Problēma – prezidents

Liepnieks

Šī gada 20. novembrī SAB ar savas preses sekretāres starpniecību izplatīja ziņu, ka birojs ir pabeidzis priekšpārbaudes par diviem premjera amata kandidātiem, kuriem jau iepriekš ir bijusi izsniegta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam. Šie kandidāti ir Artis Pabriks (AP) un Jānis Bordāns (JKP), kuri savulaik jau valdībā strādāja kā aizsardzības un tieslietu ministri. Šiem kandidātiem ir iespējams izsniegt pielaidi valsts noslēpumam. Par trešo premjera amata kandidātu ir nepieciešama papildus pārbaude. SAB par situāciju ir informējis Valsts prezidentu, apstiprināja SAB pārstāve.

Sešas dienas vēlāk Valsts prezidents tieši šo trešo kandidātu oficiāli nominēja valdības veidošanai.

Šīs divas ziņas ne tikai bija pretrunīgas, bet faktiski savstarpēji izslēdzošas. Ministru prezidents nevar pildīt savas likumā noteiktās funkcijas, kuru ietvaros darbs ar valsts noslēpuma objektiem notiek teju katru dienu. (Ministru prezidenti, ar kuriem es esmu strādājis, spēja organizēt savu darbu tā, ka nedēļā bija viena vai augstākais divas dienas, kurās viņi nestrādāja ar valsts noslēpuma objektiem. Pieņemu, ka pēdējos gados, ņemot vērā saspringto ģeopolitisko situāciju, attiecības ar Krieviju, sankcijas, NATO dalībvalstu karaspēka daļu atrašanos Latvijā un virkni citu jautājumu, valsts noslēpumu objektu skaits, ar kuriem ikdienā jāstrādā Ministru prezidentam, ir vēl būtiski pieaudzis).

Partijas un parlamentā ievēlētie deputāti bija acīmredzamā neizpratnē. Kā ir jāsaprot šī Valsts prezidenta nominācija, neskatoties uz SAB informāciju par pielaides neesamību, vismaz pagaidām? Vai prezidents šādi vēlas ierādīt vietu drošības iestādēm un norādīt, ka to iejaukšanās politiskajos procesos netiks pieļauta? Ja tā, tad varēja domāt, ka līdz ar jaunās valdības apstiprināšanu, prezidents nāks klajā ar kādām likumdošanas iniciatīvām, lai mainītu pielaides izsniegšanas kārtību un Gobzems varētu to saņemt kāda jauna regulējuma ietvaros.

Tas teorētiski būtu iespējams, jo Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā ar šādu kārtību pielaižu izsniegšanā. Burtiski vienīgā, taču nekādu signālu par reformām šajā ziņā no prezidenta nesekoja.

Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis pēc Alda Gobzema nominācijas tikai apstiprināja, ka nekāda pārpratuma nav – Gobzemam pielaides nekādā gadījumā nebūs tad, kad viņa valdība eventuāli varētu sākt strādāt, un ja vispār būs, tad, iespējams, tikai kaut kad pavasarī. Šajā situācijā parlamentā ievēlētās partijas lūdza audienci pie prezidenta, lai viņš izskaidrotu savu lēmumu un radušos situāciju. Prezidents kā bez jebkādiem paskaidrojumiem izvirzījis Gobzemu, tā bez jebkādiem paskaidrojumiem arī atteicās tikties ar parlamenta deputātiem un partiju vadītājiem.

Tāds gadījums Latvijā ir noticis pirmo reizi, un savā ziņā ir pilnīgi unikāls vēsturisks notikums. Lielākā daļa parlamentā ievēlēto partiju lūdz prezidentu tikties politiskām konsultācijām, turklāt valstij tiešām grūtā un atbildīgā brīdī, bet prezidents bez jebkādiem paskaidrojumiem atsaka! Viņam vai nu nav laika, vai vēlēšanās tērēt laiku kaut kam tādam, kā valdības veidošanas process. Laikam ir svarīgāks lietas darāmas, tikai grūti iztēloties, kas tās varētu būt?

Gobzema valdības veidošanas process nu ir beidzies ar pilnīgu izgāšanos, taču jautājumi paliek. Kāpēc prezidents tik neparasti rīkojās? Kādi bija viņa rīcības motīvi?

Pilsēta, protams, nekavējoties piepildījās ar dažādām baumām, kas ir neizbēgami, ja nav informācijas. Vieni apgalvoja, ka prezidents ir lūdzis SAB izplatīt paziņojumu par pielaidēm, jo šāds SAB paziņojums citādi izskatās pilnīgi nevietā. Normāli būtu bijis, ja SAB par priekšpārbaudes rezultātiem informētu tikai Valsts prezidentu, kurš tad attiecīgi ņemtu vai neņemtu vērā šo informāciju, pieņemot savu lēmumu. Publiska paziņojuma izplatīšana no SAB puses dažas dienas pirms kandidāta nominēšanas citādi tiešām būtu rupja iejaukšanās politikā.

Taču, ja prezidents būtu lūdzis SAB tā rīkoties, lai aiz biroja paziņojuma vienkārši paslēptu savu drosmes trūkumu atteikt Gobzemam, tad kāpēc viņš viņu tomēr nosauca?

Otra versija: SAB, zinot, ka prezidents grasās nosaukt Gobzemu, tomēr izlemj iejaukties un uzspēlēt politisku spēli, bet prezidents to ignorē. Varbūt cerībā, ka SAB mainīs savu nostāju un tomēr atradīs iespēju Gobzemam ātri iedot pielaidi, ja jau prezidents viņu tomēr ir nominējis. Tad sanāktu, ka prezidents kaut kādu iemeslu dēļ ļoti vēlējās Gobzemu par Ministru prezidentu un bija gatavs uz daudz ko, lai tomēr Gobzems saņemtu savu nomināciju un, iespējams, tiktu premjera krēslā.

Nevar šeit, protams, nekā izvairīties no versijas, ka varbūt vēl kāds cits spēks tur prezidentu tik stipri aiz kādas vārīgas vietas, ka prezidentam vienkārši ir jādara tas, ko viņam liek, neatkarīgi ne no kādas politiskas loģikas un pat drošības iestāžu skaidriem signāliem.

Figurē arī nevainīgākas versijas: daži pieņem, ka prezidents vienkārši domājot par savu pārvēlēšanu un šādi cerēja iegūt KPV LV balsis savam nākamajam termiņam. Un ir arī versija, ka prezidenta intelektuālā kapacitāte pēc pārciestās smagās slimības ir smagi cietusi.

Tāpat tika spekulēts, ka Gobzems tika nosaukts, droši zinot, ka viņš netiks apstiprināts, un pat ja tiktu, tad nevarētu strādāt un izgāztos. Un tad, valstij esot pilnīgā politiskā krīzē un haosā, prezidents varētu piedāvāt kādu pavisam negaidītu premjera kandidātu no malas, kuru parastos, normālos apstākļos neviens neaplūkotu.

Man ne tikai nav informācijas par to, kura no šīm versijām varētu būt tuvāka patiesībai, man pat nav viedokļa, kas tad izskatās ticamāk – versija, ka prezidentu kāds ļoti stipri tur aiz vārīgas vietas, vai tā, ka viņš slimības dēļ ir kļuvis intelektuāli pavisam vājš, vai tā, ka viņš sīki merkantili cer uz pārvēlēšanu un šādi organizē sev atbalstu nākotnē. Vai arī tā, ka viņš īsteno kādu īpaši viltīgu, daudzu gājienu plānu, par kuru mēs neko nezinām. Es nezinu, kurai no šīm versijām pieslieties, bet es zinu vienu – prezidents nerīkojas saprotami un savus lēmumus vispār nekā nepaskaidro.

Diemžēl, tas viss notiek situācijā, kad valstij tiešām būtu noderējis līderis – galva, morāla un garīga autoritāte, kas spēj gan ietekmēt un vadīt, gan iedvesmot un dot orientierus kā izkļūt no radušās situācijas. Tagad turpretī mums ir prezidents, uz kuru ir jāskatās ar bažām, kas būs tas, ko viņš izdomās tagad? Kas ir tie cilvēki, ar kuriem viņš konsultējas? Kas ir tie cilvēki, kuri ietekmē viņa lēmumus, kāda ir viņu izpratne un domāšana? Viņš vai viņi tik tikko gandrīz padarīja Latviju par pirmo valsti NATO vēsturē un ES vēsturē, kuras Ministru prezidents pēc pašas valsts drošības iestāžu atzinuma nevar strādāt nedz ar NATO, nedz ES, nedz vietējiem noslēpumiem. Tas noteikti izpelnītos ievērību gan mums draudzīgu, gan nedraudzīgu valstu presē. Kaut kas tāds tiešām var notikt vienīgi failed state.

Es Vējoņa kungu pazīstu personīgi. Mēs esam daudzkārt tikušies, arī privāti (pirms viņa prezidentūras), un Vējoņa kungs man vienmēr ir licies gudrs, pieredzējis politiķis, ļoti patīkams cilvēks. Taču tas, kas notiek šobrīd, tomēr ir pārāk nopietni, lai izliktos, ka viss kārtībā un klusētu.

Runa tomēr ir par valsti. Gobzema nominēšana pilnīgi noteikti bija kļūda, kā to nosauca Artis Pabriks, bet tā varbūt bija arī kas daudz sliktāks par kļūdu. Netikšanās ar partijām pēc partiju lūguma – tas ir skandāls, kaut kas pilnīgi nepieņemams, un visa prezidenta rīcība šajā valstij tik sarežģītajā situācijā ir tik neprasmīga un aizdomīga, ka, ja tā turpināsies, tad partijām parlamentā nopietni jāapsver, vai pirms valdības izveidošanas, kas tāpat nesolās būt ātra, nebūtu vērts apdomāt šī prezidenta atsaukšanu un tāda prezidenta ievēlēšanu, kuram visi uzticas, kurš ir autoritāte un varētu vadīt valsti šajā sarežģītajā situācijā. Tajā skaitā izvest no krīzes parlamentā.

Prezidentam ir strauji jāmostas no miega vai arī jānokrata no sevis tie, kas diktē viņam šos muļķīgos lēmumus, vai arī jādodas atpūtā.

 

Autors: Jurģis Liepnieks

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

12 Komentāri on "Problēma – prezidents"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
vēlētājsiespējams
vēlētājsiespējams

JKP nestrādās ar S un ZZS.
Ar ko tad viņi strādās? Visi varianti jau tika piedāvāti.
A/P strādās ar visiem, tikai ar S nestrādās, bet kas strādās ar A/P, ja viņi 2 partijas jau uzmeta.
NA neies bez Zzs valdībā un ko tad darīs JKP?
S grib strādāt ar visiem, bet neviens ar viņiem.
Zzs vienalga ielīdīs d bez ziepēm.
JV daudz diktē ,bet balsis vismazāk.
Tātad ķīselis liels un labuma nekāda. Cits kandidāts arī nepalīdzēs, tikai un vienīgi ārkārtas vēlēšanas.
Visas partijas jau iepazītas un vēlēšanu rezultāts būs pilnīgi savādāks, būs mazāk partijas un vieglāk sataisīt stabilu valdību.

Magnuss
Magnuss

Gobzema no minēšana bija pats labākais ko prezidents izdarīja, jo tika atmaskot SAB neizdarība, satricināt A/par un parādījās cik malā stāvošas ir NA un JV.

z burkans
z burkans

Skaidrs, ka vienīgā iespēja populistiem aplauzt dižciltīgos 16 vietu ragus, ir dot iespēju pierādīt sevi darbībā. Pat sētas runčiem sākotnēji bija skaidrs, ka nekas sakarīgs tur nesanāks – vai nu neizveidos vispār, vai izveidos un pastāvēs īsu brīdi. Jebkurā gadījumā ragus aplauzīs, vietu telpā mazliet atbrīvos. Tāda ir lietu secība, tādus tauta ievēlēja. Nonāks arī līdz sakarīgiem kandidātiem.

wpDiscuz