Aivars Ozoliņš – Vienotības propagandists. 2011.gada komentāru analīze

jurgis-liepnieks

Puaro.lv veica nelielu pētījumu, mēģinot noskaidrot, vai ir iespējama metodoloģija, kas ļautu saprast, cik objektīvi ir Latvijas redzamākie politisko procesu komentētāji.

Rezultāti patiešām pārsteidza. It kā jau tāpat ir saprotams, ka, piemēram, žurnāls “Ir” nenodarbojas ne ar ko citu, kā vienīgi manipulēšanu ar sabiedrisko domu noteiktu politisku spēku interesēs, kā arī ar šo spēku un viņu atbalstītāju ietekmes stiprināšanu (protams, privātam uzņēmumam ir visas tiesības to darīt, un vismaz es tajā neatrodu neko nosodāmu), taču sīkāks skatījums uz šo tā saukto žurnālistiku paver skatu uz vēl vienpusīgāku un tendenciozāku ainu, nekā varētu gaidīt pat viskritiskākie vērotāji.

Vispirms daži vārdi par objektivitāti. Jēdziens jau pats par sevi ir visai sarežģīts un nebūtu grūti argumentēt, ka nekāds objektīvs skatījums uz politiku nav iespējams vispār. Saprotams, ka arī objektīvs pētījums par objektivitāti ir slidens ceļš, pa kuru ejot, ir jābūt ļoti uzmanīgiem. To apzinoties, mēs izvēlējāmies visvienkāršāko un neapstrīdamāko metodoloģiju, kādu vien iespējams iedomāties. Mēs nolēmām uzskaitīt tikai un vienīgi tos tekstus, par kuriem pieaugušam cilvēkam ar latviešu valodas zināšanām nevarētu rasties šaubas, ka tie pauž viennozīmīgu kāda politiķa vai politiskā spēka kritiku, satur nicīgus, kritiskus, ironiskus, nievājošus epitetus vai aprakstus par kādu politiķi vai politisko spēku.

Mēs uzskaitījām tikai šādus tekstus, iegūstot vienkāršu rezultātu – cik daudz negatīvu komentāru un par kādiem politiķiem un politiskajiem spēkiem viena gada laikā ir radījis viens vai otrs komentētājs. Ja, piemēram, 90 vai vairāk procentu visu savu tekstu viņš velta tikai un vienīgi dažu politiķu vai politisko spēku kritikai, tad mēs uzdrošināmies apgalvot, ka šī komentētāja darbības mērķis ir nevis politisko procesu analīze, bet gan konkrētu politisku pārmaiņu veicināšana. (Protams, privātā medijā tas ir pilnīgi leģitīmi un pieļaujami.)  Tikai un vienīgi skaidrības un lietu saukšanas to īstajos vārdos dēļ mēs vēlējāmies saprast, ar ko tad kurš īsti nodarbojas. Kuru komentētāju mērķis ir politiskā procesa analīze, bet kuru – manipulēšana ar sabiedrisko domu noteiktu politiķu vai partiju interešu labā.

Ja kāds komentētājs 90% no saviem tekstiem velta vienu un to pašu politiķu un politisko spēku iznīcinošai kritikai, tad mēs uzdrošināmies apgalvot, ka viņa darbības jēga un mērķis ir identisks šo partiju un politiķu sabiedrisko attiecību speciālistu darbībai un starp viņiem ir liekama vienādības zīme.

Pretējā gadījumā būtu jāpieņem, ka šo komentētāju analītiskās spējas ir tik neticami katastrofāli sliktas, ka, lai kā viņi censtos, visu laiku izdodas saskatīt tikai vienu un to pašu un nonākt visu laiku pie viena un tā paša argumenta vai domas.

Šo pilnīgi iespējamo izskaidrojumu mēs tomēr visos gadījumos esam atmetuši, pieņemot, ka apskatīto tekstu citas kvalitātes tomēr norāda uz zināma intelekta un reizēm pat talanta klātbūtni apskatītajos komentāros, kas izslēdz visus citus iespējamos vienpusības un tendenciozitātes izskaidrojumus, kā vien apzinātu vēlmi manipulēt ar sabiedrisko domu noteiktu politisku spēku interesēs.

Iepazīstināt ar savu pētījumu rezultātiem mēs sāksim, aplūkojot Aivara Ozoliņa komentārus. Aivars Ozoliņš ir viens no redzamākajiem, pieredzējušākajiem un, iespējams, populārākajiem politikas komentētajiem Latvijā. Arī viens no ražīgākajiem.

Ņemot vērā, ka šis gads vēl nav noslēdzies, savā kontentanalīzē mēs aplūkojām 57 ar Aivara Ozoliņa vārdu parakstītus komentārus, kas tikuši publicēti 2011.gadā. Bez šiem komentāriem Aivars Ozoliņš tajā pat gadā kā autors parādās vienā komplimentārā intervijā ar Zatleru (“Rezultāts būs vēlēšanu dienā”) un vēl vienā intervijā, kuras virsraksts ir  “Krievijā valda vājie”, ar Borisu Ņemcovu, vēl kā autors diviem komplimentāriem aprakstiem. Pirmais ir par Jāni Maizīti (“Savu prokurora būtību nemainīšu”), otrais par Līgu Krapāni (“Pēc divu gadu sprinta”). Iespējams, mēs kaut ko neesam pamanījuši, taču šķiet, ka februārī Ozoliņa kungs ir bijis atvaļinājumā, jo uzrakstījis tikai vienu komentāru, pēc tam vienpadsmit mēnešos radījis 61 tekstu, kas ražīgam profesionālim ir visai ticams rādītājs, un liek domāt, ka nez vai daudz kas būtu varējis paslīdēt mums garām nepamanīts. Katrā ziņā, ne tik lielā apjomā, lai tas varētu ietekmēt secinājumus.

Kontentanalīzes princips ir pavisam vienkāršs – visi komentāri, kas satur viennozīmīgi kritiskus un tikai tādus izteikumus par kādu politiķi vai politisko spēku, tika uzskatīti par šim politiķim vai politiskajam spēkam negatīviem. Gadījumos, ja kaut kādu iemeslu dēļ teksts šķita strīdīgs, mēs to neiekļāvām viennozīmīgi negatīvo skaitā.

Aivara Ozoliņa gadījumā sarežģījumu bija maz, jo 2011.gadā viņš faktiski visa gada garumā rakstījis tikai un vienīgi par to, ka visās Latvijas nelaimēs ir vainojami oligarhi un viņu kontrolētās politiskās partijas, un par to, ka Saskaņas centrs ir ”Maskavas roka”.

Saskaņā ar augstākminēto metodoloģiju, no 57 komentāriem, kurus Ozoliņš uzrakstījis 2011.gadā, 48 satur vai nu SC, tās politiķu, “oligarhu” vai “oligarhu partiju” viennozīmīgu kritiku. Viens komentārs satur maigu un pilnīgi citā stilā ieturētu Solvitas Āboltiņas kritiku (“Šlesers seifā”), un viens vēl maigāks, (tik ļoti atšķirīgs no citiem Ozoliņa komentāriem, ka to pat grūti uzskatīt par kritiku – un tomēr, lai būtu), satur dažu Vienotības politiķu un politisko spēku kritiku (“Vienotība vai čiks”). Atlikušos dažus izmantotā metodoloģija neļāva klasificēt kā viennozīmīgi negatīvus pret kādu .

2012.gada rezultātus apkopot vēl nav pienācis laiks, taču, šķiet, apstiprināsies jau agrāk izteiktais pieņēmums, ka Latvijas politikā cīņas ar oligarhiem vietā ienāk cīņa ar Saskaņas centru, krieviem un Krieviju. Katrā ziņā, Vienotības propagandas mašīna jau ir pagriezusies un strādā šajā virzienā ar pilnu jaudu. Ja vēsture ir padomdevējs, tad, jādomā, sekos liels daudzums skaļu krimināllietu, kuras tiks vilktas garumā gadu gadiem, ar visai vāju un apšaubāmu pierādījumu bāzi un nacionālās spriedzes uzkurināšana.

Pielaides noņemšana lielākā parlamentā pārstāvētā politiskā spēka vadītājam Jānim Urbanovičam, Ministru prezidenta paziņojumi, ka Saskaņas centrs ir bīstams Latvijai un Vienotības propagandistu šī gada sacerējumi liecina, ka “Maskavas rokas” dedzināšana uz AB dambja vairs nav aiz kalniem.

Dzīve ir pilna visneparastāko pagriezienu. Bija laiks, kad mēs ar Ozoliņa kungu cīnījāmies vienos ierakumos. Es runāju par visu 1996., 1997. un 1998. gadu. Toreiz biju Ministru prezidenta Andra Šķēles preses sekretārs un tas bija, kā Ozoliņš to tagad dēvētu, polittehnoloģisks triks, radīt tā laika lielākā un ietekmīgākā dienas laikraksta redaktorei sajūtu, ka viņai ir nepārtraukta tūlītēja piekļuve visintīmākajiem galma noslēpumiem. Mēs bijām pirmie, kas apzināti dažiem mediju redaktoriem pavērām durvis uz to, kas un kā patiesībā notiek Ministru prezidenta, Saeimas un ietekmīgāko ekonomisko grupu mijiedarbībā un to apkārtnē. Mēs ieviesām tiem laikiem pilnīgi jauna veida attiecības starp Ministru prezidenta biroju un atsevišķiem ietekmīgākajiem redaktoriem. Mūsu instrumenti bija pirms tam šādās attiecībās neredzēta atklātība, pilnīga pazemība mediju varas turētāju priekšā un dažādi abpusēji izdevīgi sadarbības piedāvājumi. Efekts pārspēja jebkuras cerības, īpaši attiecībā uz avīzes “Diena” tā laika redaktori Sarmīti Ēlerti. Jau pavisam drīz es, tolaik Ministru prezidenta preses sekretārs, varēju ierasties avīzes “Diena” redakcijā, kad vien to vēlējos un uzkavēties tur, cik vien ilgi vēlējos. Neviens cits tā laika redaktors tik tālu pārkāpt pieklājības robežas nebija gatavs. Cilvēciski to viegli var saprast.

Politika ir fascinējoša, īpaši, ja atrodaties notikumu, informācijas un varas epicentrā. Zināt slēptākos noslēpumus, redzēt apakšzemes straumes, zināt un ietekmēt šodien to, par ko sabiedrība uzzinās tikai aizparīt. Tas viss mēdz būt patiešām aizraujoši. Daudziem rodas teju narkotiska atkarība no šī specifiskā adrenalīna, varas un sava nozīmīguma sajūtas. Nepārprotami, mums toreiz izdevās uzsēdināt uz šīs adatas Sarmīti Ēlerti un man atlika vienīgi rūpēties, lai spētu vismaz katru otro dienu piegādāt vislabāko stafu.

Kad manas teju ikdienas vizītes Ēlertes kundzes kabinetā ievilkās, Ozoliņa kunga nākošās dienas komentārs, bez jebkādas kautrēšanās, tika labots un apstiprināts manā, tolaik Ministru prezidenta preses sekretāra klātbūtnē.  Un tas viss savukārt notika visas redakcijas acu priekšā – Ēlertes kabinetu no ārpasaules norobežoja tikai stikla sienas. Tas bija normāli, jo visiem bija jāzina, kādas ir redakcijas simpātijas un politiskais kurss. Visi to arī zināja. Visu šo gadu laikā Nellija Ločemele bija, šķiet, vienīgā, kura kādu brīdi spurojās šai kārtībai pretī. Tas, protams, bija lieliski. Man par to periodu ir saglabājušās vislabākās atmiņas. Lielāku varu un ietekmi, kā to, kas tika kaldināta toreiz tajā kabinetā, ir baudījis vienīgi Einars Repše, kad šim pašam mediju un izpildvaras sakausējumam tika pieslēgta arī prokuratūra un specdienesti. Tas, protams, bija jau cits līmenis, taču arī Šķēle, pateicoties tam, ka es dienām varēju sēdēt valsts ietekmīgākā medija galvenās redaktores kabinetā, lidoja augstu. Tas bija patiešām brīnišķīgi. Mēs visi kopā plecu pie pleca cīnījāmiem pret tā laika ļaunumu, lai kas nu tas kuru dienu bija, un nezin cik ilgi vēl būtu to darījuši, ja vien dažu iesaistīto greizsirdība uz šīm attiecībām nenolaistu to visu tur, kur tikai viņi māk nolaist visveiksmīgākos projektus. Tomēr lai paliek šoreiz manas patīkamās atmiņas.

Ar to visu es gribēju teikt, ka rakstīt to, kas pasūtīts, uzdots, atbilst vadošajiem norādījumiem, ir tas, ko Ozoliņa kungs ir darījis manu acu priekšā, un ne tikai mēs abi to zinām. Es, dies’pas, nevienu par to nenosodu. Katram sava maizīte ir kaut kā jāpelna. Katrs mēs to kaut kā darām. Pēdējā laikā vienkārši modē norādīt uz to, ka ir liela atšķirība, vai kāds komentē un analizē kaut ko tāpēc, ka viņš tā patiešām domā, vai tāpēc, ka viņam maksā tieši par šādā virzienā ieturētu komentēšanu. Atkal jau, lietojot to pašu Ozoliņa leksiku, vai kāds ir polittehnologs un cenšas iespaidot sabiedrisko domu saviem darba devējiem vēlamā virzienā, vai tā ir brīva cilvēka brīvi pausta pozīcija, pārliecība un argumenti, kas izriet viens no otra.

Ozoliņa kungs visu 2011.gadu ir darījis tikai vienu. Visiem iespējamajiem veidiem centies iespaidot sabiedrisko domu un pārliecināt savu lasītāju, ka Ušakovs un Saskaņas centrs ir “Maskavas roka” un oligarhi ir visu ļaunumu sakne. Viennozīmīga un masīva propaganda. Vispār nekā cita. Vēl Ozoliņš ir piedalījies vienā intervijā, kuru vajadzētu iekļaut visu PR speciālistu obligātajā programmā kā mācību materiālu. Šī intervija ir tik komplimentāra tā laika žurnāla “Ir” varonim Zatleram un parāda viņu tik labā gaismā, kas, ņemot vērā Zatlera paša talantus, ir prasījusi lielu intervētāju un “atšifrētāju” piepūli. Tas ir raksturīgs žurnāla “Ir” stils, viņiem ir vai nu galēji komplimentāras intervijas ar tiem, kuri patīk, vai tendenciozi, samanipulēti apraksti par tiem, kuri nepatīk, bet tas arī ir cits stāsts.

2011.gadā Aivars Ozoliņš viennozīmīgi un klaji ir atbalstījis “pretoligarhu” partijas, galvenokārt jau Vienotību, par kuru atrast kādu kritisku vārdu viņa komentāros ir pagrūti. Sauciet to par propagandu, par savu personisko simpātiju un antipātiju manifestēšanu, par angažētību, ar Ozoliņa personības analīzi es nedz vēlos, nedz esmu kompetents nodarboties, bet droši varu apgalvot, ka viņa profesionālajā darbībā runāt ne par kādu objektivitāti, neitralitāti vai neatkarīgu analīzi jau pilnīgi noteikti nav iespējams. Pieejamie fakti tāpat ļauj viņu droši dēvēt par Vienotības propagandistu, reklamētāju vai jebkurā nepieklājīgākā vārdā ar šādu jēgu. Tāds viņš šobrīd nepārprotami ir. Profesionāls un meistarīgs, tāds pats, kā tad, kad bija mans kolēģis Šķēles reklamēšanā un mūsu propagandas izplatīšanā.

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz