Leģionāri gāja klusi, pārējie – vienkārši bailīgi

Nils Sakss
Skumja un sērīga bija šī gada leģionāru atceres diena/fašisma atdzimšanas orģijas/deokupācijas maršs/kremļa provokācija/žīdmasonu atriebība (vajadzīgo pasvītrot atkarībā no jūsu gaumes un etniskās piederības). Skumīga kā visi latviešu rīkotie pasākumi – vai tie notiktu Likteņdārza bēdu ielejās vai Mežaparka estrādēs. Tiem visiem līdzi velkas drūms nolemtības zīmogs, mazvērtības kompleksi un visam pāri – patoloģiska nespēja priecāties par dzīvi. Vai pieņemt sevi tādu, kāds patiesībā esi. Un būt ar to mierā.

Ņemsim vienu piemēru – plakāti, kurus nesa rokās gājēji. Galvenā sloganu tēma šogad bija: Mēs neesam kara noziedznieki! Tas, protams, ir ļoti jauki, ja cilvēks nav kara noziedznieks. Tomēr nedrošība par sevi un nemitīgi mēģinājumi attaisnoties visiem pēc kārtas, jo īpaši – mītiskajiem „ārvalstu medijiem”, nekādu īpašo līdzjūtību neraisa. Goda vārds, ja mērķis ir panākt apkārtējo cieņu pret sevi, tad labāk būtu nest uzrakstus: Mēs esam fašisti! un vēl uzdziedāt Brūno maršu par spīti katrai naidīgai TV kamerai. Tā ir labi zināma PR patiesība, ko katru vakaru mēs varam redzēt savos televizoros – tiklīdz cilvēks sāk attaisnoties, viņš izskatās vainīgāks nekā Čikatillo pie izēstiem kastroļiem. Nu, teiksim, tas būtu līdzīgi, ja praida karnevāls izietu ielās ar uzrakstiem: Mēs neesam pedofili! Goda vārds, neesam!
Lai gan…

Latviešu vēlme pieminēt un sērot ir tik izteikta, ka droši vien arī praids ar laiku pārvērtīsies sērīgā svecīšu likšanā par vienlīdzības cīņās kritušajiem. Nekāda uzvaras vai triumfāla prieka nav mūsu priekšstatos par svētku svinēšanu. Un pat svinot lielākos no ideoloģiskajiem svētkiem – 11. un 18. novembri, mēs patiesībā pieminam zaudējumus, nevis atzīmējam uzvaras. Tā nu reiz ir tāda specifiska nācijas īpatnība. Apsēstība ar senču kultu un visādām sērošanām, kas  atspoguļojas arī mūsu demogrāfijas līknēs.

Paņemsim pretstatam kādu citu kultūru – to, kas pulcējas 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa. Vai jūs varat iedomāties kādu no šiem ļaudīm jūtamies slikti, attaisnojamies, baidāmies, ka tikai viņus kāds nepārprot? Un ka tikai kāds medijs neataino šo pasākumu nelabvēlīgā gaismā? Atšķirība ir tikpat liela kā kolektīva dūkšana Likteņdārzā pret Jauno vilni Jūrmalā. Varbūt pirmā ir latvieša dvēselei saprotamāka, varbūt pat tikumīgāka nodarbe, tomēr otrā ir stipri dzīvelīgāka. Un kā zināms – ne jau no tikuma bērni dzimst un nācijas plaukst.

„Vai viņi priecāsies par to, ka ir pārgriezuši rīkles sarkanarmiešiem?” izsaucās kāda Saeimas deputāte attiecīgās komisijas sēdē. Šis spontānais izsaukums patiesībā bija deputātes atklāsmes brīdis – viņa apjauta un formulēja to, kas patiesībā notiek ikvienā maršā, gājienā, uzvaras vai neatkarības dienā. Mēs priecājamies, ka viena ļaužu grupa ir pārgriezuši rīkles citiem. Un mums tas šķiet kādā veidā izdevīgi – ka griezēji bija tie un mirēji – pretējie, nevis otrādi.

Tādēļ meklēt kādas morālas kvalitātes jebkādos pasākumos, kas saistīti ar kara tēmu, un apelēt pie kādas vēsturiskās izpratnes vai sirdsapziņas – tas vienkārši ir muļķīgi. Vienīgais saprātīgais veids, kā pret to attiekties, ir kā to dara ļaudis 9.maijā Pārdaugavā – svinot, dziedot un lustējot. Un esot pilnībā pārliecinātiem par sevi un savu taisnību. Vai nu tad paliekot mājās vispār.

Nabaga nosalušie policistu tūkstoši, kas tur stāvēja bez pusdienām un jebkādas jēgas vienkārši tādēļ, ka par viņu darbu nevienam nav jāmaksā. Barikādes ap pieminekli un specvienību kordoni. Ugunsdzēsēji un pat imigrācijas dienesta bataljons. Tas viss ir tikai no bailēm. Tām pašām bailēm, kas aizliedz Latvijā iebraukt krūmu vēsturniekiem no Krievijas, un kas aizliedz latviešu bērniem lasīt Pētera Brūvera dzejoļus. Kas bailēs liek aizliegt visus gājienus, un vēl lielākās bailēs tos atļaut. Kas baidās no citādiem viedokļiem par vēsturi, bet baidās arī slavēt savējo. Tās visas ir vienas un tās pašas bailes.

Visdrīzāk – bailes pašiem no sevis.

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz