Bet viņš taču teica, ka piezvanīs…

Nils Sakss

Tas ir bijis viss  – svētums, gods, cīņa par tautas izdzīvošanu, pienākums pret senčiem, tautas dvēsele. Bet tagad izrādās – tāda pati parasta lauku meitene kā pārējās. Tomēr,  kā jau ar lauku meitenēm, vismaz kāds labums jāizsit arī no tādām. Daži pamanās izdabūt kādu desas lunķi, cits – kartupeļu maisu, vēl kāds – vienkārši pastaigās pie draugiem un palielīsies, ka viņš arī TO ir darījis.

Un tad viņai nepiezvana.

Neviens.

Kā zināms, visas lietas pasaulē šķir pavisam niecīgs DNS molekulu skaits. Tādēļ ar referendumu ir tāpat kā ar lauku meiteni. Kad lietas darītas, jāsāk domāt, kas vienam pie otra paturams. (Un ne jau nu skaistās atmiņās).

Daži gribēja dabūt valodas statusu atsevišķās pašvaldības. Manuprāt, viņiem ar to vispār vajadzēja sākt. Tā nu reiz ir pilnībā saprotama ideja. Turklāt tādi bilingvālie reģioni ir Čehijā, reģionālās grupas – Itālijā, bet Polijā vispār ir 20 bilingvālās komūnas. Deputātu attaisnojumi, protams, neizceļas ar saprotamību: Cilvēki jau nobalsoja, viņi saka. Jā, tikai balsoja par ko gluži citu. Tas pavisam noteikti nebija jautājums: “Vai jūs atbalstāt krievu valodu kā otru valsts valodu Zilupē?” Un šeit parādās retorika, kura Vienotības un liberālās atbildības, un rietumu virziena kontekstā nav gluži bez pamata – cik tad daudz mēs uzticam cilvēkiem pašiem lemt par savu dzīvi? Vai drīzāk ir tādi anklāvi, kur dzīvo politiski uzticamie un tad šitādi – visādi zilupieši. Ņemot vērā vietējo situāciju,  mums vispār vajadzētu priecāties, ka viņi neprasās atdalīties pavisam – būtu mums vēl jāapkaro Vecticībnieku tīģeri, piemēram, vai Zilupes Brīvības fronte.

Solvita Āboltiņa, savukārt, grib izsist Nilu Ušakovu no Rīgas mēra krēsla.  Pamatojums – par valodu nobalsoja mazāk nekā Rīgas Domes vēlēšanās balsoja par viņu. Vispār jau tas ir rasisms tīrākajā formā – līdzīgi kā teikt: par Obamu balsoja tikai melnie, jo viņš taču ir melns. Turklāt, īsti nemanīju, kurā brīdī šis referendums pārvērtās RD vēlēšanās. Ja demokrātija pieņem šādas formas, Ušakovam atliktu uzorganizēt referendumu par bezmaksas transportu un, pēc Āboltiņas loģikas, viņu iesēdinātu tajā krēslā uz gadiem divdesmit pieciem vismaz.

Un tad vēl – nebeidzamās runas par iesniegumiem valsts iestādēs, it kā tā būtu valsts valodas pirmā un galīgā jēga. Ja tas ir valsts valodas mērķis – uzrakstīt iesniegumu, tad to valodu var uzreiz atcelt – daži gadi un nekādi iesniegumi vispār nebūs vajadzīgi. E-paraksti un tādas lietas, iesniegt varēs visos Āzijas dialektos, esperanto ieskaitot. Bet šobrīd IZM ministrs Roberts Ķīlis pilnīgi skaidri pasaka: “Viena valoda izglītībā ir novecojusi lieta”. Un liek saprast, ka drīz mēs pārejam uz bilingvālu izglītību. Un neviens neko. Neviens referendumiņš. Pat ne maziņš.

Kā teiktu Makss Frišs: Man trūkst vārdu, kas aprakstītu manu realitāti.

Bet kad vārdi beigušies, tad runā dzeja. Tādēļ noslēgumā gribas citēt kādas īpaši poētiskas referendumam veltītas rindas.
“Šoreiz ikvienam ar savu balsojumu ir jānostājas pamata godasardzē. Aukstasinīgi un mierīgi, kā to ik rītu dara Latvijas karavīri pie Brīvības pieminekļa, pie mūsu Tēvzemei un brīvībai. (G.Bojārs, Atriebības referendums)

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz