Ielās studenti, gaisā – komēta. Melanholija

Nils Sakss

Tas gan ir jauns rekords. Nepagāja pat divas nedēļas, kopš Roberts Ķīlis ir izglītības ministrs, un ielās jau studenti. Pūš taures, nes plakātus, dzied un dejo, un saka – Ķīli, labāk pat nemēģini!

Skaidrs, ka diezgan vājprātīgas ir tās augstākās izglītības reformas, kuras Ķīlis atradis BBC mājaslapā un tagad taisās ieviest Latvijā. Iznīcināt budžeta vietas, ierakstīt visu kredītslogu studentu banku kontos, iegrūžot viņus parāda brālīgajos skāvienos uz turpmākiem divdesmit-cik-tur gadiem… nu, aptuveni tādas tās reformas. Piektdienas protests ar pāris tūkstošiem ielās diezgan skaidri Ķīlim parādīja – paliec savā vietā, ja vēlies, lai studenti paliktu savās. Jo šoreiz bija gan mierīgi, Latvijai ierasti un piezemēti – drusku pasoļoja, drusku padziedāja, nevienu stiklu pat neizdauzīja (kas studentu protestiem ir neierasti). Arī saukļi diez vai aizgāja līdz tā sauktajiem “ZRP politiķiem” – nav dzirdēts, ka Ķīli interesētu nacionālās kultūras vērtības un tamlīdzīgas “nestilīgas”, jo konservatīvas lietas, par kurām viņam mēģināja atgādināt studenti.

Bet spēka potenciāls ir liels un šoreiz svarīgāk bija parādīt tieši to. Nav ZRP dalībnieki pazīstami ar sevišķu rūpību par sabiedrības viedokli. Tomēr diez vai pat viņi gribētu izaicināt jaunu, nabadzīgu un dusmīgu cilvēku tūkstošus. Šaubu vairs nav – Ķīļa mēģinājums noņemt budžeta vietas būtu lielāks izaicinājums studentu populācijai kā Rīgas Praids Ļeģajeva sektai. Tikai šajā gadījumā Ķīlis nevarēs aizlaisties sarkanā taksī un paslēpties nelielā, līdzīgi domājošu cilvēku bariņā kaut kur partijas birojā. Šajā gadījumā Ķīlim draud publiska nomīdīšana. Metaforiska, protams. Jo lai gan zem Ministru kabineta logiem studenti spēlēja “Pīrādziņ, nāc ārā” no Labvēlīgā tipa repertuāra, tomēr reālais vadmotīvs bija Inokentija Mārpla “Es tevi sabradāšu, mēs nākam tevi sabradāt.” Un to laikam sadzirdēja arī Ķīlis. Jo ārā viņš neiznāca.

Nez vai tā ir tikai nekompetence, kas padarīja Ķīli un viņa draugaļas tik nemīlētus. Pie vainas ir arī iedomība un drausmīgais paštaisnums, ar kuru šie cilvēki – atnākuši bez kādas pieredzes, bez kāda redzama devuma valstij, un dažs labs pat bez jebkādas izglītības – tagad taisās mūs visus mācīt kā pareizi dzīvot. Kā mums reformēties un tālāk darīties. Viņi atgādina Justīni no jaunās fon Trīra filmas “Melanholija”.

Ja neesat vēl šo filmu redzējuši, tad tas ir stāsts par vienu neirotisku sievieti. Viņa visu saņem gatavu uz zelta paplātes ar sudraba maliņu – dārgas kāzas, izdabājošu vīru, labu darbu, izjādes ar zirgiem un lielisku ēdienu. Tomēr nekas viņai nav labi. Viņa samaitā svinības, par kurām pati nav maksājusi, aizvaino vīru, sit zirgu, gandē apkārtējiem dzīvi  ar savām kaprīzēm un vispār – viss, ko viņa grib darīt, ir, atvainojiet, mīzt uz golfa laukuma. Finālā viņa izbojā ne tikai kāzas, bet arī pasaules galu. Nosauc par stulbu savu māsu, kas beigas grib sagaidīt cilvēcīgi – ar vīna glāzi uz terases, tā vietā liekot pēdējās dzīves stundās  visiem drāzt kaut kādas koka sastatnes. Filma paiet, skatītajam gaidot, kad beidzot šī nepateicīgā histēriķe saņems pelnīto sodu milzu komētas izskatā. Un galu galā nemaz nav žēl. Varbūt drusku mazo bērnu, kurš arī iet bojā. Tomēr ņemot vērā, ka viņš slimo ar kaut kādu smagu noguruma sindromu, kas neļauj palikt nomodā ilgāk par 10 minūtēm, diez vai viņš pamanīja atšķirību. Tāda filmas “Melanholija” morāle.

To derētu paturēt prātā arī Robertam Ķīlim. Virs katra neirotiska, destruktīva un paštaisna cilvēka, kas savu iegribu dēļ vēlas maitāt citiem dzīvi, karājas pa vienai milzīgai komētai. Piektdienas protesti rāda, ka Ķīļa gadījumā šī komēta ir studentu un augstskolu spēks. Var pienākt diena, kad komēta kritīs. Ātrāk nekā licies. Un neviens par to nebēdās.

Protams – dzīve jābauda, kamēr var. Un būt par ministru ir viena no dzīves lielākajām baudām. Tomēr ir lietas, ko labāk nemēģināt.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz