Ilze Nagla un viņas cikli

sakss2

Dabā viss notiek cikliski. Aiz katras ziemas nāk pavasaris, tad Jaunais vilnis, un pēc tam atkal nākamā ziema. Aiz katras nedēļas nogales solījumi vairs nekad mūžā tā nedarīt, pāris spēkpilnas dienas un tad atkal nākamā piektdiena. Savs nemainīgs cikls tīrumiem, savs gājputniem, savs lašiem, bebriem un visiem dzīviem radījumiem. Un savs cikls Ilzei Naglai – viņa pēc vēlēšanām aiziet strādāt uz Ventspili, bet, kad pietuvojas nākamās, atkal nāk atpakaļ uz televīziju. Tāds dabas likums.

Vadošā televizora kritiķe Anda Rožukalne gan it kā atzina – kaut kas tur šādās levitācijās no politiska PR uz politisku platformu sabiedriskā medijā īsti pareizi nav. Bet, citējot to pašu Rožukalni, „Naglas gadījums ir Latvijas realitāte.” Tātad – vienkārši jāpieņem, jo tas ir reāli. Iespējams, vadošā kritiķe šo dzīves filozofiju aizguvusi no filmas „Matrix”, kur pastāvēja viegli nošķiramas reālās un nereālās pasaules. Bet citādi – Latvijas realitāte ir arī korupcija, slepkavības un šlāgeraptaujas. Pat eks-izglītības ministrs, kurš sadzēries alu, vīnu un visādas tabletes, braukā naktī ar mašīnu, ir tikpat reāls kā „Naglas gadījums”. Diez vai tādēļ vien to visu vajadzētu vienkārši pieņemt un „dot iespēju pierādīt sevi ar rezultātiem”. Bet nu labi – Naglas gadījums ir pieņemts un iespēja dota. Ir arī pirmie rezultāti.

Lai noņemtu jebkādas politisko šaubu ēnas, savu atgriešanās pirmizrādi Nagla bija noorganizējusi nevis ar politiķiem, bet garīdzniekiem. Konkrēti – ar četru lielāko konfesiju bīskapiem (izņemot luterāņus, kas bija atsūtījuši bīskapa pārstāvi). Tiem, kas šo raidījumu palaida garām, šeit īss pārskats.

Lai iesildītos, raidījuma viesi tiek aicināti atbildēt uz tradicionālo, klasisko jautājumu: Pagājuši divdesmit gadi, bet Latvijā nekas nemainās, viss tikai sliktāk, vispār nekas šeit nenotiek, elle kaut kāda, ne valsts. Kāpēc?

Uz to četri garīdznieki atbild, ka ir jau tomēr neatkarība arī dažas labas lietas Latvijai atnesusi – konkrēti, ar mašīnu ir drošāk braukt, jo šoferi tagad ir laipnāki un ļauj izgriezt no sānielām.

Kad šis jautājums ir noskaidrots, raidījuma vadītāja nomaina toņkārtu – kaut kas aizņemts no sakaitinātas trolejbusa kontolieres, šis tas patapināts no fašistu prokurores padomju kino interpretācijā. Lai kas arī tas nebūtu, tas ir skaļi, agresīvi un diezgan mokpilni. Tik ļoti, ka Pareizticīgās baznīcas bīskaps pat apjūk, jo šitā nav pratināts kopš imperatora Nērona laikiem.

Nagla: Kas vispār notiek – cilvēki budismam pievēršas, uz ielām var redzēt krišnaītus, tātad jūsu piedāvājums nav pietiekams? Es aizeju uz baznīcu, bet tur katru svētdienu viens un tas pats!

Bīskapi: Nu cenšamies jau…

Nagla: (bīskapam Stankevičam) Un jūs vispār ar jogu nodarbojāties!

Stankevičs: Nu jā, bija tāda lieta…

Nagla: Aha! Un bīskaps Vanags arī!

Stankevičs: Nē, Vanags ar karatē nodarbojās.

Nagla: Ak tā – ar karatē! Viss skaidrs, pārejam pie nākamā jautājuma.

Visbeidzot, kad bīskapi, kuri šādu saskarsmes formu, acīmredzot, savā karjerā vēl nebija iepazinuši, ir pietiekami mulsi palikuši, Nagla pievēršas fināla tribunālam. Runa ir par baznīcu finanšu pārskatiem. Bīskapi gan tikli apliecina, ka baznīcas ir izpildījušas visas likuma prasības. Bet, protams, Nagla nav ar mieru apmierināties ar kaut kādu likumu. Viņa uzkliedz, ka ar to nepietiek – baznīcām ir jāiet likumam soli pa priekšu! Nezinu, kur viņa šādas juridiskās filozofijas apguvusi – droši vien tajā pašā Ventspilī, kur daži likumam ne tikai soli pa priekšu, bet tādu atrāvienu uztaisījuši, ka likums viņus gadiem nevar panākt. Tomēr bīskapi arī to apsola – gan likumam soli pa priekšu iet, gan nepieņemt nekādus ielūgumus, neiet nekur, kur Nagla negrib, lai viņi ietu, un vispār – finālā pat gejus ordinēt jau piekrita, ka tikai Nagla viņus mierā liktu. Uz šīs patīkamās nots tad arī raidījums noslēdzās.

It kā jau viss saprotami – šāds „diskusiju” formāts, kur žurnālists apvieno bargās kundzes, galējā risinājuma un pravieša Muhameda lomas, Latvijā ir gadiem ilgi kopts un saņem publikas atzinību. Ar „diskusiju” mēs jau sen faktiski saprotam pasludinājumu Kā visam jābūt, pēc kura ikviens jautājums, tostarp – kādēļ jūs esat tāds idiots un tā nedarāt? – ir drīzāk retorisks. Varētu jau iebilst – kas Ilzei Naglai devis kādas pilnvaras vai morālas tiesības diktēt savas atklāsmes tiešajā ēterā?  Kā katrs varēja pārliecināties – intelektuālā bagāža šai kundzei ir, teiksim tā, visnotaļ fragmentāra. Un izturēties pret bīskapiem, kuri pārstāv 2000 gadu senas institūcijas un ir garīgās autoritātes ievērojamai sabiedrības daļai, it kā viņi būtu kaut kādi pārmācāmie puikas no Vārnu ielas tumšākajiem kvartāliem. Lai nu kāds katram viedoklis par baznīcu, reliģiju vai vēl kādu no līdzcilvēku intīmajām izvēlēm: ar pieklājību var tālu tikt, ar nicinājumu – vien ļoti mazu gabaliņu.

Bet sīkums par bīskapiem – šī bija pirmā un droši vien arī pēdējā reize, kad viņi parakstījās uz patiesības seansu pie Blavatska madāmas. Ne jau tādēļ, lai parunātu par reliģiju, Nagla ir atgriezusies ēterā. Bet par politiku, protams. Tieši viņa vadīs priekšvēlēšanu diskusijas, un tas nozīmē, ka šis ir formāts, kādā norisināsies visa sezonas politiskā cīņa. Ja jums likās, ka LTV pašvaldību vēlēšanu diskusijas bija muļķīgas – ar zoodārza biļetēm un spēlītēm par mīļākajiem ārzemju dziedātājiem, tad Nagla šeit piešķirs papildus dimensiju. Katrs kandidāts var rēķināties ar to, ka viņš būs lupata pie Naglas kājām, taburete, uz kuras viņa apsēdīsies un tupele, zem kuras viņam būs jāpalien. Un arī tad viņš būs tikai eksponāts ceļojošā cirka kropļu galerijā – vienmēr nepareizs pēc definīcijas. Aptuveni tā.

Kādēļ tas ir slikti? Tādēļ, ka neviens puslīdz normāls cilvēks, kuram kaut drusku pašcieņas un galvā mazliet brīvas telpas, kur iemājot pa kādai domai, diez vai parakstīsies uz ko tādu. Tikai atšķirībā no bīskapiem, topošajiem politiķiem nav izvēles iespēju – viņu ceļš uz vēlētāju balsīm obligāti ved caur mediju debašu lokiem. Un ja tādi ir tie loki, tad nav pārākais pārsteigums, ja cauri tiem gatavi līst vien tie, kuriem nekur citur vairs nav atlicis ielīst. Vai arī, teiksim tā, izteikti specifiski gadījumi. Tos tad arī dabonam sev par politiķiem – premjeru kandidātus, knapi vidusskolu beigušus. Un ministrus, kuriem tādas tabletes jādzer, ka pat alkoholu vairs īsti nešķeļ. Attiecīgi – ko sauc, tie arī atsaucas, un tāda arī tā politika.

Jo dzīvē visas lietas ir ne tikai cikliskas. Bet arī likumsakarīgas.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz