Izmaiņas likumos saistībā ar Zolitūdes traģēdiju parlamentam nešķiet steigas vērtas

izmaiņas likumos

Lai gan kopš Zolitūdes traģēdijas pagājuši jau divarpus gadi un pirms pus gada ar ziņojumu klajā nāca traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisija, joprojām komisijas rosinātās izmaiņas likumos un Ministru kabineta noteikumos nav veiktas.

Komisijas locekļiem nav pārliecības, ka līdzīga traģēdija nav iespējama ne tikai nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ, bet arī tādēļ, ka joprojām nav novērstas normatīvajos aktos konstatētās nepilnības.

Tāda pārliecība nevar būt nekad un nekur, neviens no tādām lietām nav simtprocentīgi pasargāts – jautāti, vai ir pārliecināti, ka otra tāda traģēdija kā Zolitūdē nav iespējama, visi kā viens Pietiek atbildēja uzrunātie parlamentārās izmeklēšanas komisijas deputāti. Tomēr tautas priekšstāvji norādīja arī uz virkni identificētu, bet neizdarītu darbu, kas agri vai vēlu var novest pie līdzīgas traģēdijas.

Deputāte Inguna Rībena uzsver, ka šāda pārliecība pirmām kārtām nevar būt sabiedrības morālās krīzes dēļ, kas “absolūti nekādā mērā nav apstādināma”. “Viss sākas cilvēku galvās un sirdīs. Visa pārējā pasaule ir tam tikai sekas. Man liekas, ka ar mūsu galvām un sirdīm nenodarbojas itin neviens. Man vienmēr ir bijis pilnīgi skaidrs, ka krietni un godīgi cilvēki pat visnesakārtotāko likumdošana krietni un godīgi apdzīvos, bet ciniķi atradīs spraugas un robus visideālākajos likumos,” uzskata Saeimas deputāte, piebilstot, ka sabiedrības zemo morāli un tās sekas ikdienā var baudīt arī šodien, kaut vai ar notiekošo Valsts ieņēmumu dienestā, Panamas dokumentu skandālu, nodokļu nemaksāšanu un faktu, ka pēkšņi vienā dienā “nesaprotamu” iemeslu dēļ atkāpjas visa Latvijas pasta vadība.

Pēc viņas domām, nav pareizi, ka par ētiskajiem jautājumiem neviens nekad nerunā, jo sabiedrība saprot tikai reāli taustāmas lietas. Rībena esot pārliecināta, ka komisijas secinājumi bija “bezgala jēdzīgi un sakarīgi, konstruktīvi un būtiski. Gudrs premjers to mūsu secinājumu grāmatu turētu sev priekšā uz galda un dien dienā tajā ieskatītos. Bet es to tā nejūtu”. Deputāte piebilst, ka arī tas, ko komisija iniciēja likumdošanā, joprojām nav izdarīts. Viņa uzskata, ka ļembasts ap uzvārdu saukšanu vai nesaukšanu gala ziņojumā nogremdēja visu “fantastiski nopietno, saturīgo darbu komisijā”.

“Turklāt man nav arī pārliecības par Dienvidu tilta drošību. Mani jau tramīgu darīja fakts, ka slogošanas laikā tilts ieliecās un vairs neatgāja atpakaļ. Tagad es ar bažām klausos, ka kaut kādi pleķi ir parādījušies. Lai Dievs dod, ka tie ir nevainīgi pleķi,” bažas pauž deputāte, kura ir pārliecināta, ka visas šīs nebūšanas ir “novirzes no krietnās morāles, tas, ka visus dievus ir aizvietojis viens dievs – nauda”.

Dienvidu tilta problēmas kā vienu no indikatoriem, kas neļauj gūt pārliecību par Zolitūdes traģēdijas atkārtošanās neiespējamību min arī deputāts Mārtiņš Šics. Viņš gan kā augstskolas pasniedzējs atgādina, ka jau statistika vien liecina – no dažādām avārijām mēs neesam pasargāti.

“Reizi trijos gados mums būs avārija ar kādiem 10-15 cietušajiem, bet reizi desmit gados būs kāda lielāka nelaime. Es nevaru pateikt, vai tā būs būve, gāzes sprādziens, no sliedēm nogājis vilciens, spridzināšana vai kas tamlīdzīgs, bet ar mūsu infrastruktūru tādas avārijas ir, bija un būs, vienīgais, ko varam darīt, novērst riskus, lai tās notiktu retāk,” statistikas teoriju atgādina Šics, piebilstot, ka no milzu katastrofas reiz mūs pasargājusi laimīga nejaušība, kad pār Salu tiltu braukusi degvielas mašīna, no kuras lijusi ārā maza benzīna tērcīte. “Tā bija tikai laimīga nejaušība, ka tajā brīdī neviens uz tilta nenometa degošu cigareti. Tur varēja būt traģēdija ar milzu upuriem, jo šim tiltam glābēji nevar piekļūt ne no apakšas, ne augšas, jo helikopteram pietuvoties liedz trolejbusa vadi,” par bīstamību mums visapkārt atgādina katastrofu mediķis.

Taču, arī runājot par celtniecību, viņam, “redzot tos brīnumus, ko dara celtnieki, un tos brāķus, kas atklājas, nav pārliecības, ka nekas līdzīgs nenotiks”. “Kā mēs redzam, uz pasaules dārgākā tilta parādās kaut kādi izsvīdumi, nav izslēgts, ka tur kaut kas sāks plīst un drupt,” uzmanību vērš Šics. Viņam nav arī pārliecības par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju drošību “Manuprāt, bīstams ir viss, kas ir saistīts ar dzīvojamo fondu, daudzstāvu mājām, jo nav pat kvalitatīvas uzraudzības un tajās notiekošo procesu sistematizācijas,” norāda deputāts. Viņš šo bīstamību ilustrē ar teorētisku piemēru, ka kaut kur kādā lifta šahtā kāds vidus stiprinājums ir izkritis, lifts nenogāžas, neviens necieš, bet atnāk kaut kāds meistars, kaut ko piemūrē, kaut ko piestiķē, bet šis lifts kļūst bīstams, un neviens par to nemaz nezina. Turklāt viņš norāda, ka kopš dzīvokļu privatizācijas vairs nav viena konkrēta atbildīgā par visu ēku, jo viss ir privāts.

“Ar šādām potenciāli bīstamām ēkām neviens nevar būt drošs, ka nekas nenotiks. Vēl nav izdarīts arī viss, ko rekomendēja komisija. Arī tajā sadaļā, par ko es atbildu, – civilā aizsardzība un katastrofu sekas – joprojām nav viss izdarīts,” secina Šics. Pēc viņa domām, glābējiem joprojām ir nepietiekams finansējums. Turklāt pie mums neviens nepievērš uzmanību tam, kā tiks organizēta cilvēku evakuācija katastrofu gadījumos. “Mums it kā formāli ir pieņemts, ka ir jābūt darbinieku parakstiem, ka viņi ir informēti par evakuācijas plānu, bet netiek praksē izmēģināts, kā tas strādā. Es studentiem jautāju, vai viņi jelkad ir saskārušies ar evakuācijas izmēģinājuma trauksmi. Izrādās – neviens. Ir tikai formāli paraksti uz papīra. Mēs esam kļuvuši par tādiem kā birokrātiem, kur papīrs un paraksts ir svarīgākais, nevis likuma gars, nevis pati tā jēga. Ja paraksta nebūs, kādu sodīs, bet nevienu neinteresē, vai cilvēki tiešām zina, kas viņiem evakuācijas brīdī jādara,” uz bīstamību norāda katastrofu mediķis.

Komisijas locekle Inguna Sudraba atgādina, ka vienmēr paliks cilvēciskais faktors, tomēr politiķu pienākums ir panākt, lai “likumdošanas prasības ir perfektas”. Pēc viņas domām, Zolitūdes traģēdija ir piemērs tam, ka var kaut ko izdarīt formāli un, ja cilvēkus vada alkatība un paļaušanās, ka nekas slikts jau nenotiks, cilvēcisko faktoru nevar izslēgt.

Fakts, ka valdība parlamentārās izmeklēšanas komisijas ieteikumus neatsūta atpakaļ uz Saeimu ar norādi, ka tajos viss ir kārtībā un tajos nav nepieciešami uzlabojumi, kā tas izdarīts ar bankas Citadele parlamentārās izmeklēšanas komisijas ieteikumiem, Sudrabai vieš cerības, ka Zolitūdes komisijas ieteikumi nav vienkārši iegūluši kādā atvilktnē, bet gan pārsūtīti atbildīgajām institūcijām normatīvo aktu pilnveidošanai.

Tomēr liela daļa no ieteikumiem joprojām nav iedzīvināti. Kā piemēru Sudraba min komisijas rosinātās izmaiņas Būvniecības likumā, kas šīs Saeimas laikā nav plenārsēdē skatītas pat pirmajā lasījumā. Arī Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldības likums vēl nav līdz galam pieņemts. “Kaut kādas aktivitātes tiek veiktas, bet teikt, ka visa likumdošana ir sakārtota, nevar. Ir vēl būtiskas lietas, kas jāsakārto Ministru kabineta noteikumos saistībā ar būvniecību, taču pat Būvniecības likums nav sakārtots,” uzsver Sudraba.

Savukārt komisijas priekšsēdētājs Ringolds Balodis norāda uz gadījumiem, kad komisijas ieteikums ir formāli izpildīts, taču reāli nekāda uzlabojuma nav. “Ja runājam par Būvniecības kontroles biroju, tad jāsaka, ka mūsos bija liela skepse, kā praksē turpmāk attīstīsies šī biroja darbs. Tajā brīdī, kad notika izmeklēšanas komisijas sēdes, Pēteris Druķis nokļuva Būvniecības valsts kontroles biroja (BVKB) vadītāja amatā. Palasot to komisijas ziņojuma sadaļu, kas vērtē BVKB darbu, tur ir pilnīgi skaidri iekļauts vērtējums, ka šī struktūra nevarēs darboties, ja nebūs fundamentālas Ekonomikas ministrijas uzraudzības pār šo biroju. Pretējā gadījumā viņi var pārvērsties tādos sīkos birokrātos, kas apgrūtinās procesu. Man ir aizdomas, ka tā arī ir izveidojies. Redzot, kas notiek nozarē, var secināt, ka ir noticis vissliktākais, kas varēja notikt,” secina bijušais komisijas vadītājs.

Viņam gan būtu žēl, ja šo iestādi likvidētu tikai sliktās interpretācijas dēļ. “Būtu labi, ja notiktu pārvērtēšana, jo biroja sākotnējais uzdevums bija sekot nozīmīgām valsts ēkām, drošībai, nevis pārvērsties par sīkāku pārbaudītāju, kas dublē būvvalžu darbu. Būtu pienācis laiks Ekonomikas ministrijai izvērtēt šī biroja darbu, izdarīt secinājumus, novērtēt ne tik daudz vadītāju, bet darbu, kas ir veikts,” savu redzējumu izklāsta Balodis.

Savukārt deputāts Ints Dālderis domā, ka bez birokratizēšanās būvniecības nozares sakārtošana nav iespējama. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka pie Zolitūdes traģēdijas vainojama būvvaldes nolaidīgā darbība, tādēļ Būvuzraudzības kontroles biroja izveidošana, pēc viņa domām, ir nepieciešama. “Domāju, ka būvniecības likumdošana, lai arī cik grūti saskaņojama, tomēr iet uz priekšu, tiek uzlabota. Protams, tā top administratīvo slogu palielinoša. Bet, ja mēs gribam būt pārliecināti, ka tas vairs nekad neatkārtosies, tad ir jābūt ciešākai kontrolei un uzraudzībai, tas nozīmē, ka visas procedūras kļūs arvien smagnējākas,” norāda Dālderis.

Savukārt komisijas locekļi Kārlis Seržants un Kārlis Krēsliņš pauž cerību, ka pamazām rosinātās likumu un noteikumu izmaiņas ieraudzīs dienasgaismu, norādot, ka, protams, varētu vēlēties, lai šis process virzās ātrāk, tomēr viņi saprotot, ka normatīvo aktu projektu saskaņošanas darbs nenotiek strauji.

 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: Pietiek.com

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz