Īsās pamācības mīlēšanā (9)

"Cilvēkam ar kaut mazāko mentālo kvalitāti ir savas idejas. Tas arī ir veselais saprāts.’’
/Ferencs Lists/

Zināt, cilvēki, jo vairāk es rakstu šajā slejā, jo vairāk man par mistēriju kļūst, tā teikt, arods, kurā es šobrīd esmu ‘’iekritis’’. Seksa blogeris, tas ir. Ko īsti dara seksa blogeri? Es pieņemu, ka pozīcija un no tās izrietošie pienākumi un standarti katram ir savi, proti, vaļīgi nosakāmi, un pagaidām vēl neviens nav nācis klajā ar Seksa Blogeru Goda Kodeksu, seksa blogeru kvalifikācijas eksāmeniem vai Seksa Blogeru Manifestu.

Man nav gluži nekā slikta sakāma par saviem kolēģiem šajā portālā, nedz arī par pašu ‘’seksa blogu’’ ideju kā tādu, taču pēdējā laikā daudz kas no tā, ko esmu lasījis citviet, mani ir novedis pie mulsinošiem iekšējiem konfliktiem un koleģiālas neizpratnes. Es pats, redziet, - un ceru, ka šeit nekļūdos ar pašvērtējumu, – cenšos savu rakstu virzienu lielākoties ieturēt ar seksu saistītu ideju pasaulē, proti, veidoju ‘’kā-es-pavadīju-vasaru’’ veida sacerējumus ar manām, ja tās tā var saukt, pārdomām par attiecībām un seksa kultūru. Lieki piebilst, tas viss apzināti tiek darīts ar nevis didaktisku, bet personīgu ‘’es domāju’’/’’es sapratu’’ perspektīvu. Kādēļ? Jo es gluži vienkārši nejūtos kompetents lielai auditorijai lasītāju kaut ko uzspiest vai mācīt par viņu pašu seksualitāti un uzvedību attiecībās. Šos uzdevumus es labprāt atstāju to cilvēku ziņā, kuriem ir daudz lielākas tiesības ar to nodarboties – seksopatologiem, psihoterapeitiem, laulības psihologiem, cilvēkiem, kas ilgu laiku nostrādājuši seksa industrijā, seksa guru (lai arī ko tas nozīmētu) utt.

Un es nenosodu seksa blogerus, kas izvēlas rīkoties citādāk nekā es. Vienkārši manī mazliet izraisa neizpratni raksti, kuros līdzīga vecuma un sociālā fona cilvēki, kas, pievēršot uzmanību paviršām un vispārīgām pazīmēm, maz atšķiras no manis paša, visai latviešu valodā lasošajai interneta publikai māca, kā ‘’pareizi’’ nodarboties ar seksu. Sekss ir tikpat plaša tematika kā, teiksim, mūzika, kino vai sports un man ir grūti iedomāties, cik aprobežota ir šīs auditorijas seksuālā izdoma un vēlmju pasaule, ja tā ir gatava šādu informāciju sagremot. Kā jau es minēju kādā iepriekš publicētā rakstā, esmu pārliecināts - cik cilvēku, tik vēlmju un katra cilvēka seksuālo vajadzību pasaule ir neatkārtojama. Veidot šādus rakstus nozīmētu vai nu ‘’tēmēt’’ uz sevi vēl maz izpratušu, proti, nepieredzējušu auditoriju, vai arī gluži puritānisku publiku, pēc kuras domām jebkurš teikums par intīmo dzīvi ir ne tikai šoks, bet arī atklāsme.

Pirms pāris dienām, piemēram, es internetā uzgāju kāda jauna vīrieša, kurš, šķiet, studē dizainu, lielu popularitāti guvušu ierakstu blogā, kurā viņš, atvainojiet par sarkasmu, čiepiņām māca pareizi sniegt minetu. Raksta tematika mani nebūt nepārsteidza, gluži pretēji - es ļoti labprāt nodotos šādas lasāmvielas priekiem. Vienīgā problēma, manuprāt, bija raksta pamācošais tonis. Respektīvi, tā vietā, lai ar daiļo dzimumu padalītos savās idejās par to, kas ir lielisks minets, viņš nolēma nākt klajā ar neapgāžamu ‘’perfekta mineta recepti’’ (netiešs citāts, taču tāda ir mana interpretācija), kas, lieki piebilst, totāli nesakrita ne ar manējo, nedz arī ar daudzu man pazīstamu vīriešu uzskatiem par labu orālo seksu (jā, es šoreiz nepaslinkoju daudziem to pajautāt). Un tas patiesībā ir gluži normāli, ja uzskata, ka reti kura cilvēka vēlmes intīmajā dzīvē ir identiskas ar vēl kāda cita cilvēka vēlmēm. Tieši tāpēc es šādi pozicionētus rakstus uzskatu par mazliet – kā lai pasaka... tumsā šaujošiem?

Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkus ir ļoti nopietni ietekmējuši divi kulti: ķermeņa un veiksmes kults. Reti kuram acīmredzot gan pietiek apķērības pašam sev definēt ‘’perfekta ķermeņa’’ vai ‘’panākumu’’ jēdzienus, tāpēc palīgā nāk mediji, kas viņiem labprāt ar dažādu paveidu oportunismu to pasaka priekšā. Tev ir jāizskatās tā un tā, un tev ir jābūt tādam un tādam, lai tu būtu tāds un tāds, īsāk sakot. Agrāk tas tika darīts politisku, vēlāk korporatīvu  interešu dēļ, taču tagad to jau ir aiz gara laika sākuši darīt cilvēki, kas gluži vienkārši ir uzauguši tādā kultūrā, turklāt paši būdami tikpat apmulsuši, cik tie, kuriem raksta, vai kurus uzrunā no TV ekrāniem. Cilvēki tik ļoti grib, lai viņiem pastāsta, ko darīt, ka ir gatavi klausīties teju jebko. Ja ieslēgtu kādu TV kanālu dienas vidū, varēsim skatīties raidījumu pēc raidījuma, kur mums mācīs, kā labāk ģērbties, kā labāk gatavot ēst, kā dejot, kurp doties un kā iepirkties.

Un mani mazliet biedē tāda pasaule, es teikšu atklāti. Mani biedē iespējamība, ka sastapšu sievieti, kas komiskā kārtā būs iemācījusies sniegt minetu tieši vadoties pēc iepriekšminētā jaunā dizainera viedajiem padomiem, nevis pēc pašas izjūtām un intuīcijas. Šādi apstākļi mums tik daudz ko laupa. Banāli runājot, tie atņem mums kaut vai to pašu skaistumu. Piemēram, īstu sievietes skaistumu, manuprāt, devalvē salīdzināšana. Es domāju, ka pasaule mums liktos daudz pilnāka ar skaistām sievietēm, ja mēs pārstātu katrai no tām likt klāt savus ideālus, glamūra žurnālu veidotāju nosacījumus, standartus, prototipus no filmām, grāmatām un simtiem citu šablonu. Katrai sievietei, kā pasaulei pašai par sevi, būtu vīriešu prātos jābūt atsevišķi un atstatus no citām, lai arī kāds būtu viņas izskats vai iekšējā pasaule. Tikai tādā veidā iespējams viņas pilnībā saredzēt ar visu tām piemītošo neatkārtojamo, individuālo nevainojamību. Un tikai tādā veidā mums būtu patiešām viegli tikt galā ar savām vēlmēm un skaidri saprast, kas ir skaists pēc mūsu ieskatiem. Tieši tāpat taču ir ar seksu.

Es negribu dzīvot starp vīriešiem un sievietēm, kuri iemācījušies mīlēties no rakstiem žurnālā ‘’Cosmopolitan’’, kurus sākuši lasīt jau pamatskolā, vai kas visu savu personību konstruējuši no kaut kur izlasītas pamācības ‘’Kļūsti pašpārliecināts nedēļas laikā’’. Es gribu sastapt īstus, šarmantus cilvēkus, kuri ir tādi, kādi jelkādu untumu pēc vēlas būt, pat ja tas nozīmē neveiklību, un kad es kāpju ar kādu gultā, es vēlos, lai mana partnere dara to, ko patiešām vēlas darīt, pat ja tas nozīmētu nemākulību, nevis to, ko viņai kādā rakstā ieteica izbijusi popdīva.

Man jums ir tikai viens padoms, ja jau tādus dot manā profesijā tomēr ir labais tonis. Kā reiz intervijā teicis Deivids Linčs, get real.