Atklāti par maģisko LSD

LSD

Ik pēc trim dienām divdesmit septiņus gadus vecais Neitans (vārds mainīts) no Sanfrancisko ieņem 15 mikrogramus lizergīnskābes dietilamīda jeb LSD.  Mikrodeva psihedēliskā preparāta, parasti tas ir vismaz 100 mikrogrami, rada vieglas eiforijas sajūtu. Neitans apgalvo, ka tā viņš varot strādāt daudz produktīvāk. Kolēģi par viņa aizraušanos pat nenojauš.

„Doza LSD man ir kā vitamīni”, — viņš pasmaida. Ar LSD Neitans sāka niekoties 2014. gadā, kad Silīcija ielejā gatavoja palaišanai start-up.  Viņš sadalīja LSD tableti vairākās daļās un vienu no tām palika zem mēles ik reizes, kad sajuta spēku izsīkumu. Viņa pienākums bija investoru meklēšana. „Līdzekļu vākšana — tā galvenokārt ir komunicēšana, uzstājība un spēja pārliecināt. Tas viss prasa ļoti daudz enerģijas. Mikrodeva LSD darīja brīnumus: ieņēmis tabletīti, es it kā nospiedu sevī palaišanas pogu — un tad man jūra bija līdz ceļiem”, — stāsta Neitans.

Pēc Neitana teiktā, par to, ka viņam toreiz izdevās piesaistīt projektam investīciju milzi, zināmā mērā ir jāpateicas eksperimentiem ar narkotikām.

LSD efekts tika atklāts pavisam nejauši. 1943. gada aprīlī šveiciešu ķīmiķis Alberts Hofmans, nejauši notraipījis pirkstus, ieņēma ļoti nelielu devu ķīmiskās vielas, kuru bija sintezējis pirms dažiem gadiem, bet nekad iepriekš nebija testējis. Pēc trim dienām viņš tīši iedzēra 250 mikrogramus preparāta un piedzīvoja tā dēvēto „bad trip”, kas tomēr netraucēja viņam nākamajā dienā pamosties „svaigam kā gurķītim un labās sajūtās”. Nākamajos gadu desmitos mākslinieki un augstāko aprindu ļaudis lietoja LSD, lai gūtu rekreacionālu efektu.

Bet tikai 1960. gados, kad Sanfrancisko tika uzsākta LSD masveida ražošana, tā faktiski kļuva par hipiju kustības simbolu un iedvesmoja viņus slavenajam sauklim „Turn on, tune, fly away”.

Jau no paša sākuma Sanfrancisko īpašo sajūtu cienītāji un cīnītāji par tehnoloģiju uzplaukumu bija nešķirami. „Ne viens vien inženieris uzskatīja, ka pastāv noteikta likumsakarība starp radošumu un LSD”, — atceras Džons Markoffs (John Markoff), kurš savā 2005. gadā sarakstītajā grāmatā „What the Dormouse Said… How the 60s Counterculture Shaped the Personal Computer Industry” izklāsta personālo datoru industrijas attīstību, skatot to caur 1960. gadu subkultūras prizmu.

Kādā no Menlo parka pētnieciskajiem centriem vairāk nekā 350 cilvēku – galvenokārt zinātnieki, inženieri un arhitekti – piedalījās eksperimentos ar psihodēliskajām vielām, lai saprastu, kā narkotiku lietošana iespaidos viņu darbu. Un šķiet, ka šodien Sanfrancisko ir jauna trenda epicentrā — tieši tāpat kā pirmā buma laikā pirms piecdesmit gadiem. Biznesa haizivs un rakstnieks Tims Feriss 2015. gadā CNN intervijā paziņoja, ka „gandrīz visi pazīstamie miljardieri regulāri mēdz lietot halucinogēnus”.

Tomēr tikai nedaudzi no šiem naudas maisiem ar mieru to atklāt pasaulei. Izņēmums bija Stīvs Džobss: viņš bieži mēdza atkārtot, ka, eksperimentējot ar LSD, guvis pārsteidzošu pieredzi, un tā uz visiem laikiem mainījusi viņa dzīvi. Valters Izeksons savā 2011. gadā klajā nākušajā biogrāfijā citē Apple ģenerāldirektoru: „„Microsoft” daudz iegūtu, ja tās dibinātājs Bils Geitss nerauktu degunu tikai pie domas vien par halucinogēniem”.

Silīcija ielejā visi līdz ģībonim grib līdzināties Stīvam Džobsam, tāpēc tur uzbangojis atzīšanās un sarunu vilnis par regulāru vai pirmreizēju psihedēlisko vielu lietošanas pieredzi. Kā teica kādas lielas kompānijas vadītājs, kurš investē halucinogēnu pētījumos, vēl pirms trim gadiem cilvēki atsacījās runāt par psihotropajām vielām: „Pat ja uzdrošinājās kaut ko bilst, tad tikai čukstus un tumsā. Tagad viss ir pavisam otrādi: grūti atrast kādu, kurš kaut reizi tās nebūtu nomēģinājis”.

„Nokļūstot cilvēka organismā, LSD reaģē ar serotonīnu — vielu, kas smadzenēs ir atbildīga par laimes sajūtu un labsajūtas iestāšanos, sapņiem un apziņu. Tiklīdz preparāts nonāk līdz smadzenēm, kas nav nekāds vieglais uzdevums, tas sagrābj serotonīna 2А-receptoru,” skaidro Londonas Karaliskās koledžas profesors Robins Kārharts-Hariss. Viņš nodarbojas ar psihedēliķu radīto efektu izpēti, pielietojot galvas smadzeņu skenēšanas tehnoloģiju. „Visvairāk 2A-receptora ir galvas smadzeņu garozā — tajā daļā, kur „dzīvo” apziņa. Viens no pirmajiem tādu psihedēlisko vielu kā LSD radītajiem efektiem — „apziņas zaudēšana”, stāsta Kārharts-Hariss. Lūk, iemesls, kāpēc tie, kuri lietojuši narkotikas, apgalvo, ka tā bija maģiska vai garīga pieredze. Acīmredzot preparāts tostarp arī nodibina saikni starp izolētiem smadzeņu apgabaliem. Kārharta-Harisa kopīgi ar Oksfordas Beklija fondu veiktajos pētījumos iegūtie smadzeņu attēli demonstrē arī patiešām traku krāsu eksploziju brīvprātīgo smadzenēs pēc LSD iedzeršanas – atšķirībā no tiem eksperimenta dalībniekiem, kuri lietoja placebo. Normālā stāvoklī smadzeņu garozā tiek apstrādāta tā informācija, kuru no ārpasaules piegādā redze. Savukārt brīvprātīgajiem, kas lietoja LSD, par to sāka atbildēt arī citi smadzeņu apgabali, it kā cilvēki spētu redzēt ar aizvērtām acīm.

„Atsevišķi smadzeņu apgabali kļūst par vienu veselumu,” skaidro Kārharts-Hariss. Iedarbojoties uz serotonīna receptoriem, preparāts pastiprina smadzeņu garozas uzbudinātību. Rezultātā smadzenes kļūst daudz „atvērtākas”.

