Par pindacīšām un pelnrušķītēm

bendiks_big

Gadumija atkal uzmācas ar pārdomām – kas ir, kas nav, ko vēl vajag. Šoreiz mani ierāvis prātošanā, ka mūžīgi zināmajos tekstos ir tomēr tik daudz iztrūkumu. Nu piemēram, kāds nez būtu tas iesnieguma teksts, ar ko Ābrams draudēja Pindacīšai, teikdams “Es ies uz to uradņik”?

Nu labi, gan jau ka nebūtu iesniegums, bet dialogs tak būtu kolorīts, tipa “godāts priekšniekgungs, tā šmucīg mātīt Pindacīš…”, bet atbildei man iztēles pietrūkst.

Vai atkal kas notiktu, ja Pelnrušķītei nebūtu tik pataloģiski maza pēdiņa? Gadījums cilvēciski saprotams – džeks ballē tā pielopojies, ka nespēj vairs pat aptuveni sava lamūrsubjekta ģīmi atminēties, un skraida apkārt, katrai meičai kājas mērīdams. Ja Žagars taisītu Rosinī operas mūsdieniskojumu, tad notikumus varētu pārcelt uz kādu kalnu slēpošanas kūrortu Alpos, kur paģirains galvenais varonis staigā apkārt, pielaikodams 41. nummura kroseni, un tā krīt no kājām nost visām sieviešu kārtas būtnēm un arī vairumam izskatīgu Eiropas puišu, kuri par pēdu apgrābstīšanu ir nedaudz izbrīnīti, bet izturas visumā saprotoši. Beigu beigās laimīgā izrādās amerikāņu ģimenes auklīte no Atašienes, kurai tāda plezna nāk mantojumā kā Teiču purva gēns. Rosīni meistardarbs taču rakstīts mecosoprānam, kam liels apavs varētu drīzāk piestāvēt.

Un tad viņi apprecētos un dzīvotu laimīgi. Atkal izkritums. Šai pasakā, tāpat kā vairumā citu, teksts apraujas. Apprecēties nav liela māka, tur nav jābūt ne princim, ne bārenītei. Bet kā nez šie dzīvotu “ilgi un laimīgi”? Sadzemdinātu sešus bērnus, lai puikas nodrošinātu troņmantošanu, bet skuķus izprecinātu pa Eiropas galmiem? Un Pelnrušķīte dzīvotu pilī un tamborētu sedziņas, kamēr bijušais princis, tagad valdnieks, vazātos pa medībām un mīļākajām? Varbūt tieši šīs neizbēgamās “laimes” dēļ pasakas netiek tālāk par kāzām?

Pasaku dzīves imaginārā laime tomēr nekādi netiek līdzi mūsu ikdienas „ilgai un laimīgai valdīšanai“, ar visām pelnrušķītēm un pindacīšām. Ilgstošā aklo vistņu spēle ar LNO direktora kurpītes pielaikošanu deva kultūras ministrei ārkārtīgi negaidītu rezultātu – apavs der Žagaram, un cits neviens nav pieteicies piedevām. „Labas pārvaldības“ un „caurspīdīguma“ bruņiniece pārsteigumā palēcās, pietupās un… atstādināja no amata zvērinātāko Žagara zāģētāju KM valsts sekretāri Solvitu Zvidriņu. Teikšu atklāti, es būtu lepns, ja spētu izdomāt tik demagoģisku, nelietīgu un fiksu gājienu. Pirmā doma: jāmeklē pēc spēcīga skolotāja ietekmes. Un šķita, ka esmu atradis:

Tam, kas šādu provinci iegūst un grib paturēt, jāraugās uz divām lietām: pirmkārt, lai būtu izbeigusies viņu vecā valdnieka cilts, otrkārt, lai nemainītu ne viņu likumus, ne nodevas, tā visdrīzākā laikā province top par vienu ķermeni ar veco principātu.

Jūs protams pazīstat šo labas pārvaldīšanas klasikas tekstu, Makjavelli Valdnieka 3. nodaļas fragmentiņu, šeit Veronikas Strēlertes tulkojumā. Vienkāršāk sakot, ja pārņemta hierarhiska struktūra (un ikkatra ministrija tāda neapšaubāmi ir), tad valdīt varēsi ilgi un laimīgi, ja izpildīsi dažus nosacījumus: neatcelsi vecos svētkus, neuzliksi jaunus nodokļus, un pats par sevi saprotams, iepriekšējā valdnieka ģimene ir jāiznīcina.

Lai nebūtu šaubu, ka ministrijas augstākās amatpersonas atstādināšana ir iepriekšējā norādījuma izpildīšana, ministre pati intervijā tā arī pasaka: valsts sekretāre ir „Demakovas cilvēks“. Pie reizes secinājums – iepriekšējie divi ministri, pa vidam starp Demakovu un pašu Jaunzemi – Grendi, šo Makjavelli norādījumu ir ignorējuši, un varbūt tādēļ viņu valdīšana bijusi tāda paknapa. Bet lai cik vienkārša un īsa ir šī instrukcija, tā nav primitīva. Ministrijas darbinieku apdrošināšana acīmredzot ir piederējusi „veco svētku“ kategorijai, un tādu aiztikt drīkst tikai ar vislielāko piesardzību. Bet nē, rupjā, nelikumīgā, politiski skandalozā kārtā ministre dod norādījumu procesā iesaistīt pie valsts pārvaldes nepiederīgu ministres radinieku, nu labi, ne asinsradinieku, bet laulātu draugu. Tiesiskuma koalīcija deLux ar citronu smaržu.

Notikumu šizoīdumu lieliski pastiprina latvju politikas Pindacīšas nr.3 (Pindacīša nr.1 neapstrīdami ir pazīstamā kontrabandiste Lolita Č, arī, protams, no tiesiskuma koalīcijas, bet nr.2 te dabiskā kārtā iekrīt Žanetai J-G, kas mēģināja savākt šādus tādus apdrošināšanas lakatiņus). Solvitas Z atbildes gājiens: kāpēc gaidīt, ka Ābrams ies uz to uradņik, ja pati var nosūtīt uradņikam depešu, kurā uzskaita savas neizdarības. Savukārt Pindacīša nr.2 gaidīt gaidot uradņika ierašanos. „Ilgi un laimīgi“.

Pa tam lāgam pelnrušķīšu frontē kaza dzīva un vilks apmierināts, LNO direktora jautājums pamatvilcienos atrisināts. Vadībai gan būšot tagad vairāk kāju, un attiecīgi noklīdušo apavu pielaikošanas procedūra jautrāka. Protams, nevar palikt nemanīts kusli demagoģiskais skaidrojums par notikušo, un atsaukšanās uz „citu teātru direktoriem“, kuri, redz, darītu tāpat kā Žagars, ja ministre nebūtu sarīkojusi šo Ziemsvētku balagānu. Var tikai apbrīnot nekaunību, ar kuru mākslinieciski impotents nekāda līmeņa iestādījums, kas vēsturiska kurioza dēļ turpina saglabāt „Nacionāla“ titulu, tiek pielīdzināts pasaules klases teātrim.

Piesauktajā Makjavelli tekstā nākošais teikums ir tāds:

Bet, ja nu kādā provincē tiek iegūti novadi, kas atšķiras valodā, paražās un kārtībā, tad rodas grūtības, un vajag lielu veiksmi un lielu veiklību, lai tos noturētu.

Šeit varētu būt viena no ilgas un laimīgas valdīšanas grūtību atslēgām: mūsu ierēdņi tekoši runā savā, ierēdņu valodā, mūsu politiķi cenšas runāt latviski, bet mūsu Pindacīša nr.2 lāgā neprot ne vienu, ne otru.

Tātad mana versija par Makjavelli teksta ietekmi izskatās pavāja, un meklēju citu. Un atradu. Te būs:

Mēs aicinām skatīties uz dzīvi ar abām acīm; iet uz priekšu ar abām kājām; radīt, ņemt un dot ar abām rokām!

Vai tulkojot latviski, stampāt abi kājām sparīgi, acīgi grābt kas grābjams, un, protams, abi rokām. Citāts ir no Līderisma Akadēmijas mājas lapas paša sākuma. Tiem, kas ar tēmu pazīstami, turpmāks iztirzājums būs lieks, bet tiem, kurus liktens līdz šim ir saudzējis, piebildīšu vienu teikumu. Sociālās uzvedības spectrenniņa metodes dod draudīgus rezultātus, ja trennējamais subjekts ir mazizglītots, neinteliģents un ambiciozs tips, nedo Dievs, ar dekompensētiem kompleksiem.

Bet pindacīšu/pelnrušķīšu pasaciņas turpinājums man šķiet vieglāk prognozējams par blaumaņlaiku „iešanu uz to uradņik“: kamēr valdīs „tiesiskuma koalīcija“, uradņiks 100% gadījumu neatradīs ne mazāko aizdomu ēnu pār kādu no „tiesikuma“ ministriem, kaut vai tas būtu aprobežots kukuļņēmējs, kurš, saskaņā ar savu deklarāciju, pārtiek no zila gaisa un ofisa kafijas cukura, bet nez no kurienes nokritušos desmittūkstošus paziņo par konfidenciāliem. Par lētiem kredītiņiem valsts bankās lauleņiem vispār nerunājot, ko nu tādus niekus. Un gan jau Pindacīšu nr.3 aizrotēs uz kaimiņu mājām, bet nr.2 „skatīsies abām acīm“, kā aizrotēties uz citu partiju, kad nacionāļus izviebs no „tiesiskuma koalīcijas“ vēl augstāka tiesiskuma labad.

Un valdīs ilgi un laimīgi, mums visiem par prieku un patikšanu.

 

Autors: Mārcis Bendiks

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz