Alvi Hermani, nāc ārā parunāties!

Nils Sakss

Smadzenēs ir tāds paradokss – redzot Maxima veikalā pie kases glītu meiteni ar labiem apaļumiem mēs nodomājam: oj, ko tad tāda šeit dara? Tas ir reflekss, kas liek smadzenēm uzskatīt skaistu cilvēku par veiksmīgu un sabiedrībā cienītu. Dzīvē, protams, tā nav – ir gan sejā glīti bezpajumtnieki, gan Vudijs Alens. Vispār smadzenes ir pilnas ar visādiem paradoksiem – šeit vēl viens: gudri mākslinieki ir arī gudri cilvēki. Tas vēl jo vairāk tā nav. Džeksons Poloks – viens no dārgākajiem mūsu laiku māksliniekiem – esot bijis “traks kā sesks”. Arts Buhvalds ilgus gadus rakstīja slavenu, pat izcilu un aprindās ietekmīgu sleju The Times, un tikai pēc nāves atklājās, ka viņš burtiski pārticis no visādiem psihotropiem medikamentiem. Bet ne par to ir stāsts.

Alvis Hermanis. Kur ir tā stīga latvieša dvēselē, kas liek izcilu teātra mākslinieku uzskatīt par uzklausīšanas vērtu personību politikas sakarā? Vai jebkādā citā sakarā, kas nav politika. Jo, atvainojiet par skarbumu: kur uz skatuves virmo ģēnijs, tur ārpus tās – neslēpts vājprāts. Un vēl kriminālais pants turklāt. Tātad, Hermanis publiski iesaka veidot “valsts nodevēju sarakstu”. Atceros, kā norēja to nabaga Jāni Iesalnieku par “inteliģento antisemītismu”. Bet nē, nu salīdziniet paši – kas ir kaut kāds antisemītisms, kaut vai galīgi neinteliģents, ar kārtīgu valsts nodevēju sarakstu?

Cieņa un gods – termini, kas tika izgudroti šādiem gadījumiem. Un arī kriminālpants uzrakstīts. Kaut kāds, atvainojiet, tirliņš – lai cik labs režisors –  valsts televīzijā mani, tieši personīgi mani, ievieto nodevēju sarakstā. Gribētos teikt – zini, ko, Alvi, ja tev mute tik liela, un tu mani vari nosaukt par gļēvuli no nodevēju saraksta, tad iznāc, pasaki to sejā, varam pie tevis, JRT laukumiņā, jebkurā laikā, un es tev parādīšu dažus paņēmienus no sava saraksta.

Mēriet to pēc kādiem žanriem vēlaties – aicināt uzskaitīt valsts nodevējus un tad ar tiem attiecīgi rīkoties, ir vienkārši naida runa. Ja to būtu izdarījis kāds puišelis, pat ja to būtu darījis Jānis Iesalnieks, pat ja to būtu darījis kāds ministrs – būtu lieta pēc 78. panta. Mums ir bijuši arī mazāki procesi (kāds devītklasnieks par interneta komentāru – izvediet tachu vinjus no valsts!!!)

Bet tagad tas ir televīzijā un katrā ziņu portālā, un nevis zem nosaukuma: “Hermanis arestēts pēc šokējošās naida runas”, bet ar maigiem režisora citātiem. Nu, beidziet taču ākstīties – tas ir ceļš uz nekurieni. Katrā gadījumā, uz ļoti neinteliģentu vietu. Galīgi ne tādu kā JRT.

Štrunts par to, ka tas nav nopietni. Tie tīņi “ebrejus šaut” arī nebija domājuši nopietni, un tomēr viņus tiesāja. Un vai tad visa tā anti-oligarhu epopeja, kuras priekšā pats Hermanis stāvēja, nebija par vienu likumu, vienu taisnību visiem? Un vai tad nav labi, ka sabiedriskajā diskusijā ir vismaz kādas robežas, kas neaizved ļaudis pastaigā pa viņu zemākajām dzīlēm. Pa tādām, kas beidzas ar valsts nodevēju sarakstiem.

Hermanis to varbūt arī nedomāja. Bet var apskaitļot, cik daudz cilvēku Latvijā nekam tādam īsti neiebilstu. Vēl viens smadzenēm grūti aptverams paradokss.

 

Autors: Nils Sakss

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz