Mariannas stāsts (Pērkamā mīla) (31) 

Lauris smagi novēlās no Mariannas un izdvesa:
- Man tā patīk būt tevī!

Marianna ar elkoni aizsedza seju un noņurdēja kaut ko nenoteiktu. Ja viņa varētu, tad kliegtu, kā viņai riebjas sekss ar šo vīrieti, lai arī tas bija  viņas bērna tēvs, ka nekad nav paticis ne tas, kā viņš pieskaras, ne tas, kā viņš stiepj lūpas, lai noskūpstītu, ne visi tie idiotiskie vārdi, ko viņš saka pirms un pēc tā. Marianna nevar atļauties paust savu patieso viedokli, jo šis vīrietis viņu uztur. Patiesībā grūtniecība iestājās vajadzīgajā brīdī, lai noturētu šo tipisko vidējo latvieti ar vidēji augstiem ienākumiem. Cita lieta - franču vīrieši! Bet turīgie franči Mariannu gribēja tikai kā mīļāko un uz nenoteiktu laiku, savukārt vienkāršie francūži neinteresēja pašu Mariannu.

O, Francija! Marianna no visas sirds mīl visu, kas ir francisks. Šī mīlestība sākās brīdī, kad viņa, pabeigusi studēt franču valodu Filoloģijas fakultātē, saprata, ka tas ir lielisks līdzeklis tikt pie labklājības bez lielas piepūles.

Marianna pēc studiju beigām aizbrauca uz Franciju pastrādāt par bērnu aukli, lai kārtīgi iepraktizētos valodas prasmē, pirms uzsākt strādāt kādā uzņēmumā, kur nepieciešami franču valodas speciālisti. Praktizēšanās izdevās lieliska, īpaši ar tās ģimenes tēvu, kurā Marianna strādāja. Augumā mazajam, ņiprajam francūzim ļoti iepatikās slaikā tumšmatainā latviete ar ne pārāk pareiziem sejas vaibstiem, bet izteikti sievišķīgu figūru un netverami valdzinošu akcentu. Savas simpātijas ģimenes tēvs pārsvarā pauda pa naktīm Mariannas istabiņā un visdažādāko dāvanu veidā. Pasniedzot kārtējo dāvanu viņš piekodināja, lai tagad to noglabājot koferī un lietojot tad, kad atgriezīšoties dzimtenē. Tā Mariannas koferī krājās smaržas, kosmētika, rotas, vājprātīgi dārgs pulkstenis, kurpes, apakšveļa un citi sīkumi, kas var novest līdz ekstāzei jebkuru tikko studijas beigušu, bez jebkāda atbalsta patstāvīgu dzīvi uzsākušu, meiteni.

Mariannas iepriekšējā sekspieredze bija pagalam niecīga. Augdama ģimenē ar emocionāli vēsu tēvu un valdonīgu māti, šī stāsta varone nemaz nezināja, kā būtu veidojamas attiecības ar pretējo dzimumu, lai justos labi, ērti un patīkami. Nemitīgs emocionāls stress kļuva par viņas ierasto stāvokli. Nevarētu apgalvot, ka Marianna bija ar vāju seksualitāti. Tieši otrādi – viņas seksapīls pastiprināti pievērsa daudzu puišu uzmanību. Turklāt, ja Marianna sāka runāt franču valodā, tas iedarbojās fascinējoši: daudzi klusībā pabrīnījās, kā tas var būt, ka meitene ar tik tikko vidēju intelektu, ierunājoties svešā mēlē, pēkšņi izklausās tā, it kā lasītu Bodlēra dzeju. Oriģinālvalodā, protams.

Studiju gados Marianna vēl neko tādu nenojauta - māte tā lika un viņa, galvai kūpot, mācījās. Būdama ar zemu pašvērtējumu, Marianna nepieļāva domu, ka viņai varētu būt liela piekrišana pie puišiem, tāpēc ballītēs, pāris reižu  pielaidusi sev klāt iedzērušus studiju biedrus, secināja, ka nekā īpaša jau tur nav. Francūzis pierādīja pretējo. Sekss izrādījās tīri jauka lieta un prieku par šo atklājumu spēcīgi pastiprināja dāvanas.

Marianna savā jaunības naivumā iedomājās, varbūt francūzis gribēs šķirties no esošās sievas un precēs viņu. Protams, visas cerības sašķīda smalkās drumstalās, kad pienāca aukles darba līguma termiņa beigas. Marianna nelūdzās un neraudāja, tāpat arī nestāstīja savam saimniekam, ka mīl viņu, jo tā nebūtu taisnība. Meitene mācēja izlolotās cerības sevī apglabāt tā, lai neviens neko nepamanītu. Un Mariannā stingri nostiprinājās pārliecība, ka precēšanās nav domāta viņai.

Atgriežoties Latvijā, Mariannai palaimējās atrast darbu kādā nekustamo īpašumu firmā. Alga bija laba, tāpat kā priekšnieks. Sagadījās kādā korporatīvā pasākumā Mariannai drusku parunāt pa telefonu ar franču draudzeni,  to dzirdēja priekšnieks - un zaudēja galvu. Jāteic, Mariannas šefs pārstāvēja to četrdesmitgadnieku tipu, kas allaž gatavs apliecināt savu vīrietisko varēšanu.

Saprotams, ka Marianna viņu neatraidīja. Viņa vienmēr pakļāvās dominējošiem tēviņiem. Romāns sagriezās galvu reibinošā ātrumā, Mariannas karjera tam līdzi. Kā lai priekšniekam nezustu galva, ja Marianna mīlējoties mēdza  komentēt notiekošo franču valodā, kā to darīja viņas iepriekšējais mīļākais. Marianna tīri instinktīvi mācēja darīt to ne par daudz, ne par maz, apmēram, kā Serža Geinsbūra dziesmā „Je t’aime moi non plus”,  apmēram tādās pašās intonācijās un ritmā. Turklāt viņa necitēja slaveno dziesmu, bet runāja par to, kas tiešām notika un ne mirkli neminēja vārdu “mīlestība”. Marianna vēl nekad nebija mīlējusi. Šai ziņā viņa pret sevi bija godīga.

Priekšnieka sieva gan nedomāja, ka Marianna ir godīga pret viņu. It kā nepietiktu ar to, ka jaunā darbiniece bija ar bosa palīdzību par sviestmaizes cenu tikusi pie vairākiem īpašumiem, galvenā problēma bija tā, ka sāka ļodzīties priekšnieka ģimenes stabilitāte. To nevarēja pieļaut, jo viņa sievai piederēja puse no firmas īpašuma daļām.

Tā kādā dienā krāptā sieva labvēļu ziņojumu pamudināta ieradās vīra kabinetā:
- Es visu zinu, dārgais! Pa savām maukām tu vari skraidīt, cik tev lien, bet graut ģimenes biznesu un pašu ģimeni es tev neļaušu. Tāpēc uz līdzenas vietas tev jāatlaiž tā palaistuve. Pag, es labāk to izdarīšu pati!
Viņa pagriezās un aizgāja uz Mariannas kabinetu, kur vainīgajai vēsā balsī paziņoja, ka turpmāk nekādi viņas pakalpojumi šeit nav nepieciešami. Ar uzsvaru uz „nekādi”.

Dramatiskās atlaišanas dienas vakarā Marianna piezvanīja bijušajam franču mīļākajam un piedāvāja biznesa projektu, piebilstot, ka nepiekrišanas gadījumā viņa sieva uzzināšot kaut ko tādu, kas viņu nepatīkami pārsteigšot. Arī francūzis baidījās no savas sievas, jo arī viņai piederēja lielākā kapitāla daļa uzņēmumā un vīram bija tikai tiesības to pārvaldīt.

Ne pārāk drošais bizness pamazām sāka plesties, parādījās jauni darbinieki. Francūzis pirka un pirka Mariannas klusēšanu, īpaši neiedziļinoties, kā tiek izlietota viņa dotā nauda. Tā kādu dienu Mariannas, kas jau bija direktore, priekšā stāvēja Jānis, pretendents uz datortehniķa amatu. Mariannai, ieraugot puisi, sirds pamira. Jānis neskatījās acīs, nekad tieši neatbildēja, šķita, ka aiz viņa sakniebtajām lūpām slēpās kaut kas vilinošs un labi pazīstams. Jā, Marianna pazina šo emocionāli vēso tipāžu. Tāds bija viņas tēvs, un tas viņai pēc iepriekšējiem piedzīvojumiem šķita labi saprotams un drošs. Tā Mariannas sirdi piemeklēja mīlestība. Bez vārda runas viņa pieņēma Jāni darbā, piesolot lielāku algu, nekā tiek maksāts attiecīgā darba veicējiem.

Jānis, kā lielākā daļa “datoriķu”, īpaši neorientējās realitātē un lielāko dzīves daļu pavadīja tīmeklī un ciparos. Mariannas uzmanības apliecinājumus ignorēja. Jo vienaldzīgāk Jānis izturējās, jo Mariannas sirdī plašumā auga mīlestība. Drīz vien pienāca brīdis, kad viņa nolēma tikt pie Jāņa pretmīlas, apberot to ar dāvanām, kuru faktiskais finansētājs bija franču draugs. Dāvanas lika Jānim drusku atrauties no ierastās nodarbes un vides. Galu galā, iespēja pabraukāt ar Mariannas dienesta auto un piedalīties tusiņos dažādās viesu mājās, kur varēja par baltu velti pīpēt “zāli”, tāpat visādas ietaises datoram, pašu “kruto kompi” ieskaitot, nemaz nebija tik nepatīkami. Tikai Jānis galīgi nevarēja saprast, ko priekšniece no viņa grib.

Marianna naktīs raudāja, pa dienu neatlaidīgi cīnījās par savu mīlestību... tērējot aizvien vairāk līdzekļu. Protams, uzņēmums neattīstījās un sāka pamazām iznīkt. Naudas darbinieku algām sāka pietrūkt. Jānis darbu uzteica un aizgāja uz citu firmu, kas solīja pastāvīgu algu. Mariannai šķita, ka viņa sev padarīs galu, tik lielas bija „lomkas” pēc Jāņa pazušanas no viņas redzesloka. Iespējams, kas tāds būtu arī noticis, ja vien Latvijā neierastos francūzis ar nepārprotamu nodomu atbrīvoties no nepatīkamā naudas došanas pienākuma vai, citiem vārdiem runājot, šantāžas. Mariannai pietrūka izmanības un pieredzes - viņa godīgi bija likusi savu parakstu zem visiem sadarbības līgumiem un citiem saistību papīriem. Marianna prata franču valodu, bet vāji orientējās juridiskajos terminos un preambulās. Nu francūzis varēja, piedraudot ar kriminālatbildību, pārtraukt jebkādas saistības ar Mariannu:
- Es pret tevi neko neierosinu, ja tu manai sievai neko nesaki.

Tas nostrādāja. Marianna, ne pa jokam nobijusies, atteicās no savām pretenzijām, parakstot vienošanos, kas tiktu celta gaismā, ja kāda no pusēm to pārkāptu.

Vīlusies dzīvē un mīlā, Marianna kādu brīdi grima depresijā, bet līdzekļi dzīvošanai tik un tā bija nepieciešami. Tā viņa pamazām sāka pārdot savus iepriekšējā darba vietā iegūtos īpašumus. Par laimi, nāca „treknie gadi” un ieguvums no pārdotā ļāva vēl kādu brīdi padzīvot uz nebēdu.

Marianna jau bija pieradusi pie labas dzīves. Kad nauda sāka izsīkt, viņa caur internetu mēģināja iepazīties ar vēl kādu turīgu francūzi. Pāris reižu aizbraukusi uz Parīzi, viņa saprata, ka bagātie onkuļi vēlas vienīgi īsu brīdi izklaidēties,  nevis nodrošināt kaut kādas franciski runājošas latvietes nākotni. Marianna atmeta ar roku un sāka Latvijā pasniegt franču valodas privātstundas.

Pēc pāris mēnešiem mācīties pieteicās Lauris. Viņš vēlējās nedaudz apgūt franču valodu, lai varētu brīvāk komunicēt ar saviem biznesa partneriem. Mariannas šarma savaldzināts, viņš sāka daiļo pasniedzēju aplidot. No sākuma viņa nekādu īpašu vērību šai aplidošanai nepievērsa, kaut arī ļāvās sevi vest vakariņās uz restorāniem un izbraukumos pa dzimto zemi. Kad Lauris sāka pasniegt dārgas dāvanas un atzīties mīlestībā, Marianna nosprieda, ka abi laikam ir līdzīgi, jo nespēj mīlas objektā izraisīt pretmīlu.

Lauris Mariannai bija stipri vienaldzīgs, bet viņa tomēr nolēma būt pieklājīgāka par Jāni un ļauties mīlā kvēlojošajam vīrietim. Pirmajā seksa reizē Lauris atzinās, ka jau sen esot Mariannā iemīlējies, jo atceroties viņu redzējis kādā trakulīgā ballītē kaut kādā tur viesu namā. Mariannai atausa atmiņā,  kā viņa reiz noorganizēja svinga ballīti ar cerību ekstremāli sapurināt Jāni, lai viņš beidzot pamanītu viņu. Visu to vakaru un nakti Jānis nosēdēja, pīpēdams “zāli” un nepagrieza galvu Mariannas virzienā, kamēr viņa izmisīgi centās demonstrēt savu seksualitāti vairākiem klātesošajiem puišiem. Uz šo pasākumu tikai pieaicināti daudzi nepazīstami cilvēki, kuru starpā bija gadījies Lauris. Šīs atmiņas Mariannā uzjundīja vecās sirds sāpes un spītu – ja nav lemts mīlēt pašai, tad viņa paliks ar to vīrieti, kurš mīl viņu un, galvenais - solās uzturēt.

Marianna joprojām gulēja blakus Laurim, nenoņēmusi elkoni no sejas. Lauris vēl kaut ko čukstēja:
- Kā man patīk, kad tu tā aizsedz seju. Tu izskaties kā filmā....
Lauris nevarēja atcerēties - kurā, un Mariannai tas nebija svarīgi. Viņa domāja: „Kad es savā dzīvē esmu jutusies laimīga? Varbūt, kad man pirmo reizi vīrietis uzdāvināja smaržas? Nē, tas bija patīkami, bet tā nebija laimes sajūta. Varbūt tad, kad pirmo reizi ieraudzīju Jāni? Ak, kungs! Tas bija tik īsu brīdi! Vai laimei noteikti jāseko dziļai nelaimīguma sajūtai? Kāpēc man nepietiek naudas, lai nopirktu tik daudz mīlestības, cik man vajag? ”