Droši vien daudzi to nebija gaidījuši, bet Streļčenoks ir izrādijies personība, kurš negrasās būt marionete KNAB faktisko saimnieku rokās.
Šis atklājums bija šokējošs daudziem.
Vispirms ministru prezidents uzdeva Valsts kontrolei veikt steidzamu auditu, ģenerālprokurors ieteica iesaistīt mediatoru, “Vienotības” politologi, kā piemēram, Iveta Kažoka, savā analīzē norādīja uz iespējama lāsta esamību, kas iestādi tur īpašā burvju varā. Visi kā viens izliekas, ka nesaprot, kas ir problēma. Taču problēma ir vienkārša, triviāla.
Juta Strīķe vienmēr ir uzskatījusi, ka KNAB īstā vadītāja ir viņa. Formālais vadītājs, lai kurš tas būtu, ir tikai cilvēks, kurš publiski pilda šo funkciju. Tāds kā iestādes preses sekretārs, kurš izplata to informāciju, kuru Strīķe uzskata par nepieciešamu viņam iedot.
Patiesībā viss, pilnīgi viss, sākot ar kadru politiku, beidzot ar operatīvās darbības organizēšanu, viss šajā iestādē ir jānosaka viņai. Ja formālais vadītājs to saprot un ir ar mieru šos noteikumus pieņemt, Strīķes fanu klubiņš presē un politikā viņu slavē un ceļ debesīs – tāds bija Loskutovs.
Savukārt, ja vadītājs iedomājas, ka viņš kaut ko šajā iestādē vadīs, tad viņš uzreiz kļūst par oligarhu ielikteni, (atšķirībā no tā paša Loskutova, kurš vienīgais džipā uz Ventspils šosejas uzskatīja par nepieciešamu kaut ko apspriest ar Lembergu), vai par mobingotāju un tirānu, kā tagad Streļčenoks.
Tāda ir problēma šajā iestādē. Visi, kam tas būtu jāzina un jāsaprot, to zina un saprot. Taču kurš gan uzdrošināsies kaut ko norādīt visvarenajai korupcijas priesterienei?
Problēmai ir tikai divi risinājumi – vai nu Strīķei jākļūst arī par oficiālu KNAB vadītāju, vai nu jāiet prom. Viņa nav vēlējusies darīt ne vienu, ne otru, jo neuzskata, ka komforta zona, kurā ir visa vara, bet nekādas atbildības, viņai būtu jāatstāj.
Vienotības kuluāros tika apspriesta ideja pārcelt uzticamo Strīķi pie uzticamā Maizīša uz SAB, taču kāpēc lai Strīķe tam piekristu? Viņa ir noēdusi visus priekšniekus līdz šim un negrasās padoties arī tagad. Gan jau politiskais jumts un uzticamie mediji palīdzēs un piesegs.
Kā saka – izņems no uzticamās Strīķes kurpes mazo akmentiņu, kas izrādījies nevis uzticama un kusla Strīķes marionete, bet ir iedomājies, ka kaut ko vadīs. Līdz šim tā arī ir bijis. Interesanti, kā būs šoreiz? Valsts kontrole neatrada neko, kas varētu kalpot par iemeslu Streļčonoka atbrīvošanai.
Vēstule, kurā faktiski specdienesta darbinieki saukā vadītāju par tirānu, ir īsta humoreska, taču liecina, ka savas izdomas ietvaros strīķieši negrasās padoties savā cīņā par varu, kuru neviens neuzrauga un nekontrolē.
Autors: Jurģis Liepnieks
Lasītāju viedokļi