Aizliegtā vēsture – Krievijas vēsturnieki un gļēvulīgs vietējais ministrs

Nils Sakss bēgļi

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs aizliedzis diviem Krievijas vēsturniekiem iebraukt Latvijā.

Tas ir gadījums, kurā gluži kā uz psihiatra kušetes ārā izlien valstiskā mazvērtības sajūta. Turklāt, atjaukta ar bailēm un kavētu emocionālo briedumu. Mēs neesam spējīgi argumentēt savu pārliecību. Nevaram pateikt – jūsu viedoklis ir muļķības, un šeit tam ir pierādījumi. Mēs varam tikai iekrampēties un cauri stiklam rādīt mēli. Jā, un pēc tam žēloties, kā to dara prezidents, ka neviens mūs nesaprot un visi tikai grib nomelnot. Tāda valstiskā pārliecība.

Iemesls neielaišanai valstī ir izstāde, ko uz Rīgu grib vest abi Krievijas vēsturnieki. Tā esot skandaloza un vēsturiski nepareiza. Kā noprotams, tā neatbilst dzīves skatījumam, kuru Latvijas politiķi sākuši dēvēt par “kopēju vēstures izpratni”. Nu, labi – izstāde droši vien ir provocējoša. Pavisam iespējams, abi vēsturnieki manipulē ar faktiem, lai radītu kādu efektu. Nu un? Tas pēkšņi būtu kļuvis aizliegts? Atveriet jebkuru avīzi vai ziņu portālu, ieslēdziet televizoru – mēs no tā vien dzīvojam, ka manipulējam ar faktiem, lai panāktu emocionālu spriedzi. Bet mūsu ārlietu ministrs tik ļoti nobijies no vienas štrunta izstādes, ka aizliedzis vēsturniekiem iebraukt valsts teritorijā. Kas tās ir par fotogrāfijām, kas tie par vēsturiskiem stāstiem, no kuriem mums jābaidās tikpat ļoti kā no fanātiskiem teroristiem?

Un kas tā par slimīgu iedomu, kas ļauj runāt par kopēju vēstures izpratni? Tas ir tikpat, kā mēģināt izveidot kopēju izpratni par pasaules uzbūvi vai kopēju priekšstatu par dzīvi pēc nāves. Es saprotu, ka mēs, latvieši, esam apsēsti ar “pareizu vēstures skaidrošanu”, bet atvainojiet – vēsture ir interpretatīva zinātne. Tai ir lielāks sakars ar daiļliteratūru un iztēli, nekā eksakto jomu vai kritisko domāšanu. Galu galā – vēsturiskais naratīvs, kuru pieņemam par savējo, ir mazāk izglītības un vairāk ticības jautājums. Bet ticības brīvība, kā zināms, ir neaizskarama.

Liekas, būtu pēdējais laiks samierināties ar domu, ka citiem cilvēkiem vienmēr būs citāda vēstures izpratne. Tāpat kā pastāvēs citāda izpratne par bērnu audzināšanu un aizkapa dzīvi. Bet jēga tomēr ir meklēt argumentus, kā aizstāvēt savu pārliecību, nevis visiem represīviem līdzekļiem stūķēt citiem galvā savu vienīgo pareizo versiju. Jo cik tad trauslai ir jābūt mūsu “kopējai vēsturei”, ja to apdraud viena izstāde par kara laikā izsūtītiem bērniem? Un cik nedrošiem par sevi jābūt tiem, kuri aiz bailēm nelaiž tādu izstādi iekšā valstī?

Arī no malas tas neko labi neizskatās. Abi vēsturnieki noteikti iesniegs sūdzību kaut kur Eiropā un pareizi darīs. Mēs būsim valsts, kura nelaiž iekšā zinātniekus, jo viņu pētījumu dati nesakrīt ar valsts oficiāli atzītajiem. Līdzīgi būtu nelaist iekšā matemātiķi, ja tas ko nepareizi sarēķinājis vai mākslinieku, ja viņš glezno valstiski neapstiprinātās krāsās. Tas vienkārši izskatās absurdi. Un lai arī Eiropā ir bijis gadījums, kad tiek arestēts vēsturnieks par viņa pētījuma rezultātiem, tas bija īpaši pretrunīgi vērtēts gadījums, kas robežojās ar likuma pārkāpumu. Šajā reizē mēs pat nezinām, ko nepareizu tie krievu vēsturnieki stāsta. Un ar kurām oficiālās vēstures līnijām viņi nesakrīt.

Tas, protams, ir diezgan pazemojoši arī pret cilvēkiem. Ierēdņi uzskata mūs par tik garā vājiem, ka mēs nespētu atšķirt klaju vēstures falsifikāciju no realitātes. Tādēļ viņi izstādi vienkārši nocenzē. Paldies, bet es tomēr pats gribētu izdarīt secinājumus. Ja valsts būtu tik laipna, un man to atļautu.

Visādi citādi, ārlietu ministra rīcība tikai atkārto un atgādina – mēs joprojām esam diezgan padomiska sabiedrība. Tā tomēr ir tipiska pēc-padomju telpas atbilde. Aizliegt. Nelaist. Neļaut.

Gribētos cerēt, šī atbilde nav galējā.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz