Inteliģence bēg, vēlētāji seko

Nils7

“Esmu pārliecināta par Zatlera godaprātu, par to, ka viņš vēlas strādāt valsts interesēs. Tieši tāds līderis mums pašlaik vajadzīgs – humānists. Pašlaik viņš ir nepārspēts līderis, kurš var saliedēt nāciju.”

Varbūt atceraties – šos vārdus teica mūsu inteliģences virsmāte Māra Zālīte nākamajā dienā pēc tam, kad Likteņdārzā bija prezentējusi savu hrestomātisko darbu “Maita Ķeizars”, sacerētu īpaši Zatlera politiskās karjeras iesvētībām. Tad bija vēlēšanas. Tad tauta ievēlēja nepārspēto līderi – humānistu. Un tad Māra Zālīte nāca atkal un teica: “Valdis Zatlers ir pievīlis tos cilvēkus, kuri novēlēja par Zatleru.” Liekas, pamatskolas mīlestībām ir ilgāks mūžs kā inteliģences politiskajām pārliecībām.

Par pašu Zatleru šobrīd nav interesanti runāt. Mēs visi redzam to, ko redzam – un visi redzam vienu un to pašu: neizskaidrojamas parādības. Vienīgā interese būtu saprast, kas aiz visām šīm parādībām slēpjas. Tomēr tikai Staņislavska tradīcijās ieturētā teātrī katrai rīcībai ir motīvs, katram vārdam – kaut slēpta, bet jēga. Atšķirībā no lugām, dzīvē varoņa rīcības motīvi ne vienmēr atklājas izrādes beigās. Dažreiz mēs tos neuzzinām nekad. Un ir gadījumi, kad tos īsti nezina pats varonis. Kā ir šoreiz – vai Zatleram kāds zvana un iesaka padomāt vēlreiz, vai viņam draud vai pieglaimo, vai viņš rīkojas pats aiz sava apjukuma, vai cieš no kāda cita tumsības – to mēs nezinām, un tuvākajā laikā diez vai uzzināsim.

Tikmēr interesanti ir pavērot kustību viņam apkārt. Un tur nu emigrācijas vilnis ir lielāks kā lidostā Rīga. Bet kas interesantākais – kā jau šādās reizēs ierasts, pirmie migrē inteliģences pārstāvji. Vēsture rāda divas sabiedrības grupas, kuras visātrāk pārlec no vienas partijas/reliģijas/kustības uz otru. Viena ir trūcīgie strādnieki – jo viņiem nav ko zaudēt. Un otri – inteliģence, jo viņi redz, kur vairāk iegūt.

Māra Zālīte, protams, šeit ieņem īpašu vietu. Ja normāli rakstnieki un citi inteliģenti “pēkšņu apskaidrību” gūst reizi mūžā – kā Aleksandrs Čaks, teiksim, vai Vilis Lācis -, tad Zālīte garīgo atmodu piedzīvo regulāri, vismaz reizi dažos gados noteikti. Kā sāka atmosties astoņdesmito beigās, tā šobrīd vēl nevar beigt – možas uz katrām vēlēšanām, un skaidra lieta, aicina tautu mosties sev līdzi. Pat īpaši nepārspīlējot ar cipariem, tur Likteņdārzā pie Zatlera bija kāda astotā atmoda. Un kā redzams no augstāk minētā citāta – pavisam drīz būs jāmožas atkal. Jaunai dzīvei, protams. Godīgai, neatkarīgai, no oligarhiem brīvai, tādai, kur ķeizari nav maitas, un katra istabiņa pilna Māras. Ņemot vērā, ka visa Zālītes karjera balstīta uz šādām atmodām, viņai labāk cerēt, ka tāda dzīve šeit nekad nepienāks. Bez kārtējās tautas atmodas viņa ir tikai mērena dzejniece. Pie atmodas viņa kļūst tautas sirdsapziņa, un kas tur vēl ne. Atšķirība acīmredzama. Bet, protams, lai arī spilgtākā, Māra Zālīte ne tuvu nav vienīgā.

Vēl viena no Zatlera vedējām tautā – Nora Ikstena. Nu jau zināmās aprindās par andekdotēm kļuvuši stāsti, kā Ikstena apstaigāja oligarhus, lai mangotu tūkstošus savām grāmatām. Un nebija jau tā, ka viņai nebūtu iedots, bet tas nekādi netraucēja stāvēt sakniebtām lūpām un acīm dusmīgām prasīt iztīrīt Latviju no tiem pašiem trim, vēl nesen apstaigātiem oligarhiem. Vienkārši nespēja vairs vilkt viņa šo jūgu. Aicināja kratīt nost smacējošās važas.

Un runājot par to – kur palikusi drusku mazāk no inteliģences, bet vēl jo vairāk populārā Baiba Sipeniece? Viņa taču stāvēja krastmalā uz skatuves, pilna trauksmes un uzbudinājuma, neviltotās dusmās kliedza “Nāvi oligarhiem!” Kādēļ viņa tagad nav Zatleram pie sāniem vai vismaz kaut kur fonā. Tieši tagad taču vajadzētu Zatleram atbalstu, jaunais sākums drusku nevar sākties, kaut kas buksē, kur visi viņa stūmēji? Nē, Sipeniecei tagad vairs neviens oligarhs nespiež – kā var redzēt TV reklāmās, kopš viņa sākusi lietot Danone, viņai vispār nekas vairs nespiež. Nu, kāda problēma: bija laiki, kad labi justies palīdzēja Zatlers, tagad palīdz jogurts.

Un šajā portālā lasāmais Olgas Rajeckas traģiskais vilšanās stāsts vispār ir sirdi plosošs… bet labi, lai paliek inteliģence un tautā populāras personas. Ja nu ko viņas rāda, tad visai ticamu publiskā noskaņojuma kursu – un tas ved no Zatlera tieši pretējā virzienā. Galu galā, kļūdīties mēdz visādi polittehnologi un statistiķi, bet kad būtu kļūdījusies Māra Zālīte? Viņa vienmēr trāpījusi pareizajā atmodā – vai tā būtu pirmā, otrā vai ceturtā. Un visa šī publiskā vilšanās tikai apliecina, ka Zatlera ilgtspējai netic pat vairs viņa kvēlākais atbalsta bastions. Pārsteigums tur gan mazs. To jau dakteris Zālītis konstatēja savā slavenajā mīlestības grāmatā: attiecības, kas balstās kaislē un mirkļa baudā, sagrūst, tiklīdz bauda ir gūta.

Tomēr nedaudz pārsteidz ātrums, ar kādu no Zatlera atsakās pat viņa ierindas vēlētāji. It kā būtu skaidrs, ka visi viņā vīlušies. Bet nu jau sāk izskatīties, ka neviens par viņu nav balsojis. Visapkārt ir sašutums – ko tas Zatlers tur dara, kas viņu vispār šeit ievilka. Bet īsti nav gadījies dzirdēt kādu atzīstam savu vainu visā šajā pasākumā. Ne no tiem, kas piedalījās Krastmalas un Likteņdārza priekšvēlēšanu kampaņās. Ne tiem, kas gāja atbalstīt Saeimas atlaišanu. Ne vēl jo mazāk no tiem, kas par Zatleru balsoja. Un tā nu gan ir problēma. Lai kā arī negribētos tam ticēt, pastāv tomēr zināma sakarība starp papīrīti, kuru mēs iemetam vēlēšanu kastē, un cilvēkiem, kurus pēc tam redzam savos televizoros taisām politiku.

Tādēļ, ja runājam godīgi – ne jau Zatlera izrīcības ir kāds pārsteigums. Īstais pārsteigums ir tas, ka cilvēks ar šādām izrīcībām tik vienkārši tapa ievēlēts. Un nevis viens, bet ar veselu baru.

Kurš to izdarīja?

Nu, krievi droši vien, Kremlis, visi Latvijas tautai naidīgie spēki sadevās rokās un viņu tur nolika mums par sarkanu lupatu un akmeni pie nācijas kakla.

Ko mums tagad darīt?

Tas taču skaidrs. Atlaist Saeimu!

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz