Vārpiņš par krimināllietām-Ziemassvētku eglītēm un notiesāšanu vienalga par ko (1)

"Tiesībsargājošajās instancēs palikuši ļoti maz speciālistu, kuri spēj ne tikai adekvāti domāt, bet kuriem ir pietiekama profesionālā pieredze," intervijā "Neatkarīgajā" norāda zvērināts advokāts, bijušais izmeklētājs un prokurors Saulvedis Vārpiņš. "Pieredzes trūkums tiek piesegts ar iespējām, ko dod varas pozīcijas. Izmantojot šīs pozīcijas, tiek vākti pierādījumi ne tādā veidā, kā tos vajadzētu vākt."

Vārpiņš atklāj, ka bieži krimināllietās tiek iekļauti dažādi materiāli, kuri kā pierādījumi nav izmantojami, taču rada ārēju iespaidu par krimināllietas nopietnumu un milzīgo paveikto prokurora darbu valsts labā.

"Prokuroriem jāmaina domāšana. Nevajag censties personu notiesāt par visu, par ko tā varētu vai nevarētu būt vainīga. Šie centieni notiesāt par vienalga ko - galvenais notiesāt -, rada milzīgos krimināllietu materiālu apjomus, kas līdzinās Ziemassvētku eglītei, kuras daiļumu raksturo tur sakārto mantiņu daudzums. Jo lielāka un apjomīgāka krimināllieta, jo skaistāka tā izskatās - tas ir bērnudārza domāšanas līmenis. Redzot, ka lietā ir pārliecinoši pierādījumi, arī advokāts bieži vien klientam saka, ka te nav ko cīnīties - kaisi sev pelnus uz galvas un cīnies par mazāku sodu.

No valstiskā viedokļa svarīgi, lai personas vaina pēc iespējas ātrāk tiktu konstatēta, lai pēc iespējas ātrāk persona tiktu notiesāta vai attaisnota, nevis, lai tā desmit gadus pavadītu mokošos tiesas procesos, kuros valsts mēģina personu notiesāt vienalga par ko, bet galvenais notiesāt. Svarīgi, lai procesa virzītājs - izmeklētājs vai prokurors - jau savlaicīgi izdalītu lietā svarīgāko. Nākamā būtiskā problēma – ļoti nokrities vainas pierādīšanas standarts. Šī latiņa ir nolaista ļoti zemu. Pierādījumu ieguves jomā valda nesodāmība. Uz tiesu tiek sūtītas lietas pat ar falsificētiem pierādījumiem," atkāj Vārpiņš.

Vārpiņš zina teikt, ka ir tādas lietas kurās, ja cilvēks kļūdījies un nav nomaksājis kādu nodokli, valsts ņemas no visa spēka, lai viņu notiesātu un iztērē daudz vairāk līdzekļu, nekā viņš nebija nomaksājis nodokļos. "Taču, ja nogalināts cilvēks vai sakropļota viņa dvēsele bērnu seksuālās izmantošanas gadījumos, lietas atdod izmeklēt amatieriem. Tas ir absurds!"

"Cilvēks pie mums netiek uztverts kā vērtība," intervijā apgalvo Vārpiņš. "Līdz ko cilvēks tiek iekļauts aizdomās turamo sarakstā, viņš tiek pārvērsts par lietu, kura var tikt mērīta, apskatīta, ar kuru strādā procesa virzītājs. Cilvēks tiek pārvērsts par lietu - tādu pašu, kā krimināllietas sējums. Netiek domāts, ko no konkrētā kriminālprocesa iegūst sabiedrība. Ir pieņēmums, ka cilvēks ir vainīgs un viņš ir jāsoda, neraugoties uz to, kāds ir viņa devums sabiedrībai."


Vārpiņš intevijā bilst, ka tiesa kopš padomju laikiem vēl jūtas sasaistīta. "Tā kā valsts varas pārstāve jūt sevi tuvāk prokuroriem, nekā aizstāvībai. Tiesai jārod sevī drosme justies neatkarīgai. Ja tiesa ir neatkarīga, prokurors nedrīkst iet pie tiesneša un kaut ko tur runāt, kā, piemēram, bieži iet pie izmeklēšanas tiesneša. Vēl tur piestaigā arī pārstāvji no specdienestiem un arī kaut ko runā. Tas ir absurds."

No intervijas laikrakstā "Neatkarīgā"