LSD

Šie četri attēli rāda, ka LSD ietekmē (otrajā rindā) vizualizācijā iesaistīts daudz lielāks smadzeņu apgabals nekā parasti. Cilvēks saņem attēlus, kurus patiesībā nemaz neredz. Vidē, kur valda nežēlīga konkurence — un tieši tāda ir Silīcija ielejā — kur ikviens cenšas domāt maksimāli radoši, LSD spēja paplašināt apziņu šķiet īpaši pievilcīga. Cilvēki meklē iespēju „uzlauzt” savu organismu: visi grib kļūt ātrāki, stiprāki un iekarot pasauli. Viens no neliela start-up vadītājiem stāsta, kā reiz brīvdienā viss darba kolektīvs lietojis maģiskās sēnes: tas ļāvis „iziet no parastajiem ikdienas darba rāmjiem”, „no sirds” izrunāties un izveidot kompānijas mikrovidi. (Pats stāstītājs esot atturējies no vilinājuma piedalīties maģisko sēņu ēšanā — esot bijis jāuzmana, lai visi pārējie lieliski pavadītu laiku.) Jaunie projektu attīstītāji un inženieri, no kuriem lielākā daļa ir vīrieši, ar lielāko prieku atbalsta šādu pieeju. 27 gadus vecais datu apstrādes un analīzes speciālists Alekss (vārds mainīts) LSD lieto četras vai piecas reizes gadā. Pēc viņa teiktā, psihedēliskās vielas lieliski paplašina viņa dzīves apvāršņus. Viņš ir pārliecināts, ka narkotikas — tas ir veids kā iepauzēt, kad visi apkārt jūk prātā. Nav nemaz obligāti jāapmeklē visi iespējamie mūzikas festivāli, kur devu var nopirkt katrā stūrī — var vienkārši savākt kopā draugus, piepilsētā noīrēt atpūtas namiņu un paķert līdzi markas vai maģiskās sēnes. Un „ķert kaifu”.

„Es jau nu gan kolēģiem nestāstītu, ka vakar vakarā šņaucu kokaīnu. Bet stāstīt par niekošanos ar LSD brīvdienās — nekādu problēmu”, — teic 25 gadus vecais pētnieks no Sanfrancisko Kalifornijas Universitātes Maiks (arī šis vārds mainīts), kurš neslēpj, ka LSD lieto regulāri.

Tiekšanos uz gara apgaismību — tāpat kā daudz ko citu Sanfrancisko — stiprina vēlēšanās paaugstināt darba ražīgumu. LSD tam ir īsti piemērots. Pirmoreiz izteikta interese par to iezīmējās 2011. gadā, kad Džeims Fadimans (psihologs, kurš 1960.gados piedalījās eksperimentos Manlo parkā) sarakstīja grāmatu par psihedēliskajām vielām un izveidoja tām veltītu mājaslapu. Viņš apgalvo, ka „tehnoloģiski bruņotā un fiziski veselā jaunā paaudze ļoti labprāt lieto psihedēliskas vielas, jo vēlas izzināt ķīmisko reakciju noslēpumus savās smadzenēs”. Viņš uzstāj, ka mikrodeva psihedēlisko vielu palīdz arī atbrīvoties no neveiklības sajūtas: „Man bieži iznāk tikties ar šādiem cilvēkiem. Viņu vidū grūti atrast tādu, kurš, nelietojis LSD, pienācīgi prastu komunicēt ar citiem”.

Vēl vienas grāmatas par psihedēliskajām vielām autors Pols Ostins apceļo Eiropu un Ameriku, uzstājoties ar lekcijām par šo tēmu. Daudzi no cilvēkiem, ar kuriem viņš sarunājies, ir inženieri, uzņēmēji, rakstnieki un „ceļotāji digitālajā pasaulē”, kas meklē veidus, kā piespiest gadžetus strādāt savā labā pēc „jaunās ekonomikas” likumiem. Viņš ir pārliecināts, ka narkotikas, kas „liek domāt citādi”, ir viens no izdzīvošanas veidiem mūsdienu pasaulē. Kaut gan nav precīzu datu par to, cik tad īsti ir psihedēlisko vielu lietošanas piekritēju, jo pētījumos par atkarību no narkotiskajām vielām šāds jautājums netiek uzdots, portālā Reddit  tādu cilvēku šobrīd ir apmēram 16 000 — desmit reižu vairāk nekā pērn. Portāla lietotāji raksta par savu pieredzi, un lielākā daļa no viņiem ieklausās Fadimana ieteikumā lietot līdz desmit mikrogramu ik pēc trim dienām, vai tuvu tam.

„Varu apzvērēt, ka esmu sācis domāt ātrāk. Bet varbūt vienkārši esmu kļuvis vairāk pašpārliecināts — lai nu kā, man tagad ir vairāk spēka un pilna galva satriecošu ideju”, — raksta kāds lietotājs, atbildot uz jautājumu par intelekta un psihedēlisko vielu mijiedarbību. „UDHS (uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms) man tagad sagādā daudz mazāk ciešanu nekā agrāk, ir uzlabojusies mana spēja koncentrēties”, — viņam piebalso cits Reddit lietotājs. Un piebilst, ka „nekā slikta jau šajā ieradumā nav — ja nu vienīgi izņemot pārāk lielu atklātību”. „Es varu pilnīgi mierīgi aizvainot sarunu biedru ar savām indīgajām piezīmēm un iecietīgajiem aizrādījumiem”, — viņš stāsta. Dažās pasaules valstīs ir legāli LSD aizvietotāji, un tas ievērojami atvieglo dzīvi.

Uzskata, ka LSD nerada atkarību. Kaut gan cilvēkiem, kuri to lieto regulāri, pamazām izveidojas tolerance, LSD nepaģērē „tukšuma aizpildīšanu” un pakāpenisku devas palielināšanu atšķirībā no heroīna un alkohola — divām pašām bīstamākajām narkotikām.

„LSD nepieprasa papildporciju”, — skaidro Kārharts-Hariss. Psihedēlisko vielu iedarbība ir abstraktāka nekā citu narkotiku radītais efekts. Piemēram, kokaīns ļauj cilvēkam justies viļņa virsotnē. Tie, kam patīk halucinogēni, runā par harmoniju ar visu pasauli (viņi kļūst pat vegāniem, izjūt nepieciešamību meklēt dzimtas saknes utt.). Vairums no tiem, kuri mēdz  lietot psihedēliskās vielas, apgalvo, ka tas ir ieradums, bet ne atkarība:  „Lai dzertu kafiju, ir nepieciešama tase. Turpretī lai justos pilnvērtīgi, LSD nav nepieciešams”.

Daudzi ir vienisprātis, ka pat mikroskopiskai LSD devai ir ilglaicīgs efekts. Bieži pašsajūta uzlabojas pat otrajā vai trešajā dienā pēc lietošanas. „Es pavisam noteikti jutos uz kreativitātes viļņa, kaut gan todien LSD nebiju lietojis. Iespējams, ka tas „uzkrājas”,” — stāsta Neitans. LSD mikrodevas iedarbība, neskaitot visu pārējo, ir atkarīga arī no sabiedrības, kurā atrodaties un darāmā darba jomas. Tā nav panaceja, kas visu momentāni padarīs labāku.

Medicīnisku pētījumu trūkums provocē pārliecību, ka LSD mikrodeva ir unikāla panaceja, kas spēj izdziedēt visu – sākot ar depresiju un sāpēm menstruāciju laikā, beidzot ar migrēnu un impotenci.

Vienīgā problēma, kuru cilvēki nemēģina atrisināt ar šīm narkotikām — trauksmes sajūta. Ņemot vērā to, ka LSD pastiprina emocijas un saasina uztveri, tad visticamāk trauksmes sajūta kļūs vēl izteiktāka. Bez papildu pētījumiem nav iespējams precīzi noteikt, vai patiešām tik mikroskopisks daudzums psihedēlisko vielu dod reālu efektu, vai tomēr tas ir tikai placebo.

Tāpat arī nevar noteikti apgalvot, vai psihedēlisko vielu mikrodeva ilgtermiņā rada negatīvas sekas, piemēram, atkarību. Taču pilnībā saprotamas bailes vēl joprojām attur lielāko daļu ļaužu no LSD, tāpēc diezin vai tuvākajā laikā LSD lietošanas mode izplatīsies arī ārpus Silīcija ielejas.

 

Avots: Insider PRO

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

1 Komentārs on "Atklāti par maģisko LSD"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
Skolnieciņš Vislatvijas skaudības dievs
Skolnieciņš Vislatvijas skaudības dievs

Narkotikas ir slikti un punkts. Nedrīkst bēgt no realitātes! ®Skolnieciņš

wpDiscuz