Kamēr Ķīlis skatās uz Angliju, tikmēr citi uz Somiju

Nils Sakss

Ja šis būtu radio raidījums, tad varētu teikt – turpinot iesākot tematu, runāsim par izglītību. Un šodien sarunas tematam ir divi iemesli: viens no tiem – uzsāktās reformas tepat pie mums. Vai vismaz tas, ko mēs dēvējam par reformām. Otrs ir rakstu sērija izdevumā The New York Review of Books, kas pievēršas izglītības reformām citās zemēs, bet īpaši – Somijā. Kas visā šajā ir interesanti – pilnīgais pretstats starp mūsu uzņemto virzienu un viņējo.

Vispirms būtu jāpaskaidro, ka pamata un vidējās izglītības reformas nav karstais temats tikai Latvijā. Ar savu sistēmu neapmierināti ir amerikāņi, tāpat vīlušies ir briti, austrālieši un vēl daža laba turīga lielvalsts (faktiski – visas, kuru modeļus mums ir piedāvājis pārņemt IZM ministrs Roberts Ķīlis). Vienīgie, kas nav vīlušies – tie ir somi. Un tas ir iemesls, kādēļ nesen izdotas grāmatas ar nosaukumu “Somu mācība: Ko mēs varam mācīties no izglītības sistēmas pārmaiņām Somijā” un “Labākās skolas pasaulē: Septiņi Somijas piemēri no 21. gadsimta”.

Vienvārdsakot, šobrīd izglītības pasaulē notiek grieķu-romiešu cīņa, kur grieķi ir somi, bet romieši – lielākā daļa pārējās pasaules. Visi grib tādas skolas kā Somijā. Bet ne visi ir gatavi domāt par izglītību tā, kā to dara Somijā. Jo atšķirība, protams, nav finansējumu modeļos vai caurspīdīgā pārvaldībā. Visa atšķirība ir ideoloģijā.

Teiksim tā – amerikāņi, briti un vēl daži citi saka: mums nepieciešams reformēt izglītības sistēmu tā, lai sistēma strādātu uz rezultātu un ražotu darba tirgum piemērotus cilvēkus. To var panākt revidējot sistēmu pēc rezultātiem, ieviešot visādas pārbaudāmas atskaites, ekonomējot un centralizējot. Tad sabiedrība pelnīs vairāk naudas un varēs vairāk ieguldīt izglītībā. (Ja esat sekojuši līdzi debatēm, tad noteikti pamanīsiet – šī ir doma, ko nemitīgi atkārto Roberts Ķīlis un liela daļa reformu kūrētāju).

Somi par šitādu ideju nospļaujas sniegā un atbild: sabiedrība, kura var atļauties piedalīties Eirovīzijā, ir pietiekami turīga, lai jau tagad ieguldītu pēc iespējas vairāk naudas izglītībā. Viņi izveido no ekonomikas viedokļa pilnībā neracionālu sistēmu (viena laba ilustrācija – daudzas skolas ir projektētas tik smalki, ka tika īpaši izstādītas Venēcijas Arhitektūras biennālē). Nākamais solis – viņi pilnībā atceļ visas centralizētās ieskaites, pārbaudes un eksāmenus (pastāv viens centralizēts tests, kuru veic tīri statistiskiem mērķiem – testa atbildes neuzzina ne skolēni, ne skolas vadība). Tiek aizliegts atstāt skolēnus uz otru gadu vai vispār saukt kādu par “nesekmīgu”. Vienvārdsakot, somi noraida pilnīgi visu, ko pie mums saprot ar vārdiem “izglītības reforma” – vaučerus, pedagogu darba samaksu atkarībā no rezultātiem, centralizētas programmas un skolēnu dzīšanu pēc sekmēm.

Kas no tā visa iznāca? Katru gadu centralizētie testi (tie paši, par kuru rezultātiem ne somu skolēni, ne skolotāji tā arī netiek informēti) izrādās vislabākie starp visām pasaules skolām. Bet New York Review rakstā “Skolas, kuras mēs varam apskaust” var lasīt tā: Viesojoties Somijā, mēs atrodam elegantas skolu ēkas, kuras ir pilnas ar mierīgiem bērniem un augsti izglītotiem skolotājiem.

Protams, mums – ar nīkstošām lauku skolām, ar pārbāztām klasēm pilsētā, ar nogurušām, dusmīgām un slikti apmaksātām skolotājām un galīgi nemierīgiem skolēniem – tas var izklausīties pēc cita universa. Tomēr gluži tā arī nav. Jebkurā reformā mērogi var atšķirties, jo svarīgs ir virziens. Tomēr Roberta Ķīļa virziens ir pilnīgi uz otru pusi no tā, kur šobrīd skatās augstākā līmeņa izglītības profesionāļi. Tas ir intelektuāli novecojis virziens – it īpaši pēc pasaules finanšu krīzes. Un tas ir virziens, kuru aizstāv vienīgi trula aprēķina un bezprincipu ideoloģija. Tieši tāda ideoloģija, kādu  pārstāv Ķīlis.

Viena no galvenajām izglītības reformām, ko paveica somi, bija nevis skolēnu, bet skolotāju izglītošana. Topošajiem skolotājiem ir jāiztur ievērojams konkurss, lai iegūtu vietu pedagoģijas programmā. Labākie no viņiem apgūst gan eksaktās, gan humanitārās zinātnes, tostarp mākslu, mūziku un vismaz divas svešvalodas. Darbu skolā var uzsākt tikai pēc universitātes maģistra grāda iegūšanas – tātad visi skolotāji ir akadēmiski izglītoti pedagoģijas zinātnes profesionāļi. Tieši šis, visticamāk, ir lielākais iemesls Somijas izglītības sistēmas panākumiem.

Mūsu IZM ministrs nav izglītības profesionālis. Līdz kļūšanai par ministru viņu vispārējās izglītības jautājumi īpaši neinteresēja. Nemaz nerunājot par to, ka viņam vispār šī valsts tīri idejiski nešķiet interesanta. Varbūt tādēļ arī visas piedāvātās skolu reformas ir bijušas tādas nekādas – kaut kur noskatītas, kaut kur pa roku galam sagrābstītas, drusku lai izpatiktu skolotājiem, drusku – vecākiem, kaut ko izlīdzēt sponsoriem, pabāzt zem deguna medijiem un tādā garā.

Bet atgriežoties pie Somijas piemēra – to būtu vērts pētīt un visādi izsvērt. Par spīti tam, ka tuvākajos gadu desmitos mēs šeit diez vai pietuvosimies kam līdzīgam. Jo, kā teikts vienā no raksta sākumā minētajām grāmatām, – “Somijas piemērs ir svarīgs, jo tas sniedz cerību tiem, kuri zaudējuši ticību vispārējās izglītības sistēmai”. Tātad – mums.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz