Attiecības. Brīvība. Kuram tas vajadzīgs? (11)

‘’Neviens patiesībā nav brīvs, pat putni ir pieķēdēti debesīm.’’
/Bobs Dilans/

Kāda jauna sieviete, kuru es pazīstu, nesenā sarunā man pasūdzējās, ka viņas dzīvesbiedrs pēdējā laikā bieži ar viņu uzsākot dažāda mēroga strīdus par ‘’brīvības jautājumiem’’. Kad es vaicāju, kas tie tādi, viņa izbrīnīti man atbildēja, ka tas taču ir pašsaprotami - tie esot jautājumi, kas attiecas uz abpusēju kontroli un pārlieku ietekmi vienam uz otra ikdienas gaitām starp diviem cilvēkiem. Vairāk nekā tas, ka šajā pārī tieši vīrietis  parasti  ‘’uzsāk dažāda mēroga strīdus’’, mani izbrīnīja tas, ka ‘’brīvības jautājumi’’ šajā pārī ir acīmredzami ierasts un pašsaprotams sarunu elements. Trešais, kas mani izbrīnīja visvairāk, ir pati problēma un tās formulējums.

Redziet, tas var izklausīties pārspīlēti, taču es vienmēr esmu bijis no tiem, kas uzskata, ka cilvēkiem, kuri kāda iemesla dēļ ir ieciklējušies uz idejām par ‘’brīvību’’, lai arī kādas vērtības šis jēdziens, viņuprāt, iemiesotu, vienkārši nav ko meklēt ilgstošās attiecībās. Iepriekš minētajā savienībā sastāvošais vīrietis savai neapmierinātībai par pamatu minēja pavisam prozaiskas neērtības, piemēram, faktu, ka viņam, esot kopā ar sievieti, ir kāds, kura priekšā ‘’jāatskaitās’’ (tiešs citāts), kad viņš uz nakti iet ārā iedzert ar draugiem, ka viņam  vienmēr ir jāsaskaņo ar šo sievieti dienas plāni, ka viņa ikdienas paradumi ir jāpielāgo šīs sievietes paradumiem, lai tie cits citam netraucētu, utt. Īsāk sakot, visas lietas, kuras cilvēki visbiežāk dara, kad sāk dzīvot kopā. No citkārt dzirdētām dāmas sūdzībām man allaž atlicis secināt, ka šis vīrietis ir zināma veida ‘’drāmas karaliene’’, tas ir, tāda temperamenta cilvēks, kuram allaž nepieciešams par kaut ko pastrīdēties, kad viņa romantiskajās attiecībās viss kļūst pārāk stabils un mierīgs, taču pēc šīs sarunas es nopratu, ka viņš arī nav gluži drošs, ko vēlas no attiecībām un kādu funkciju tās pilda viņa dzīvē.

Viens no pārbaudītiem veidiem, kā vispārināt un iedalīt attiecību tipus, ir šāds: ir attiecības, kas tiek veidotas, lai divi cilvēki dotos kopējā virzienā, tātad ilgstošas un prasošas nepieciešamos upurus, un ir attiecības, kas uz laiku diviem cilvēkiem dod zināmu drošības un patvēruma sajūtu, lai katrs no tajās esošajiem cilvēkiem spētu uzturēt sevī spēku iet savā virzienā. Otrais attiecību tips, protams, ir neizbēgami īslaicīgs (lai arī cik relatīvs šķistu šis jēdziens), tāpēc arī būtu jāveido, jau iepriekš paturot prātā tādu perspektīvu, piemēram, tās ietvaros ņemot vērā, ka lielāka mēroga upuri to vārdā būtu neapdomīgi. Tiesa, es apzinos, ka ar tik aukstasinīgu un distancētu attieksmi cilvēki taču lielākoties attiecības neveido un nemaz arī nav spējīgi to darīt. Attiecības lielākoties sākas no kaisles, seksa, abpusējas pieķeršanās un citiem iracionāliem impulsiem. Kuram gan pietiktu pragmatisma, lai šos priekus sev bojātu un sāktu savā galvā veidot varbūtību un prioritāšu shēmas par to, kādam, nez, nolūkam topošās attiecības varētu kalpot un ko tās nozīmē... Bez tam. Dzīve ir pilna pārsteigumu, un pat tiem, kuri tās pamanās tā iekārtot, var neizdoties attiecības noturēt sākotnēji ieplānotajās sliedēs negaidītu dzīves pavērsienu dēļ.

Ko no tā var secināt? Katram romantiskās attiecībās esošam cilvēkam pasaulē, kurās nav iespējams būt pilnībā drošam par rītdienu vai dot solījumus, esot pārliecinātam, ka tos ir iespējams izpildīt, ir tikai viens brīdis, kad novērtēt, ko viņam/viņai nozīmē eksistējošās attiecības un kādus upurus/kompromisus to vārdā ir vērts paciest – tas ir esošais brīdis, šodiena. Kas ir tie kritēriji, pēc kuriem vadīties, jūs vaicāsiet? Es neesmu gluži pārliecināts, bet teiktu, ka tā noteikti ir pieķeršanās un sajūsma par savu partneri. Ja tās nav vispār vai nav pietiekoši, un attiecības pieprasa pārāk lielu sevis un savu vēlmju ierobežošanu, tad kāda gan velna pēc lai kāds tās turpinātu. Tieši tik vienkārši.

Nebrīve attiecībās ir neizbēgama. Esot ar kādu kopā, ir neizbēgami, ka sāc rēķināties ar viņa vēlmēm, plāniem, vajadzībām un interesēm. Tas nozīmē pielāgošanos, un tas jau ir pirmais nebrīves veids, kādu vēl ir dučiem, un kurus nebūtu gluži produktīvi sīkāk uzskaitīt. Jebkurās attiecībās starp diviem mīlniekiem, kā es to redzu, eksistē divi nebrīves slāņi. Pirmais ir sadzīviskais, kurš izriet no iepriekš minētajiem apstākļiem par partnera personību un nepieciešamību ar to sadzīvot. Otrais savukārt ir, ja tā var izteikties, eksistenciālais nebrīves slānis, un tas ir mērāms pēc pieķeršanās pakāpes savam partnerim vai iemīlēšanās nopietnības, proti, nespējas (vai spējas) iedomāties konsistentu un jēgpilnu dzīvi bez otra cilvēka. Pat, ja tā ir uz noteiktu laiku.

Bieži vien gadās, ka pirmais nebrīves slānis ir pretrunā otrajam un, lai arī cik neapmierināts un uztraukts viens no partneriem būtu par savu pirmā slāņa nebrīvi, otrā slāņa nebrīve, proti, nespēja atteikties no attiecībām vispār, viņam atklāj, ka dažas lietas tomēr ir vienkārši jāpieņem kā pašsaprotama attiecību sastāvdaļa un jārisina ar kompromisiem. Tā tas arī notika ar raksta sākumā pieminēto vīrieti – kad partnere viņu pameta, nogurusi no uzmācīgajiem strīdiem par brīvību, viņš par tiem uzreiz aizmirsa un trīs nedēļas cīnījās, lai veiksmīgi atjaunotu šo savienību. Šobrīd, cik esmu dzirdējis, abi kopā dzīvo salīdzinoši mierīgāk un apmierinātāk.

Cilvēks pēc dabas ir alkatīgs, kā kādā savā senākā rakstā sacīja Alise (nevaru noticēt, ka viņu citēju), un arī attiecības viņš veido ar kaislīgu vēlmi iegūt partneri savā īpašumā, būtu tas apzināti, zemapziņas līmenī vai, kā daži tic, cilvēka instinktos. Reizēm attiecības, ja neņemt vērā mīlestību vai kaisli, ir gluži vienkārši cīņa par to, kurš kuram piederēs vairāk. Ir vai nu jāsāk rēķināties ar šīs spēles noteikumiem, vai nu no tās jāatsakās.

Jūs iebildīsiet varbūt, ka patiesa brīvība attiecībās eksistē, taču es domāju, ka tā apgalvot nozīmētu būt pārāk labās domās par cilvēka dabu. Jā, protams, es zinu, piemēram, pāri, kas ir precēts jau ilgus gadus, taču dzīvo atsevišķi un bez abpusējas ierobežošanas. Abi šie cilvēki lieto narkotikas, taču citus pārus, kas dzīvojuši pēc līdzīga vai mazāk radikāla plāna, turklāt ar laiku nezaudējot saikni vienam ar otru, es nezinu.

Es, dārgie vīrieši un sievietes, ticu, ka mūsu dzīve beidzas tad, kad mēs uzsākam jaunas attiecības. Šajā brīdī sākas jauna dzīve – kopējā dzīve ar jauniem noteikumiem un jauniem mērķiem. Nereti viena cilvēka pieķeršanos otram var mērīt tieši pēc tā, cik ļoti lielā mērā viņš ir spējīgs no savas brīvības atteikties šīs jaunās – trešās – dzīves vārdā.