Ķīlis mēģina atkal: reformas ar trešo piegājienu

Nils Sakss

Vispirms vajadzētu runāt par labo. Un labais ir tas, ka Roberts Ķīlis patiešām izskatās saprātīgākais no visiem saviem “sapņu kabineta” kolēģiem. Taisnības pēc gan jāatzīmē – uz šādas komandas fona saprātīgam izskatīties tiešām nav grūti. Ķīlim ir augstākā izglītība, kas viņu paceļ galvas tiesu augstāk par kolēģi ministru Sprūdžu. Un pēc pirmajiem mēnešiem ministra amatā Ķīļa darbību neizmeklē KNAB, kā tas gadījies viņa kolēģei pa kultūras līniju. Pēc mūsu valsts pieticīgajiem politiķa kritērijiem – diezgan cerīgi.

Mazāk cerīgi izskatās kas cits. Proti, Ķīļa reformas. Vispār Ķīlim ar tām reformām sanācis drusku muļķīgi. Viņš atnāca ar skaļiem apsolījumiem reformēt, bet bez mazākās apjausmas par reālo situāciju, kā tās lietas vispār darbojas. Šobrīd pašlepnums liek vismaz kaut ko pareformēt, bet reālā situācija gluži vienkārši neļauj to darīt. Rezultāts ir aizvien izmisīgāki mēģinājumi atrast kādu reformējamu lauciņu. Tādu, kur varētu reformēt, nebaidoties par sekām.

Uz brīdi šķita, ka Ķīlis ko tamlīdzīgu ir atradis savas ministrijas birokrātiskajā aparātā. Tā izskatījās pēc visai drošas likmes – ierēdņu reformēšana un štatu apgriešana ministrijā izklausās pēc labām ziņām jebkurā diennakts laikā. Tomēr katastrofālā ne-komunikācija un Ķīļa negribēšana vai nevarēšana pamatot savas “reformas” iebuksēja arī šoreiz. Pret Ķīļa plāniem ministrijā nopietni sacēlusies Latvijas Studentu apvienība. Tagad Ķīlim atliek divas iespējas: reformēt, neklausoties studentu iebildumos, kas nozīmētu vēl lielāku un pamatīgāku atsvešināšanos. Vai arī piekāpties, pieņemot jau trešo sagrāvi un meklēt vēl kādas sīkākas, nebūtiskākas jomas, kur viņa reformatora gars nevienu neuztrauktu.

Citējot Veidenbaumu, varētu teikt – Ķīlim iesākumā cerības plauka un asins bija karsta. Visa viņa priekšvēlēšanu platforma taču bija būvēta uz vērienīgo augstskolu finansēšanas modeļa maiņu. Protams, nepagāja ne mēnesis ar Ķīli ministra amatā, kad bija skaidrs – tādu absurdu viņam neviens neļaus šeit ieviest. Un Ķīlis atkāpās, no augstskolām pievēršoties skolām. It kā idejai par mācību gada pagarināšanu vajadzēja būt populārai plašākajās tautas masās. Tomēr atkal izrādījās, ka elementāra dzīves realitāte nav tik vienkārši apejama. Visbeidzot, par laimi, pret nelaimi krūtīm kļūstot cietām, radās doma par ministrijas reformēšanu. Pie tās Ķīlis gan ir piekodies ar visu spēku un, kā teikts viņa izplatītajā relīzē, lai pārliecinātu ministru par izmaiņām, būs nepieciešami ļoti nopietni argumenti.

Jāsaka – Ķīli var saprast. Ja viņam arī šī reforma neizies cauri, tad visa viņa raustīšanās sāks izskatīties galīgi nenopietni. Bet vēl labāk var saprast tos, kuri nekādi negribētu ļaut kam tādam iet cauri. Piemēram, studentu apvienību, kas gluži loģiski norāda – IZM nedrīkst palikt bez augstākās izglītības. Un vēl loģiskāk atgādina – Ķīļa iecerētās “reformas” kādreiz jau bija ieviestas un tāpat arī tika atgrieztas, jo bija atzītas par neefektīvām.

Studentu apvienība iebilst pret Zinātnes un Augstākās izglītības departamentu apvienošanu. Tā ir tikai viena no Ķīļa pasludinātajām pārmaiņām ministrijā. Tomēr sīkāk par visu šo maiņu nevar runāt – Ķīlis piedāvājis vispārīgu shēmu, kurā kastītēm mainīti nosaukumi un dažas kastītes mainītas vietām. Tomēr kāda tur atšķirība, vai iestādi sauc par bordeli, prieka māju vai masāžas salonu – galvenais ir tas, ar ko tajā vietā ļaudis nodarbojas. Ķīļa reformu plānā nekā tāda pagaidām nav: ir nosaukumi, apvienojumi un jaunveidojumi, bet nav nevienas norādes uz funkcijām. Līdz ar to pagaidām neiespējami saprast, ko Ķīļa gribētās pārmaiņas nozīmēs reālajā dzīvē.

Varbūt neko, varbūt kaut ko sliktu, varbūt – labu.

Bet Ķīlis vismaz kādu reformu izglītības sistēmā būs paveicis. Un izskatās – tas šeit ir vienīgais mērķis.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz