Paraksts par krievu valodu dziļākajā vietā

Nils7

Bija darbdienas vakars, diezgan pavēls, bet iestādes gaitenī drūzmējās kārtīgs cilvēku bariņš, uz cilvēkiem trīsdesmit, pārsvarā gados jauni, labi apģērbti, kāda daļa studentu, daļa no tā, ko saucam par jaunajiem profesionāļiem, lai arī viņu profesijas variē no drēbju veikalu pārdevējiem līdz IT speciālistiem un visādu MLM shēmu izplatītājiem, spaidīja savus I-Phonus vai sarunājās cits ar citu, gaidīdami, kad pienāks viņu kārta. Vienvārdsakot, pilnīgi normāli vidusšķiras esošie vai vismaz topošie pārstāvji. Tie, uz kuriem viss balstās – no ekonomikas līdz plašpatēriņa kultūrai. Ne uzreiz, bet tikai vēlāk attapu, uz kurieni veda šī rinda. Viņi visi tur stāvēja, lai atdotu savu parakstu par krievu valodu.

Vienalga, kādi būtu bijuši mani iepriekšējie apsvērumi, pārdomas par visu šo lietu, intelektuālas vai ne pārāk gudras sarunas, lasītie viedokļi un prātā izcilātie vērtējumi, pirmo reakciju es nespēju kontrolēt. Tā bija tīri fizioloģiska. Tās bija bailes.

Lai uz brīdi paliek visi teorētiskie apsvērumi un diskursi. No tiem nav nekādas jēgas, un nemaz būt nevar. Šī parakstu vākšana uz latvieti iedarbojas bioķīmiskā līmenī. Tā aizskar kaut kādu dziļu, intīmu taustiņu mūsu kolektīvajā bezapziņā, un izsauc tīri ķermenisku reakciju, līdzīgi kā lifta kabīne liek izsisties sviedriem un dauzīties klaustrofoba sirdij. Šī reakcija ir dusmas, naids, nepatika, aizkaitinājums, arī pazemojums un bezspēcības sajūta. Tā ir apdraudējuma un netaisnīgas pārestības izjūta. Tā ir tik spēcīga, ka to nevar kontrolēt ar prātu. Tātad nevar arī aizmirst. Nav vērts spriedelēt – cik pareiza vai nepareiza, cik piedodama vai neapdomīga ir šī parakstu kampaņa. Jo uz katru latvieti, lielākā vai mazākā mērā, tā iedarbojas tieši šādi. Un to noteikti zina šīs kampaņas iniciatori. Un noteikti apjauš parakstītāji.

Tā ir personiska aizskaršana. Nav pat svarīgi, cik pamatota, jo ikviens latvietis to uztvers tieši tā, dziļi un personiski, tas vienkārši ir mūsu iekodēts un nav maināms. Personiski aizskart ir slikti. Vēl sliktāk, ja aizskar par lietu, kuru aizskārtais sevī nevar mainīt. Piemēram, dzimumu, ķermeņa nepilnību, tautību, seksa preferenci, vecāku nodarbi un tamlīdzīgu lietu. Es varētu būt vislielākais liberālis, varbūt pat rusofils, grimt melanholijā par padomju kultūru, sapņot naktī par Urbanoviču, kaut balsot par Saskaņas centru un iet demonstrācijā par etnisko minoritāšu tiesībām, bet sāciet vākt parakstus par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā, un jūs mani aizskarat visdziļākajā vietā – es kļūstu aizvainots, vīlies un nikns, jo citādāk nemaz nevaru. Tādēļ parakstu vākšana ir slikta.

Es neesmu vainīgs. Lielākā daļa no mums latviešiem nav. Es pat biju par Saskaņas centra ņemšanu valdībā. Daudzi no mums bija. Tās bija dažu politiķu blēdības, muļķība, bailes un gļēvums – solīt, nepaņemt, uzmest, –  mēs tos politiķus neciešam tikpat ļoti. Bet vai šī kampaņa aizsniedz kādu no viņiem? Vai tā aizskar Zatleru, kas ar saviem atradeņiem jau pirms vēlēšanām solīja ieviest divas valsts valodas? Vai tā šķiet problēma nacionālajam blokam, kas tikai no etniskā naida spēj baroties, izdzīvot un vairoties? Protams, nē. Tā vienkārši aizskar katru latvieti. Personiski. Un tas ir diezgan nelietīgi.

Tas ir arī muļķīgi. Mums tomēr bija cerība pārlaist šīs ārprāta vēlēšanas un nākamajās sākt ar puslīdz skaidru galvu. Diezgan droši var teikt, ka tas vairs nebūs iespējams. Ar trīs gadiem būs par maz, lai kāda no puslīdz nopietnām partijām riskētu saistīties ar Saskaņas centru – tikmēr Zatlera populistu partija jau tagad ir uz pieciem procentiem, un ZZS līdz nākamajām vēlēšanām, visticamāk, būs sadalījusies. Tas nozīmē, ka arī nākamās vēlēšanas un valdības veidošana grozīsies ap nacionāliem jautājumiem. Diezgan droši tas paredz lielākus nemierus un saspīlējumus. Bet dzīvot saspīlējumā ir tāpat kā dzīvot bailēs – neērti un neveselīgi.

Tas ir muļķīgi arī tādēļ, ka paver vēl plašākas durvis muļķībai, kuras jau tāpat pie mums netrūkst. Sāk riņķot idejas par kādu monstrozu “negrozāmu Satversmes pantu”. Ja kaut kas ir legālā ceļā negrozāms, tad to var grozīt tikai ar vardarbību. Tā ir elementāra matemātika. Līdzīgi, kā elementāri ir aprēķināt, ka šobrīd ielikt krievu valodu Satversmē nav matemātiski iespējams. Tad kādi attaisnojumi var būt šai neiespējamai parakstu kampaņai, kā vienīgi aizvainot, un izdarīt to pēc iespējas personiskāk. Es vismaz tādus neredzu.

Un šeit nav vietas sarunai. Cilvēki nespēj normāli sarunāties, ja jūtas nobijušies vai aizvainoti. Un ja godīgi – diezgan aizvainojuši būtu arī atrasties tajā bariņā, vēlu vakarā stāvēt rindā, lai atdotu savu parakstu, ticot, ka to dari aizstāvot savu valodu, kultūru vai ko tamlīdzīgu. Kā jaunai provinces meitenei, atdodot savu nevainību stacijā sastaptam svešiniekam, šķīstā cerībā, ka tam rūp viņas jūtas un dzīves kvalitāte. Stingri ņemot, tā ir vienkārša izmantošana. Turklāt, aizvainojoši netīriem mērķiem.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz