Par marihuānas legalizāciju

Jurģis Liepnieks

Jums vajadzēja redzēt manas māmiņas sejas izteiksmi, kad viņa izdzirdēja jaunumus.

Ja māmuliņa zinātu izteicienu – „jumts aizbraucis”, droši vien, tieši to viņa lietotu. Tagad vienkārši pajautāja: „Tev viss kārtībā?”,  ar intonāciju un attieksmi skaidri pauzdama dziļu pārliecību par pretējo.  „Es esmu jau pārāk veca, lai tērētu nervus tevi nosodot, bet, nu, žēl, protams, ka tā,” apmēram tāda bija viņas vārdos neizteiktā doma. Kā ļoti bieži mūsu attiecībās, arī šoreiz izvēlējāmies neuzsākt sarunu, no kuras tāpat nebūtu nekādas jēgas.

Māmiņu var saprast. Es, protams, nekad neesmu bijis tieši pats rātnākais dēls ciemā, nu, bet narkotikas…  Un ne tikai lieto, bet vēl visiem par to stāsta un aicina legalizēt…   Māmiņas ieskatā kaut kas bija izšūpojis manu garīgo veselību. Nekā citādi viņa nespēja izskaidrot notiekošo.

Mani vecāki ir jau cienījamos gados. Viņiem ir pāri  astoņdesmit. Narkotikas abi uzskata par  viennozīmīgu, absolūtu ļaunumu. Kā cilvēki, kuru dzīves lielākā daļa pagājusi Padomju Savienībā,  viņi nezina lāgā ne to nosaukumus, ne iedarbības mehānismus un atšķirības, tikai to, ka narkotikas rada momentānu, nepārvaramu atkarību, un īsā laikā, izvedot caur visām deģenerēšanās pieturām, noved cilvēku kapā. Runas par marihuānas legalizāciju viņiem ir jukuša narkomāna murgi. Mani vecāki nav vienīgie. Kā to apstiprina arī socioloģija, Latvijā tā domā absolūtais vairākums cilvēku vecuma grupā virs piecdesmit gadiem, kopumā padarot Latviju, piemēram, marihuānas legalizācijas jautājumā  par vienu no viskonservatīvākajām (vai neizglītotākajām) valstīm Eiropā.

Te gan ir jābūt uzmanīgiem. Esmu pārliecināts, ka visas domstarpības, kā jau parasti, rodas no nezināšanas, neiedziļināšanās, un, šajā gadījumā, visdažādāko narkotisko un psihotropo vielu jēdzieniskas apvienošanas vai samešanas „vienā maisā”.

Neviens nestrīdas par to, ka amfetamīnu, opiātu un, jo īpaši, heroīna lietošana nepārprotami draud ar tieši tādu likteni, kā vecākā paaudze pamatoti domā, un mūsu katra atsevišķi un visu kopā uzdevums būtu darīt visu iespējamo, lai izskaidrotu saviem bērniem, jauniešiem un līdzcilvēkiem, ka pat šo vielu pamēģināšanai var būt neatgriezenisks un traģisks iespaids uz viņu likteni.

Tā ir neapstrīdama patiesība, ka pat viena reize nelielas heroīna devas rada tik pat kā nepārvaramu fizisku atkarību, un jau pēc vienas devas jums ir vajadzīga dārga, profesionāla palīdzība.  Pat  tad, ja jūs būsiet starp tiem, kas pēc heroīna pamēģināšanas tomēr izrausies, jūsu dzīve vienalga nekad vairs nebūs tāda, kā pirms tam.  Par amfetamīniem teju visu, kas jums jāzina, pavēsta  to lietotāju fotogrāfijas. Smaganas, kas šķiet izpuvušas, un izkrituši zobi, vātis uz sejas, izkrituši mati un daudz izsakošas acis.

