LTV vēlēšanu diskusija, kas nicina vēlēšanas un diskusiju

Nils Sakss bēgļi

Demokrātija ir mediju diktatūra. Citādāk arī būt nevar, ja 98% elektorāta tos deputātus dzīvē nav redzējuši, un visu par visu uzzina caur televizoru, avīzēm un internetu. Tā varbūt ir labākā un maigākā diktatūras forma, bet vienalga tikpat spēcīga celt reitingus vai graut karjeras kā kura katra dzelzs dūre.

Paņemsim piemēru. Ja Sarmīte Ēlerte savulaik nebūtu aiz sievišķīgiem motīviem iecirtusies pret Andri Šķēli, mēs droši vien viņu šodien sauktu nevis par oligarhu, bet dižsaimnieku. Un ja Aivars Lembergs netiktu, teiksim tā, atzinīgi vērtēts dažās avīzēs, viņš diez vai tik ilgi turētos premjera kandidātu topa virsotnēs. Demokrātijas dogma Nr.1 skan: tam, kurš grib iekarot vēlētāju prātus, vispirms ir jāiekaro mediju sirdis. (Un ja sirdi nevar iekarot, tad to vismaz jāspēj nopirkt. Citādāk par politiķa karjeru demokrātiskā iekārtā var aizmirst.)

Tādēļ skaidrs, ka no mediju kvalitātes atkarīgs, kā tā demokrātija strādā. Jeb, citējot šī portāla galveno redaktoru no videorullīša tepat pa labi: “Valsts dzīves kvalitāti nosaka publisko debašu kvalitāte.” Un taisnība vien ir. Pilnīga.

Tātad – mums ir demokrātija, mums ir sabiedriskā televīzija, mums tuvojas vēlēšanas, un sabiedriskā televīzija organizē publiskās debates. Debašu nosaukums: “Izvēlies nākotni!”. Raidījums sākas ar īsu iepazīšanos – labdien, labdien, un pie lietas. Raidījuma vadītāji – Ilze Nagla un Gundars Rēders, ļoti labi apzinās savu priviliģēto stāvokli. Viņi ir kā divi alfa tēviņi, kas turpmākās divas stundas kontrolēs kandidātu baru. Un kas šo lietu padara jautrāku – kandidātiem šobrīd ir vēlēšanu laiks, tātad viņi ir īpaši padevīgā noskaņojumā. Tad nu, lai skaidri iezīmētu teritoriju, vadītāji uzsāk debates, konfrontējot katru dalībnieku. Tam, savukārt, ir dotas 30 sekundes, lai attaisnotos. Tas izskatās aptuveni tā:

Vadītāji: Jūs taču esat zaglis, melis un vispār kretīns pēdējais.
Kandidāts: Nē, nu es tā nedomāju. Ziniet, es tomēr… (signāls)
Vadītāji: Jūsu laiks ir beidzies – tātad jūs tiešām esat kretīns. Nākamais.

Kad visi dalībnieki šādi ir nolikti pie vietas, var sākties īstās debates. Tās izpaužas kā pārmetumi katram no klātesošajiem visādās nelaimēs un neizdarībās. Klātesošie, savukārt, nemitīgi atvainojas, sola aizliegt jebkādas partiju reklāmas, neņemt vairs nevienu santīmu no ziedotājiem, komunicēt visādos veidos ar tautu un vispār mainīt visu pastāvošo iekārtu, Satversmi ieskaitot. Vadītāji par to visu smīkņā, apmainās asprātībām un neslēpj savu nicinājumu ne pret kandidātiem, ne visām viņu programmām. (- Dzirdēji, Ilze, viņam esot skaidras naudas uzkrājumi. – Jā, Gundar, nez kur viņš to naudu uzkrāj. – Zeķē, Ilze, zeķē… )

Tam seko nākamā debašu forma – vadītāji liek kandidātiem pašiem uzdot jautājumus savā starpā, ko viņi arī paklausīgi dara. Tā, piemēram, Saskaņas centra pārstāvis grib zināt, kā tad ir ar to Imanta Parādnieka divsievību. Uz to Dzintars Rasnačs liek nojaust, ka Parādnieks par šitādiem jautājumiem mēdz dot pa seju. Tad Jānis Jurkāns prasa Zatleram, kam viņš ļautu sevi operēt – “cilvēkam ar divām augstākajām izglītībām vai feldšerim”. Uz to Zatlers pareizi atbild, ka feldšeri nemaz nedrīkst operēt, un vispār viņš nesaprot, kāds sakars tādai nopietnai lietai kā operēšana ar kaut kādu valsts vadīšanu. Kārta Dzintaram Rasnačam – viņš grib zināt, kas ir Saskaņas centra “ideoloģiskais gans”. Par saskaņieti skaidrība nerodas, toties negaidītu atjautu par savu ideoloģisko ganu piedzīvo ZZS pārstāve Inese Aizstrauta – viņa paziņo, ka Zaļie zemnieki ir “vella kalpi”. Uz to samulst pat abi vadītāji: Vai tiešām jūs esat velna kalpi, viņi pārprasa. Jā, Inese Aizstrauta apstiprina, tā tiešām esot, viņi ir velna kalpi.

Trešdienas diskusija ar publikas iesaisti gāja vēl soli tālāk. Ilze Nagla, izjutusi skatuves primadonnas aicinājumu, spēlēja bargo kundzi – un kandidāti darīja visu, ko viņa gribēja. Bet viņa pārsvarā gribēja, lai kandidāti atzīst: jā, es esmu nekam nederīgs, melīgs un pazemīgs radījums, bet lūdzu, neskatoties uz to visu, ievēliet mani. Signāls. Aplausi. Lūdzu, nākamais.

Protams, es te nedaudz pārspīlēju. Bet tikai nedaudz. Šīs diskusijas, kas gan nav nekādas diskusijas, atstāj ļoti slimīgu iespaidu par visām iesaistītajām pusēm, vēlētājus ieskaitot. Pirmkārt, ir lietas, ko var atļauties privātie mediji – piemēram, šis portāls -, bet tās nav iedomājamas sabiedriskajā medijā. Vismaz formālu objektivitāti tur vajadzētu censties pietēlot. Otrkārt, diskusijām ir  jāpalīdz izdarīt vēlētājam izvēli. Vienīgā izvēle, uz ko rosina šis raidījums, ir militārs apvērsums vai riebums pret demokrātiju visās tās izpausmēs. Un tas nu nekādi nepalīdz. Nevienam.

Ja taisnība, ka dzīves kvalitāte ir cieši saistīta ar debašu kvalitāti, tad mums priekšā daudzi drūmi gadi. Diez vai 30 sekunžu formāts ir īstais, kurā kvalitatīvi debatēt par ekonomiku, izglītību un citām valstiski svarīgām lietām. Tāpat kā neslēpts nicinājums diez vai ir labākā attieksme, kādā ieturēt debates.Un ja populistiski solījumi vienkāršos, nepaplašinātos teikumos ir tas, ko mediji vēlas dzirdēt no politiķiem, tad ir visai negodīgi vēlāk sūdzēties, ka tādā pašā formātā tie politiķi darbojas arī vēlāk.

LTV priekšvēlēšanu debates ir muļķīgas, vienmuļas un bez kādas jēgas. Kaut kā negribētos, ka tādas izvēršas arī šīs vēlēšanas. Un Saeima. Un dzīve mediju diktētajā atmosfērā vispār.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz