidot laicīgo saziņu un pārlaicīgo kultūru. Ja cilvēks vienu dienu skrien vēlēt Dombrovski, kura ekseļa tabulās kultūra jau sen minimizēta, bet nākamajā kliedz par latviešu valodas aizstāvību. Ja cilvēks krīt ceļos Zatlera reformu krusta priekšā, kas simbolizē nodokļa celšanu latviešu literatūrai, un pēc tam lepni dodas aizstāvēt valodu ar savu parakstu, tad šis cilvēks daudz neatšķiras no minētā paviāna fizikas muzejā. Viņš tic, ka pietiek ievilkt krustiņu, lai mainītu dzīves realitāti.

Bet dzīves realitāte ir policija, kurā krievu valoda jau sen ir pa īstam oficiāla. Un realitāte ir rīdzinieks Dāvids Kalandija, kurš pirmo reizi izjuta vajadzību runāt latviski tikai 19 gados, jo gribēja piedalīties Eirovīzijā. Un reālas ir jaunās latviešu meitenes dažādu veidu reģistratūrās, kuras, ieraugot pasē bizantisku uzvārdu, piemēram – Konstantinovs, uzreiz sāk runāt ar tevi lauzītā krievu valodā un skatās ar neizpratni, ja atbildi viņām latviski. Kurā vietā jūs taisaties parakstīties, lai mainītu šo?

Prezidenta kungs savā Jaungada runā aicināja padomāt – kam tāds referendums  ir izdevīgs? Es padomāju un sapratu – vispirms tas ir izdevīgs prezidenta kungam. Pēc tam katram valdības politiķim, kura rokās tas kļūst par VIP ieejas karti latviešu vēlētāja dvēselē. Kurš to būtu domājis, ka Vienotība izrādīsies patriotisma avangards, bet tādas sievietes kā Āboltiņa un Ēlerte – īstenas ugunskrusta zīmes visa latviskā aizsardzībai. Un cik ātri, cik plūstoši Visu Latvijai! un Nacbloks iekļāvās šajā patriotu konglomerātā. Nacionālās pašapziņas ideja, ko viņi it kā taisījās ienest politikā, līdz ar to ir degradēta līdz prastai sabiedrības šķelšanai varas partiju izpildījumā. Un kā simbols šai degradācijai – Visu Latvijai! kultūras ministre Jaunzeme-Grende ar savu inovatīvo pieeju dzimtās valodas lietojumā.

Ne ar šo referendumu, ne arī kā savādāk – pie pašreizējā varas sadalījuma krievu valodu Satversmē ierakstīt nevar. Ar to arī pārdomām vajadzētu beigties. Viss pārējais ir varas partiju un Saskaņas centra kampaņa. (Un vēl arī kampaņa dažiem mazākiem kadriņiem – kā tam jaunietim ar tonētajām uzacīm.) Viņi ir uzsēdušies uz šī referenduma, viņi to kacina, visādi rīda un mēģina padarīt pēc iespējas lielāku un trakāku. Jo galu galā – nekā cita, ko parādīt par savas eksistences attaisnojumu, viņiem taču nav.

Lai uzturētu kaut ko tik ekskluzīvu kā pašiem sava valoda, vajag drusku pašlepnuma. Un arī nedaudz pašcieņas. Elementāra pašcieņa neļauj skriet uz katru referendumu kā mazgadīgai meitenei uz Džastina Bībera koncertu. Un tikpat absurdi liekas bļaut kopā ar Āboltiņu, Dzintaru, Ēlerti un pārējo komandu: “Sarauj, sarauj, Latvija, tikai viena valoda!” Saprātīgs cilvēks referenduma dienā kaut ko palasīs latviski. Vai vēl labāk – uzrakstīs. Bet pavisam labi – pamācīs elegantu izteiksmes veidu saviem bērniem. Un viņš būs latviešu valodas labā izdarījis stipri vairāk, nekā visi referendinga aktīvisti kopā ņemti.

Galu galā – valoda vispirmām kārtām ir domāšana. Bet cilvēkam, kurš nemitīgi skraida pa referendumiem, domāt vienkārši neatliek laika.

Un beigās latviešu valoda gan būs droši ierakstīta aiz septiņiem negrozāmiem zīmogiem, bet neviens vairs īsti neatcerēsies – ko ar to dara. Un kam mums tā.

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz