Īstā mīla 

Jurka bija bikls un kautrīgs. Lai tuvotos smukajām meitenēm, nu tām, kas viņam dikti patika, viņam pietrūka dūšas. Bet daba prasīja savu. Tad nu Jurka izdomāja, ka ies pie nesmukajām - gan jau tās būs pretimnākošākas un pielūdzēju trūkuma dēļ īpaši nefidrosies. Viņas tiešām nefidrojās, atlika tikai uzaicināt uz kino, paturēt rociņu, uzrakstīt dažas īsziņas no sērijas „es par tevi domāju” un tad jau varēja aicināt pie sevis ciemos. Bēda tikai tā, ka pa gultu sanāca vien tāda muļļāšanās. Nebija lāga erekcijas, prieka tāpat.

Kādu vakaru pēc kārtējās „izgāšanās” dipīgā meitene prom ejot teica smieklīgi smalkā balstiņā, ka esot bijis ļoti jauki, un tad samulsusi no saviem meliem strauji metās prom vispirms ieskrienot stenderē, tikai pēc tam trāpot durvīs. Jurka kādu brīdi pastāvēja priekšnamā bez jebkādas domas galvā. Nopūtās un galvu nokāris aizbrida līdz gultai, kurā pirms kāda brīža cīkstējās pēc nekad neaizsniedzamas balvas. Esot pašam ar sevi Jurka, protams, tika pie „balvas”: atlika tikai aizvērt acis un iedomāties... Jurka vēlreiz nopūtās un sāka klusībā skumji apcerēt, ka nebūdams drošs par sevi un baiļodamies izskatīties smieklīgs smuko meiteņu acīs, tā arī nekad neuzzinās, kāds tad ir nenormāli kruts sekss. Vēl viņš aizdomājās, ka tā jau var palikt par impotentu. To nu gan Jurka negribēja! Bet ja tu, cilvēk, kaut ko negribi, tad droši vien ir kaut kas, ko gribi.

Jurka sev pajautāja, ko tad viņš grib. Atbilde nāca pati no sevis – smuku meiteni tepat gultiņā, tā lai viņa nekad negribētu iet prom. Kā lai tiek pie smukās meitenes, ja tik ļoti traucē nedrošība? Laikam nekā! Jā, bet samierināties ar savām neveiksmēm Jurkam arī negribējās. Un, ja nu tiešām kļūst impotents? Nē, to nevar pieļaut! Tad Jurka iedomājās par sava darba sekretārīti Baibiņu. Pufīgā dupsīša īpašniece Baibiņa allaž mīļi smaidīja tā, ka varēja redzēt viņas vaigu bedrītes. Viņas klātbūtnē Jurkam vienmēr palika īpaši labi ap dūšu. Viņam pat reizēm šķita, ka Baibiņa īpaši jauki smaida tieši viņam. Bet tā nevarēja būt! Kura tad tādam neveiksminiekam gultas lietās var tā īpaši smaidīt?

Jurka vēlreiz nopūtās, savāca uz grīdas izmētātās drēbes, uzstiepa tās sev virsū. Viņš pieņēma lēmumu doties slīcināt savu neizdevušos dzīvi alkoholā tuvējā bārā. Pēc trešā alus kausa viņš uzsāka sarunu ar blakus sēdošo vīreli. Vienkārši gribējās ar kādu parunāties un Jurka stāstīja un stāstija par nesmukajām meitenēm, par to, ka viņš ar viņām neko nevar lāga sadarīt, par smuko Baibiņu un viņas smuko dupsīti, par to, kā Jurkam gribētos uzrunāt Baibiņu, bet viņš, būdams muļļa, to nevar darīt.

Jurkas sarunu biedrs pacēla bezkaislīgu skatu no sava alus kausa un teica: - Tad kāpēc tu nesāc ar to skuķi runāt, viņa taču nezina, kāds tu esi?

Jurka palika uz kādu brīdi mēms: nudien, Baibiņa tiešām neko nezina. Eh, kā būs - būs! Ņems un pamēģinās! Vismaz pārbaudīs, vai var un spēj dabūt to meiteni, kas dikti patīk!

Gribat zināt, kas notika tālāk? Jurka tiešām savaldzināja Baibiņu. Atlika tikai uzsākt sarunu un, Jurkam pie sevis nemitīgi brīnoties par to, cik gludi viss sanāk, Baibiņa piekrita gan, ka viņu pavada no darba uz mājām, gan aizbraukt vēlu vakarā kopīgi nopeldēties. Pa ceļam uz peldvietu viņa atzinās, ka ir kautrīga, bet esot kopā kautrība nez kur pazūdot. Jurka, stūrējot savu golfiņu, gan neatzinās, ka arī ir kautrīgs. Viņam šķita, ka tas būtu nevīrišķīgi.

Meža ezera ūdens, smaržīgs un tīkams, vilināt vilināja iegremdēties tajā. Baibiņa kādu brīdi pastāvēja krastā, tad iesmejoties norāva kleitiņu un metās ūdenī, pa ceļam nomezdama krūšturi. Jurka pat nepaguva pajautāt, vai Baibiņa paņēmusi līdzi peldkostīmu. Nākamajā mirkli puisis rāva nost savas drēbes un metās meitenei līdzi.

Baibiņa iespiedzās un ar skaļu plunkšķi iekrita ūdeni. Jurka centās satvert meiteni, viņa smiedamās izvairījās no puiša skāvieniem. Iztrakojušies pa ūdeni, abi slaucīja viens otru ar dvieli, ko puisis bija paķēris līdzi. Baibiņai bija ne tikai smuks dupsis, bet arī jaukas mazas krūtiņas. Ak, viņa bija tik pasakaina! Un Jurka ne mirkli nešaubījās, ka šī jaukā būtne drīkst atrasties viņam blakus. Pēc tam abi,  lai paglābtos no odiem, iemuka mašīnā, kur ilgi bučojās. Jurka savā mūžā nebija tik ilgi to darījis. Vai tad ar nesmukajām kāds ilgi bučojas?

- Vai, kā tu man saburzīji kleitu! Brauksim pie tevis gludināt!

Jurka uz mirkli pamira: kā? Bez kino un īsziņām? Tad saņēmās un iedarbināja mašīnas motoru. Baibiņa visu ceļu pļāpāja mīļas muļķības, kuru saturā Jurka neiedziļinājās. Viņam vienkārši patika klausīties blakus sēdētājas balsī, ieelpot viņas no peldes samirkušo matu smaržu un domāt par ceļu. Tā varētu braukt un braukt līdz pasaules malai! Viņš to padomāja vai pateica skaļi? Vai to pateica blakus sēdošā meitene?

Baibiņa paskatījās uz puisi un smiedamās iesaucās: - Tu domā tāpat kā es!

Jurkam pakrūtē kaut kas saldi un patīkami iedūrās: „Tā laikam ieduras Amora bulta.” – nez kāpēc kaut ko tik stulbi romantisku iedomājās puisis. Tad noskurinājās, uzreiz sajutās kā „īsts džeks”, un, kā apstiprinādams savu vīrišķību, ar labo roku apskāva Baibiņu, pievilkdams sev klāt. Meitenei nebija pārāk ērti, bet viņa nepretojās.

Tikai pie sava mitekļa durvīm Jurka atcerējās, ka viņa vienistabas dzīvoklī nevalda tāda kārtība, kas būtu skaistu meiteņu cienīga. Puisis paskatījās uz savu viešņu, kas neatvairāmi smaidīja. „Tur vairs nekas nav maināms!” – nodomāja viņš un atslēdzis durvis pagrūda tās.

Viņi dzēra tēju un ēda Jurkas gatavotas sviestmaizes – biezas un greizas, jo izgatavotājam trīcēja rokas. Tās trīcēja ne jau tāpēc, ka viņš uztraucās, bet tāpēc, ka juta līdz šim nepiedzīvotu uzbudinājumu. Kad puisis ievilka klēpī savu viešņu un sāka viņu skūpstīt, saprata, ka arī viņa ir stipri uzbudināta, jo viņas lūpas trīcēja tāpat.

Jurka, jūtu un iekāres pārņemts, pacēla Baibiņu uz rokām un nesa uz gultu. Lai arī neskaitāmās filmās redzēts, kā vīrietis nes uz rokām sievieti un dara to tā, it kā nestu pūciņu, Jurka nodomāja, ka nemaz tik viegls šis darbiņš nav. Meitene svēra kādus piecdesmit kilogramus, savukārt puisis katru dienu necilāja tik daudz kilogramu. „Būs jāsāk iet uz sporta zāli,” – nodomāja Jurka.

Abi iekrita gultā, glāstot, skūpstot un atdodoties viens otram ar tādu kvēli, it kā to darītu pēdējo reizi mūžā.

Pēc tam Jurka, guļot blakus Baibiņai un skatoties griestos, domāja, ka ar viņu TĀ noticis pirmo reizi un viņš nekad negrib to zaudēt. Puisis cieši piespieda sev klāt meiteni nesakot ne vārda, bet pie sevis padomāja: „Jo tā ir īstā mīlestība!”