Dažādie psihodēliķi, savukārt, pavisam reāli draud ar nāvi no pārdozēšanas savas lēnās un viltīgās iedarbības dēļ, kā arī ar traumām, kas rodas no neadekvāti izmainītās realitātes uztveres. Kurš gan zina, kā un cik daudz lietot, piemēram, ajahujasku, vai, pateicoties Kastaņedas darbiem, tik slaveno peijotu, kura vienīgais Rīgas botāniskajā dārzā esošais eksemplārs tika nozagts un apēsts jau agrajos deviņdesmitajos.  Arī kokaīns, kas manā izpratnē atrodas kaut kur pa vidu starp stiprajām un vājajām vielām, tomēr ir vainojams gan nāves gadījumos, gan izraisa smagas blaknes, gan zināmu psiholoģisku atkarību.

To visu apzinoties un saprotot būtu jāapzinās arī tas, ko tad šobrīd mēs zinām par marihuānu.
Debates, kas gadu desmitiem ir risinājušās, galvenokārt, ASV, ir rezultējušās  dažos secinājumos, kurus īsti vairs neviens pat neapšauba.

1) Marihuāna nerada nekādu, vai tik pat kā nekādu, fizisku atkarību. Citiem vārdiem, fiziskās atkarības risks ir nedaudz lielāks,  nekā lietojot kafiju. Ir pilnīgi skaidrs, ka marihuāna rada daudz mazāku fizisku atkarību nekā tabaka, līdz ar to, ja gan kafija, gan tabaka ir legāli nopērkamas, nav saprotams, kāpēc nevarētu būt pieejama arī marihuāna.

2) Marihuānas lietošanas sociālās sekas ir tādas pašas vai mazākas, kā alkohola lietošanas gadījumā. Jā, tāpat kā ir iespējams nodzerties, tāpat ir iespējams arī nopīpēties.  Jā, marihuānas, tāpat kā alkohola iedarbībā nav iespējams droši vadīt automobili un reizēm arī atrast ceļu uz mājām.  Jā, marihuāna, tāpat kā alkohols saprātīgās devās var būt lielisks un nekaitīgs papildinājums brīvā laika pavadīšanai.  Tā kā alkohols ir legāli pieejams, nav saprotams, kāpēc nevarētu būt pieejama arī marihuāna.

3) Marihuānu nav iespējams pārdozēt un nekur pasaulē nav fiksēti marihuānas izraisīti nāves gadījumi. Šajā ziņā alkohols, recepšu medikamenti, tabaka un virkne citu lietu, piemēram, motocikli,  ir daudz  bīstamāki par marihuānu un regulāri izraisa nāves gadījumus, taču tas nenozīmē, ka tos savas potenciālās bīstamības dēļ būtu aizliegts ražot, pārdot vai lietot.

4) Marihuānas legāla tirdzniecība ļauj kontrolēt, regulēt un aplikt ar nodokļiem šīs preces apriti, tādējādi ģenerējot līdzekļus gan medicīnas aprūpes, gan citu valsts budžeta vajadzību apmierināšanai, gan arī samazinot organizētās noziedzības ietekmes un finansu resursus.

5) Marihuānai ir plašs pielietojums medicīnā, un lai arī eksistē ķīmiski analogi, dabiskam, ekoloģiskam, lētam produktam ir saprotamas priekšrocības.

Visbeidzot, man ļoti patika arguments, kuru, šķiet, lietoja kāds komiķis, proti, ja jūs pēkšņi naktī uz ielas redzat apreibušu, agresīvu cilvēku bariņu, kuri uzmācas pretimnācējiem, trokšņo un gāž apkārt atkritumu urnas – kā jūs domājiet, vai viņi ir sadzērušies, vai sapīpējušies? Pareizi, sadzērušies. Marihuānas lietotāji, kā likums, ir mierīgi, smaidīgi un apcerīgi. Citiem vārdiem, ja jāizvēlas starp sadzērušamies vai sapīpējušamies  angļu tūristiem, es viennozīmīgi izvēlētos sapīpējušos. Amsterdama tam ir brīnišķīgs piemērs.

Šobrīd marihuāna ir pilnībā legalizēta Argentīnā, Holandē, Pakistānā, Peru un Urugvajā.  Amerikas Savienotajās Valstīs 15 štatos ir legalizēta tā sauktā medicīniskā marihuāna, kas nozīmē, ka jūs variet to brīvi iegādāties ar ģimenes ārsta recepti. Tāds pats regulējums pastāv Kanādā. Kalifornijā pavisam drīz gaidāms referendums par pilnīgu legalizāciju un šobrīd socioloģiskās domas aptaujas rāda, ka legalizēšanas piekritēju ir vairāk kā puse Kalifornijas iedzīvotāju.

Marihuānas lietošana ir dekriminalizēta, tas ir – netiek uzskatīta par krimināli sodāmu pārkāpumu tādās valstīs kā  Vācija, Somija,  Austrālija,  Čehija, Portugāle, Maķedonija, Beļģija, Venecuēla, Ekvadora, Meksika, Čīle, Kolumbija, un šis saraksts nemitīgi  papildinās. Lielākajā daļā šo valstu arī marihuānas audzēšana savām vajadzībām netiek uzskatīta par krimināli sodāmu nodarījumu.

Latvija, savukārt, šobrīd  ir valsts ar vieniem no visdrakoniskākajiem ierobežojumiem un aizliegumiem. Uz Eiropas fona paši nesamērīgākie Latvijā ir marihuānas un kokaīna apjomi, kuru atrašanās pie jums personiskai lietošanai var izraisīt kriminālatbildību. Latvijas apjomi, piemēram, kokaīna gadījumā ir daudzus simtus reižu (!) mazāki nekā vidēji Eiropā. Kā liecina „European legal database of drugs”, Eiropā ir valstis, kurās nekrimināli pieļaujamais apjoms ir pat 7 un 10 grami kokaīna (un tā ir ļoti liela ballīte veselai kompānijai),  kamēr Latvijā šis apjoms ir 0,02 grami (tas ir apjoms, kuru ar neapbruņotu aci jau grūti saskatīt). Iespējams praksē  arī Latvijā, ja netiksit pieķerts atkāroti gada laikā un apjoms būs 1-2 grami, jūs  visticamāk izspruksit tikai ar naudas sodu un sabojātu CV, taču tas jau būs tiesas rokās.

Kādi tad ir legalizācijas oponentu un šo stingro likumu aizstāvju argumenti?

Narkologi, ar kuriem esmu diskutējis, un kuri,  acīmredzot, visi ir mācījušies no vienas grāmatas un kopš tā laika vairs daudz nav lasījuši par šo tēmu, apgalvo, ka marihuāna izraisa šizofrēniju, un ka marihuānas lietotāji ātrāk vai vēlāk pāriet uz heroīnu.

Interesanti, bet šķiet, ka šo ideju par šizofrēniju nav izgudrojuši vai pamatojuši mediķi,  bet gan reklāmisti. Vienas no pirmajām pret narkotiku kampaņām ASV narkotiku lietošanu salīdzināja ar smadzeņu cepšanu uz pannas. Tas bija visai iedarbīgs TV rullītis. Medicīnisks pamatojums gan tam nav atrasts, un ja neskaita to, ka daži šizofrēniķi kādreiz ir pīpējuši marihuānu, bet citi dzēruši viskiju, tad nekādas saistības starp marihuānu un šizofrēniju nav. Lielākā daļa šim jautājumam veltīto pētījumu norāda, ka zinātnei  nav īstas skaidrības par šizofrēnijas rašanās mehānismiem, tā kā savienot tos ar marihuānu, kaut vai šī iemesla dēļ, nebūtu korekti.  Lai nu kā, statistiski nozīmīgas korelācijas starp marihuānas lietošanu un saslimstību ar šizofrēniju nepastāv un šo argumentu nedz Amerikā, nedz Eiropā vairs neviens neizmanto.
Marihuānas legalizācijas pretinieki, kas nav narkologi, Latvijā visbiežāk min vienu argumentu, proti, viņi apgalvo, ka latviešu tauta nav kaut kam tādam gatava. Nopīpēsies, sadarīs visādas muļķības, tāpēc  nedrīkst.

Katrs, kurš lieto šo argumentu, sevi gan nepieskaita tiem muļķīšiem, kuri izmantos pirmo izdevību, lai deģenerētos, toties ir pilnīgi pārliecināts, ka pārējie latviešu tautas pārstāvji, līdz ko tiks pie marihuānas, noteikti pīpēs tik ilgi un tik pārmērīgi, ka noteikti pazudinās sevi. Atļaušos saukt šo par ļoti latvisku viedokli. Es, personīgi, esmu gudrs, zinošs un prasmīgs, bet, nu, tie pārējie latvieši ir tak visiem zināmi idioti, palūk, kur valsti nolaiduši.  Ar dažādām variācijām, šo viedokli argumenta ietērpā mēs dzirdam visdažādākajos kontekstos, sākot ar debatēm par politiskās reklāmas pieļaujamību un beidzot ar  alkohola tirdzniecības ierobežojumiem.

Es nepiekrītu šim viedoklim par latviešu tautu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs neesam stulbāki ne par dāņiem, ne par čehiem, ne holandiešiem. Ir mums savas grūtības, viņiem citas, bet visādi citādi –  tādi pat vien esam.

Degradēties un sabojāt savu dzīvi ir iespējams tūkstošiem dažādos veidos, tie, kuri šo ceļu ir izvēlējušies, dara un darīs to, neatkarīgi no marihuānas legalizācijas. Personības triumfs un bojāeja sākas un norisinās galvās, nevis kuņģos. Tā atkarīga no jūsu domāšanas kvalitātes, nevis no tā, ko jūs uzpīpējat vai iedzerat. Protams, legalizējot marihuānu būs cilvēki, kuri izmantos šo iespēju, lai nodarītu sev pāri, tas nenozīmē, ka viņi nedarītu  to bez marihuānas, taču valsts budžets un sabiedrības vairākums būs tikai ieguvēji.

Lai atceramies, piemēram, jaukās Ilze Jaunalksnes telefonsarunas, kas negaidīti deva ieskatu viņas marihuānas pīpēšanas pirmsākumos. Vienu nedēļu pamēģināja, iepatikās, pēc nedēļas jau šķita pašsaprotami, ka nāk draugi, ir pasēdēšana, jāuzpīpē. Labs laiciņš jau pagājis kopš tā brīža. Nekas neliecina, ka Jaunalksnes kundze būtu pārgājusi uz heroīnu,  ķērusi šizofrēniju,  vai kā citādi degradējusies, ar ko mums draud narkologu kungi.  Nē, sēž ēterā katru nedēļu tāpat kā tad, kad tikko sāka pīpēt marihuānu. Šķiet, nekāds sociāls kaitējums nevienam netiek nodarīts, tad kāpēc gan tam jābūt likuma pārkāpumam?  Kāpēc gan neizdarīt tā, lai Jaunalksnes kundze var uzsmēķēt zālīti nepārkāpjot likumu? Jaunalksnes gadījums rāda arī vēl kādu lietu. Sabiedrība patiesībā jau tagad nenosoda vieglo narkotiku lietošanu, neuzskata to par īstu noziegumu, jo patiesi – kas gan tas par noziegumu, no kura nevienam nerodas nekāds ļaunums? Gudram likumdevējam vajadzētu ņemt to vērā.
Vajadzētu ņemt vērā arī to, ka šī stipro, vājo un visādā ziņā tik dažādo preparātu vienādošana nereti izraisa neuzticību pret jebkuru informāciju, kuru vecāki  vai pedagogi sniedz jauniešiem par narkotiku kaitīgumu.  Tiklīdz jaunatne noskaidro, ka viņiem tik ilgi par marihuānu ir melots, viņi pieļauj, ka varbūt tiek maldināti arī par heroīnu. Viņi vairs neuzticas –  jāpamēģina, tad jau redzēs, daudzi domā. Tā ir bīstama un nepareiza situācija īpaši tāpēc, ka vispārējo zināšanu fons Latvijā ir krasi  atšķirīgs, piemēram, no Amerikas, kur marihuāna ir dziļi iesakņojusies kultūras sastāvdaļa, un pat prezidents Obama neslēpj, ka jaunībā ir to smēķējis visai bieži. Kulturālais fons un sabiedrības izglītotība šajos jautājumos postpadomju telpā ir pavisam cita, tāpēc mums īpaši jāpiedomā, lai klusēšanas un izvairīšanās vietā skaidrotu, mācītu, brīdinātu un diskutētu.

Jaunieši visos laikos un visās valstīs ir tendēti pamēģināt, uzkrāt neparastas pieredzes un neklausīt vecākiem. Ja viņiem tajā brīdī nav nekādu citu zināšanu, kā vienīgi, ka narkotikas  – tas ir ļoti slikti, tad tā noteikti nav pietiekama bagāža, kas varētu pasargāt no kļūdām.  Īpaši ņemot vērā to, ka, kamēr visa narkotiku aprite ir nelegāla un saistīta ar kriminālām grupām, to interesēs, protams, ir izmantot jauniešu nezināšanu un neuzticību vienkāršotajai un daļēji melīgajai oficiālajai ideoloģijai un censties pārdot viņiem heroīnu,  kas nodrošina tiem pastāvīgus ienākumus atkarības dēļ, ko tas rada. Ne velti visā pasaulē viens no būtiskiem argumentiem par labu marihuānas legalizācijai ir tas, ka tādejādi tie, kuri vēlas to pamēģināt vai lietot, nav spiesti kontaktēties ar kriminālo pasauli, kuras dabiskā interese ir veicināt marihuānas lietotāju pāreju uz stiprajām narkotikām. Tā ir arī atbilde tiem, kuri apgalvo, ka marihuānas lietošana noved pie heroīna. Legalizējiet, un nenovedīs.

Es pats esmu lietojis marihuānu vairākas reizes. Reiz, kāda Āzijas ceļojuma laikā, mēs ielaidāmies improvizētā ballītē ar vietējiem, taču man neizdevās sajust nekādu īpašu efektu. Tad reiz kāds paziņa, kurš audzē marihuānu mazliet savām vajadzībām,  uzcienāja ar cepumiem, kas arī neatstāja uz mani  nekādu iespaidu, līdz kamēr šī gada Jāņos es tomēr nolēmu pakļaut sevi tik vispusīgam iedziļināšanās procesam, lai beidzot saprastu, par ko tad šeit ir runa. Es veltīju tam nedēļu Amsterdamā. Atklājās arī iepriekšējo reižu neveiksmes cēloņi, proti, pieejamās devas vienkārši bija man par mazu, tas arī viss.

Jā, bija interesanti.  Es to nenožēloju. Bija pareizi tas, ka kompānijā kāds katru dienu bija skaidrā,  bija interesanti kombinēt marihuānu ar psihodēliskajām sēnēm. Viss bija labi. Nevienam nekas slikts nenotika, un visi bija priecīgi. Noteikti aizbraukšu vēl kādu reizi, tajā pat laikā ir skaidrs, ka tas nekādi neattiecas nedz uz lielajām dzīves baudām, nedz uz kaut ko svarīgu manā dzīvē. Es, protams, varu bez tā iztikt un arī šobrīd ne viss, kas ir atļauts, ir man vajadzīgs.

Ja es iestājos par marihuānas legalizāciju, tad, galvenokārt, tikai tāpēc, ka gribētu dzīvot valstī, kas izturas pret saviem pilsoņiem kā pieaugušiem, brīviem cilvēkiem, un kurā valda cieņa vienam pret otru un stiprākā argumenta kultūra. Es gribētu dzīvot brīvā valstī, kurā indivīda brīvību valsts uzskata par savu mērķi, nevis padomju sistēmas garā turpina domāt, ka valsts zina labāk, kā mums pareizi dzīvot. Marihuāna man ir tikai iespējams kristalizācijas punkts domāšanas maiņai, nedz mērķis pats par sevi.

Tajā pat laikā – jā, es, protams, priecāšos, ja tad, kad  es būšu (cerams) savu vecāku vecumā un man tuvosies deviņdesmit, vakarā varētu atlaisties šūpuļkrēslā blakus savai mīļajai sieviņai un uzvilkt kopīgi vienu gardu kāsīti. O, jā, kāpēc gan ne?

 

Autors: Jurģis Liepnieks

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā “KLUBS”

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz