Netaisiet mierīgu ballīti par Hitlera dzimšanas dienu!

Nils Sakss
Pusaudža gados man paveicās mācīties kādā ASV vidusskolā – tā bija maza, privāta katoļu iestāde ar semestra maksu kārtīgas koledžas apmērā. Pa visu skolu mums bija divi melnādaini skolnieki. Viens, tāpat kā es, tur mācījās pateicoties sportista stipendijai. Otrs – pateicoties savam tēvam, kuram piederēja lielākā hip-hopa ierakstu studija Dienvidu krastā un, kā runāja, viņš bija bagātāks par štata senatora dēlu, kurš arī mācījās pie mums un pat dienās, kad drīkstēja neievērot stingro dreskodu, ietiepīgi ģērbās kā Makolijs Kalkins filmā par Ričiju Riču.

Ar to arī multikulturālisms šajā skolā beidzās. Mēs pārējie bijām balti kā sniegs Alpu virsotnēs, un tas vietā, kur melnādaini cilvēki jeb, kā viņus tur dēvē – afroamerikāņi, veido 30% no visiem skolas vecuma iedzīvotājiem. Godīgi sakot – ja neskaita burgeru pasūtīšanu MakDonaldā, pa visu tur pavadīto laiku abi mani skolasbiedri bija vienīgie melnie cilvēki, ar kuriem pārmiju kādu vārdu. Tomēr māju ballītēs un privātās sanākšanās ikreiz, kad sarunas iegriezās par šādiem jautājumiem, labais tonis lika runātājam obligāti piebilst: “Es pazīstu daudz melnādaino, un daudzi no viņiem ir mani draugi un labi cilvēki.” Protams, kaut kā sagadījās tā, ka šie draugi un labie cilvēki ne reizi netika ielūgti ne uz vienu ballīti, futbola skatīšanos vai draudzes izbraukumu. Un mēs, savukārt, netikām ielūgti uz jauno hip-hopa albumu prezentācijām vai kas nu tas bija, ar ko mūsu labie draugi izklaidējās. Bet tas nevienu nemulsināja. Tā vienkārši bija dzīves kārtība. Atļaušos teikt – diezgan labas dzīves kārtība.

Par to lika atcerēties kāds Olgas Rajeckas izteikums, kuru gadījās lasīt šajā pat portālā. Tur bija teikts: “Rajecka lūdz Puaro.lv lasītājiem izskaidrot: Nav tā, ka es neciešu krievus.” Un tālāk sekoja stāsts, ka dziedātāja pazīstot daudzus labus krievus, viņai esot pat krievu draugi un tam par pierādījumu minēta ballīte, kur viņa kopā ar krieviem “dziedājusi častuškas”. Tas nu likās komiski – dzirdēt šādu, visai amerikānisku, retoriku tepat pie mums. Jā, es pazīstu daudzus tādus, daži pat ir mani draugi un vispār superīgi cilvēki, bet… Nu, jā, bet mūsu ceļi vienkārši nekrustojas. (Diez vai kopīga častušku dziedāšana ir tas veiksmīgākais piemērs latviešu un krievu sadraudzībai.)

Un tas lika atcerēties vēl kādu gadījumu, ne no pusaudža, bet drusku vēlākiem gadiem, kad studēju augstskolā pavisam citā pasaules galā – Krievijā. Gadskārtēja tradīcija bija miliči, kas ieradās kojās dienu pirms Ādolfa Hitlera dzimšanas dienas un stingri ieteica visiem ne-krieviska paskata studentiem šajā laikā nerādīties uz ielas. Pārītis melnādainu un kaukāza izcelsmes jauniešu, kas nepaklausīja labi domātajam padomam, nākamajā dienā iekļuva avīzēs – pirmo un pēdējo reizi mūžā. Par daļu no ikdienas rituāliem kļuva steidzīga izskriešana cauri metro stacijai, par refleksu – klusēšana, ja kāds jauniešu bariņš prasīja cigareti vai pareizu laiku. Būt uzķertam par “pri-baltu” vai, nedod Dievs, par latvieti tumšā metro stacijas tunelī varēja beigties līdzīgi kā ķīnietim uz ielas Hitlera dzimšanas dienā. Arī tā bija dzīves kārtība. Atļaušos piebilst – diezgan sliktas dzīves kārtība.

Tie, kas runā par kādiem starp-etniskajiem konfliktiem Latvijā, nezina, ko nozīmē etniskie konflikti. Vai arī zina, bet apzināti melo. Spriedze, kuru mēs  – kā latvieši, tā krievi –  te izjūtam, nav lielāka kā balto ļaužu mājas ballītē Amerikā. Bet daži to mēģina iztēlot par metro tuneli Krievijā – kur vajātāju un uzbrucēju lomas mainās, atkarībā no medija auditorijas. Tas, ka dažādi cilvēki mācās dažādās skolās, runā dažādās valodās, patērē dažādus medijus, dažādi skatās uz vēsturi un kaut viņi paši būtu dažādās krāsās  – tas nav nekāds etnisks konflikts. Un tā arī nav nekāda problēma. Tā vienkārši ir dzīves realitāte. Tāpat kā diviem cilvēkiem nav obligāti jāvienojas kopīgā častušku dziesmā, lai viņi varētu dzīvot, viens otru netraucējot.

Lai taču ir nošķirtas mājas ballītes, un lai ir skolas, kur mācās vieni, un tādas – kur citi. No visām iespējamām dzīves kārtībām, tā ne tuvu nav sliktākā. Ja paskatās tepat Eiropas kaimiņos – Parīze, Londona, Berlīne -, mums šeit ir izcili saliedēta sabiedrība. Galvoju – iebraucējs no malas pat nepamanītu, ka šeit esot “divas savstarpēji konfliktējošas iedzīvotāju grupas”.

Tie, kas šobrīd uzdod etniskos jautājumus par  mūsu valsts galveno problēmu, ir tīrākie kretīni – un es nekautrēšos lietot šo vārdu. Jo atšķirībā no viņiem, esmu pieredzējis dzīvi etniskās spriedzes apstākļos – un tā nu reiz ir kretīniskākā, bezjēdzīgākā lieta, uz ko cilvēki spējīgi. Bet tā pavisam noteikti nav Latvijas problēma. Vismaz pagaidām ne.

Dzīve pie sliktas ekonomikas ir tikai nepatīkama, dzīve pie etniskās spriedzes – diezgan bailīga. Šis būtu īstais laiks cilvēkiem no abām pusēm sanākt kopā. Nevis lai kopā mīlinātos, nevis lai gūtu vienādu izpratni par visām lietām, nevis lai kopā dziedātu častuškas vai skandētu tautasdziesmas, bet vienkārši lai pateiktu: Izbeidziet!

Un beidzot sāciet darīt kaut ko jēdzīgu.

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz