Ievelciet tās sarkanās līnijas vienā citā vietā

Nils7

Runā, ka mūsu pasauli veido valoda, kādā mēs par to runājam. Ja tā, tad nav nekāds brīnums, ka politika šodien izskatās pēc diezgan muļķīgas padarīšanas. Demokrātijas ķermenim gan ir vairāk nekā divdesmit gadu, tomēr valoda palikusi tādā trīsgadnieka līmenī. Un līdzīgi kā mazu bērnu kompānijās, arī politiķi mīl paķert kādu skanīgu vārdu un drillēt to apkārt līdz bezgalībai. Pirms kāda laika tāds vārdiņš bija “lakmusa papīrītis” – visi mēs bijām papīrīši un katrs notikums bija papīrītis, kas kaut ko rādīja. Tad nāca “konsolidācija”. Tagad pilnīgā topā ir sarkanās līnijas. Būsim godīgi – ja tu esi atnācis uz vēlēšanām bez savas sarkanās līnijas, tu izskaties pēc pilnīga lūzera.

Kas tās vispār par sarkanām līnijām? Jums ir kādreiz gadījies redzēt zemē novilktu sarkanu līniju, kurai nedrīkstētu uzkāpt? Tautas pasakās ir dzirdēts par riņķī sabērtu sāli, kuram sliktais nevar pārkāpt pāri. Bet neviens taču nesaka: “Mūsu partija ap Lembergu ir nobērusi sāls čupiņu”. Agrajos deviņdesmitajos vēl bija tādi tarakānu krītiņi no Ķīnas; ar tiem virtuvē novilka līnijas, un tarakāni, kādu ezotērisku apsvērumu vadīti, nekāpa tai pāri. Tomēr neviens arī nesaka: “Mēs apvilkām apli Saskaņas centram ar tarakānu krītiņiem”. Visiem kaut kādas sarkanās līnijas. Vienīgā asociācija ir no filmām, kur bankās un muzejos naktīs spīd sarkani lāzerstari. Un ja Holivudai ir tik milzīga ietekme priekšvēlēšanu retorikā, tad nav ko brīnīties, ka mūsu politiķi ir kā terminatori – tie vienmēr atgriežas.

Tomēr tas, ka 70% no priekšvēlēšanu aģitācijas politiķi velta dažādu sarkano līniju vilkšanai, nav tikai muļķīgi. Tas ir pretēji demokrātijas loģikai, nemaz nerunājot par tās garu. Kad Raivis Dzintars paziņo par sarkano līniju starp viņu un Saskaņas centru (SC), tas nozīmē ko vairāk par negribēšanu sēdēt uz vieniem krēsliem vai darbā dzert no vienām kafijas krūzītēm. Jo ir tāda nianse, ka deputāti tomēr nav kaimiņsētas čaļi – palieciet savā poģikā, un mēs paliksim savējā. Tie deputāti pārstāv noteiktus cilvēkus, kas par viņiem atdeva balsis. Līdz ar to aiz šīs sarkanās līnijas paliek reālas tautas masas – šajā gadījumā vairāk nekā 250 tūkstoši cilvēku. Tātad Raivis Dzintars patiesībā saka: Es uzskatu 250 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju par tik riebīgiem, stulbiem un nevajadzīgiem cilvēkiem, ka es ar viņiem (resp. viņu pārstāvjiem) pat nerunāšu. Nekad un nekādā gadījumā. Līdzīgi Zatlera partija par zemcilvēkiem uzskata aptuveni 200 tūkstošus cilvēku (ZZS vēlētāji) un Saskaņas centrs – 75 tūkstošus (Nacbloka atbalstītāji).

Pie mūsu nācijas švakajiem cipariem  ar tādu attieksmi nebūs aršana. Ir grūti iedomāties valdību, kas varētu pretendēt uz “tautas pārstāvju” nosaukumu, ja liela daļa šīs tautas jau vēlēšanu laikā tiek definēta kā nepieskaramie. Turklāt  šīs sarkanās līnijas ne reizi nav vilktas ekonomisko vai politisko ideju nesakritības dēļ. Tie vienmēr ir iemesli, kuriem ar valsts attīstību nav vispār nekāda sakara. Tad jautājums ir tāds: ko jūs vispār kandidējat? Ko jūs taisāties tur darīt? Pavadīt laiku patīkamā atmosfērā ar līdzīgi domājošiem? Es atvainojos, bet mums šeit valstī, tā teikt, krīze neliela – varbūt nokārtojiet visi kopā šo jautājumu, un tad velciet tās līnijas viens otram apkārt. Baigo jau nu politiķa vērtību atraduši – nesadarbošanos. Ziniet, nesadarboties vajadzēja tad, kad šeit bija okupācijas režīms. Pašreizējā iekārtā vērtība ir tam politiķim, kurš prot sadarboties, nevis otrādāk.

Nevar prasīt, lai politiķi nomainītu sarkanās līnijas pret draudzības saitēm visās varavīksnes krāsās. Bet var prasīt, lai izbeidz nodarboties ar nācijas segregāciju, lai beidz muldēt – kurš ar ko nerunās, kurš ar ko nestrādās. Kā jau novērots arī pie bērniem: lai cik liela apņemšanās vienam ar otru nespēlēties, nākamajā dienā tā būs aizmirsusies. Un ja kāds uzstāj uz principiem un vērtībām – tos norāda partijas piederība. Būt Visu Latvijai! biedram ir pietiekami redzama sarkanā līnija, tāpat kā jebkurš cits partejiskums. Spēja tās līnijas savilkt kopā, sasiet mezglā, lai aiz tā kaut drusku pavilktu uz augšu valsti – tas ir iemesls, kādēļ kādam vajadzētu kandidēt vēlēšanās. Bet kādam citam – par viņu balsot.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz