Nelaimīgie latvieši

Nils Sakss
Katrs, kam gadījies drusku pastudēt lietu, ko populārā valodā dēvē par hipnozi, zinās, cik viegli ietekmējams cilvēka prāts. Turklāt, nekādas īpašās zināšanas tur nav vajadzīgas. Ja neticat, pastāstīšu jums vienu triku: izmēģiniet to nākamajā saviesīgajā pasākumā, ko apmeklēsit, un garantēju – ļaudis vēl ilgi jūs aiz muguras saukās par otru Kašpirovski. Tātad, trika būtība ir ļoti vienkārša:

1) Paņemiet papīra lapiņu. Uzrakstiet uz tās burtu A (bet tā, lai neviens to neredz). Ielieciet lapiņu aploksnē. Aploksni iedodiet paturēt namamātei.
2) Izvēlieties savu upuri. Ideālā gadījumā mērķējiet uz sieviešu dzimumu. Vēlams tādu, kura pret jums izrāda zināmu atvērtību.
3) Ieskatieties viņai acīs un sakiet: Dārgā X, lūdzu iedomājies vienu burtu. Un nosauc pirmo alfabēta burtu, kas tev ienāk prātā. Tas var būt jebkurš burts, tikai saki pirmo, kuru esi iedomājusies.
4) Jūsu paziņa nosauks iedomāto burtu. Ja jums piemīt kaut nedaudz šarma un talanta, šis burts 95% gadījumu būs A.
5) Uztaisiet dramatisku sejas izteiksmi. Ieturiet dziļdomīgu pauzi. Noslaukiet pieri ar mutautiņu, iemalkojiet dzērienu, palūkojieties kabatas pulkstenī. Tad lūdziet namamātei atvērt aploksni.
6) Izbaudiet apkārtējo cieņu un sieviešu jūsmīgo apbrīnu.

Kā jau noteikti samanījāt, ar hipnozi vai domu lasīšanu te nav nekāda sakara. Vienkārši cilvēka smadzenes fiksē lūgumu nosaukt “pirmo alfabēta burtu” un to arī izpilda. Triku padara interesantu tas, ka jūsu paziņa patiešām no visas sirds domā – iedomāto burtu viņa ir nosaukusi brīvi un pēc savas izvēles, ka viņa ir domājusi pati. Un savā ziņā viņai ir taisnība. Bet no otras puses – jūs taču padomājāt viņas vietā. Un pārējo izdarīja bezkaislīgie neironi smadzeņu tumšajos labirintos.

Šis, protams, ir nevainīgs triks salonu izpriecai, bet mehānisms darbojas vienādi – vai tu, cilvēks, domā par alfabēta burtiem vai dzīves lielajiem jautājumiem. Piemēram tādiem, kā – cik laimīgs es jūtos. Cik apmierināts ar savu dzīvi.

Ja aizvadītajā nedēļā lasījāt presi un internetu, tad noteikti samanījāt ziņu par nelaimīgajiem latviešiem. “Pasaules laimes indeksā Latvija ir nelaimīga!” teica virsraksti. Un ziņoja par Latvijas vietu pašā bēdu ielejas apakšā, vienā līmenī ar Ganu, Zambiju un citiem melnās Āfrikas nostūriem, kur valda mūžīgie kari, slaktiņi un staigā bērni piepūstiem vēderiem. Pat Irākā ļaudis jūtoties laimīgāki.

Runa bija par Kolumbijas universitātes Zemes institūta (Earth Institute) publicēto Pasaules laimes ziņojumu (pilns ziņojuma teksts  lasāms šeit). Vispirms neliels labojums – vietējie ziņu rakstītāji ar šo pētījumu nav iepazinušies un Latvijas situācija nebūt nav tik dramatiska. Lai arī taisnība, ka vienā no pētījuma sadaļām (Kantrila skalā) mēs ielikām sevi melnajā kontinentā, tomēr kopumā esam diezgan atbilstošā vietā, pat drusku virs Lietuvas.

Un tomēr – tas ir baismīgi interesanti, ka uz lūgumu novērtēt savus pašreizējos dzīves apstākļus, vairums latviešu atbild tāpat kā ļaudis galīgi izmisušās vietās. Un jūs varat teikt, ko vēlaties – par sliktajiem oligarhiem, kas visu zemi izzaguši, par mazajām pensijām, par dārgajām zālēm un minimālo algu, bet, cik zināms, neviens te no bada nav nomiris, un tas vien mūs ierindo stipri virs vidējā pēc pilnīgi objektīviem rādītājiem. Un tā kā jūs šobrīd lasāt šo tekstu, turklāt darāt to datorā, tad piederat pie pasaules topa klases un bagātākās elites. Tie, lūk, ir objektīvi fakti un cipari. Nevis jūsu bankas konta izraksts vai žurnālistu komentāri.

Pašvērtējums, protams, ir stipri subjektīva lieta un ar realitāti tam tikpat mazs sakars, kā manis aprakstītajam trikam ar melno maģiju. Bet latviešu subjektīvā depresija nav tikai anekdotiska dīvainība vai kulturoloģisks fenomens. Tā ir reāla problēma. Cilvēks, kurš jūtas kā Āfrikā, arī dzīvos kā Āfrikā, strādās kā Āfrikā un vēl zags kā dziļākajā Āfrikā. Runājot par cipariem – uzlabot iedzīvotāju pašvērtējumu ir stipri svarīgāk nekā izskaust ēnu ekonomiku, stiprināt KNAB un ierakstīt Satversmē latviešu valodu.

Kādēļ mēs par sevi domājam to sliktāko – tas jau zinātnes jautājums. Tajā pat pētījumā aprakstīts mehānisms, kā cilvēka prātā veidojas apmierinājuma izjūta. Īsos vārdos – ģenētiskais materiāls un audzināšana mijiedarbojas ar iekšējiem (veselība, ģimene, izglītība, vecums) un ārējiem (ienākumi, darbs, vērtības, reliģija) faktoriem. Tam visam kopā sajaucoties, cilvēks ierauga savu dzīvi skalā no pilnīgas laimes (10) līdz galējam izmisumam (0). Latvieši sevi redz kaut kur ap četri.

Un interesanti – ienākumiem galīgi nav vadošā loma. Vēl interesantāk – sabiedrības laimes izjūta nemainās, šai sabiedrībai kļūstot bagātākai. Tādēļ mānīgas un veltas ir cerības, ka mēs jutīsimies kā cilvēki ārzemēs, kad beidzot pelnīsim kā cilvēki ārzemēs. Pareizā secība drīzāk ir apgriezta.

Un vēl – atbilde uz jautājumu: Cik apmierināts ar dzīvi tu esi? var būt tikpat iekodēta, kā lūgums nosaukt pirmo alfabēta burtu. Visādu amatierisku kodētāju apkārt netrūkst. Tādēļ pamēģināsim vēlreiz:

apsēdieties ērtāk, pāris reižu dziļi ieelpojiet un iztēlojieties apli, kurš pildīts ar zaļu krāsu. Pāris sekundes paturiet šo zaļo apli acu priekšā. Bet tagad, lūdzu, atbildiet uz šādu jautājumu: skalā no viens līdz desmit – kā jūs novērtējat savus pašreizējos dzīves apstākļus?

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz