Neglītie portreti. Dace (12)

Mēs visi – vai vismaz tā mūsu daļa, kuriem bērnība ir palikusi aiz muguras – esam pieraduši dzīvot ar trauksmi. Mums ir savas nesasniedzamas kaisles, vajadzības un vēlmes, kuras mūs dedzina kā cigaretes gals plaukstu no vienas strespilnas minūtes uz otru. Tiem, kas tādās minūtēs savu dzīvi nepavada, nākas ar saviem nepiepildītajiem robiem sastapties bezmiega naktīs vai pus-apzinātos iekšējos dialogos ar sevi, būtu tie tādi, kas beidzas ar kompromisu, vai arī tādi, kas noved pie izlēmīgas, pat ja absurdas, rīcības. Tā tas notiek ar gluži visiem – mēs savas nepilnības un ilgas kompensējam, piepildām vai arī noslēpjam un aizmirstam. Mēs visi. Bet tikai ne Dace.

Dace ir izteiksmīga sieviete, iespējams, no dabas ne gluži apveltīta ar žilbinošu skaistumu vai noslēpumainu, neizskaidrojamu pievilcību, tomēr koša, savdabīgas ārienes rudmate, kas ģērbjas spilgti, krāsaini un, kā daudziem šķiet, pat stilīgi. Nesen nosvinējusi vienu no pāri trīsdesmitniekam aizsvilpojušām dzimšanas dienām, viņa uzvedas kā ar gribasspēku apveltīta, ambicioza un labi artikulēta dāma, kas nekad nemulst izteikt savu pat bieži vien pretrunīgo viedokli un reti kad no apkārtējiem slēpj neapmierinātību, ja tādu viņā kaut kas pamanās izsaukt. Viņa, viennozīmīgi uzskatīdama sevi par ‘’kultūras dāmu’’, kas ir spiesta, kā jau šajā sfērā strādājoši cilvēki, izdzīvot savu ikdienu mutuļojošā darbībā un nemitīgā skriešanā, savas kaisles un vajadzības nerisina un nepiepilda, kā stāsta sākumā aprakstīts. Gluži pretēji. Šis viņas dzīvesstils – sapulce pēc sapulces, komandējums pēc komandējuma un oficiālas ballītes, viena pēc otras – ļauj Dacei neskatīties acīs savas iekšējās pasaules patiesībām. Tā vietā viņa apbrīnojamā veidā spēj svilinošus tukšumus gluži vienkārši uztvert par pašsaprotamu savas eksistences daļu. Viņa dzīvo ar tiem un tajos, neaizmirsdama par tiem, taču arī īpaši nekoncentrēdamās uz to dziedēšanu, kas likumsakarīgi arī atsaucas uz viņas raksturu.

Kādas gan ir šīs viņas dziļākās vēlmes, kas nesasniegtas viņas dzīvē ienes ritmisku un uzstājīgu nemieru? Pavisam, ja tas nebūs pārdroši teikts, tipiskas un raksturīgas teju jebkurai sievietei. Dace vēlas būt mīlēta, vēlas stabilitāti savā dzīvē un galu galā arī neatteiktos no bērna. Tiesa, šeit viņu ir ieslodzījis tāds kā apburtais loks. Jau ilgu laiku, ejot cauri atkārtotām neveiksmēm un vilšanās brīžiem, viņa nespēj šos savus mērķus sasniegt, tāpēc ar katru nodzīvoto dienu savā raksturā kļūst arvien rezervētāka, sausāka un savās ekspektācijās izaicinoši nepiekāpīga. Tas viņas kārotos sapņus pašsaprotami padara vēl nesasniedzamākus.

Dace savu personīgo laimi cenšas sasniegt neatlaidīgi – soli pa solim un ar jaunu mēģinājumu katru dienu -, taču arī bez pārāk lielas piepūles, iespējams, tāpēc, ka mazliet bīstas no kārtējām neveiksmēm, tādēļ aizsargā savu pašlepnumu, darīdama visu ar pus-atdevi un iluzoru, salīdzinošu ieinteresētību. Tas vīriešus tikpat ļoti atbaida, cik valdzina, un nebūtu melots teikt, ka Dace nebūt nevar sūdzēties par vīriešu uzmanības trūkumu. Tik tiešām, iespējas ar kādu izveidot kaut ko tik kāroti noturīgu un īstu viņai regulāri parādās ar katru reizi, kad viņai teju uz ikdienas pamata par savu ieinteresētību liek nojaust kārtējais vīrietis. Tiesa, visbiežāk ar šo ieinteresētību Dace izrīkojas netaisnīgi.

Viņas raksturs, kas, kā jau minēts, lēnām progresē savās nesaudzīgākajās izpausmēs, rada visai nekomfortablas situācijas gan viņas attiecībās ar vīriešiem, gan kaut kāda iemesla pēc arī viņas kontaktā ar cilvēkiem, kas viņai ir blakus ikdienā – ģimeni, kolēģiem un draugiem. Pat visnevainīgākos ikdienas pārpratumus, sīkumus un vieglus sarežģījumus, kurus citkārt ar šarmantu vieglumu būtu iespējams padarīt par teju patīkamām un smieklīgām atrakcijām, viņa izvēlas uztvert ar kaprīzu iekarojamas sievietes nervozitāti, kas mulsina ne tikai viņas līdz zināmai pakāpei pacietīgos kavalierus, bet gan arī neizpratnes pilnos tuviniekus un radus. Nevēlēdamās atteikties no tēla, ko pati sev – būsim atklāti – neatbilstoši piemeklējusi, Dace savas attiecības ar cilvēkiem neizbēgami turpina vienu pēc otras vest pretī neveiksmēm. Un tā, iespējams, nav ne pasaules, ne pašas Daces vaina, ka pasaule Daci redz citādāk, kā viņa sevi. Kļūda vienīgi ir domāt, ka dabiska šarma trūkumu var kompensēt ar apzinātu sarežģītību.

Lai vai kā, Dace šo savu cīņu turpina ar principiālu nepiekāpību ne pasaules uzskatiem par to, kāda viņa patiesībā ir, ne aizdomām, ka kādā brīdī viņai būtu kas jāmaina vai pat jāpadodas. Viņa turpina izmēģināt savas iespējas uz laimi ar daudziem vīriešiem, pat, jāatzīst, neatšķirdamās ar īpašu izvēlīgumu. Viņa galu galā taču jūt, ka laiks iet garām ar katru nākamo dienu un bez snobisma ir atvērta visām iespējam ar nolūkiem, taču ne ar izturēšanos vai attieksmi.

Tam par piemēru var minēt vienu no Daces nesenākajiem pielūdzējiem. Dzīvīgi nervozu, bet tajā pašā laikā koptu un izskatīgu latviešu vīrieti Edmundu, kas šobrīd dzīvo ārzemēs, un kas vēl nesen bija ar visai nopietniem nolūkiem lūkojies uz mūsu varoni. Sastapis viņu pilsētā, kurā šobrīd dzīvo, viņš ar Daci uzsāka drosmīgu, pieaugušu cilvēku flirtu, kuru vēlāk piedāvāja Dacei turpināt ar daudziem visai dāsniem žestiem un piedāvājumiem. Piemēram, uzsaucot viņai kopīgu ceļojumu uz vienu no tūristu vidū populārākajām un romantisku asociāciju pilnākajām siltajām zemēm. Plāns gan nojuka Daces raksturīgās rezervētības un aukstuma dēļ. Dace, nerēķinādamās ar Edmunda emocionālo un aso dabu, šo ceļojumu gan pieņēma, taču neizrādīja pilnīgi nekādu prieku vai pateicību, kur nu vēl kaisli vai romantisku ieinteresētību, pēc kā Edmunds drīz vien nosprieda, ka ir pieļāvis kļūdu, pārāk lielu daļu savu emociju un centienu dāvādams faktiski svešam un statiski aukstam cilvēkam. Viņš Daci pēc kārtējā abpusējības trūkuma veicinātā strīda atstāja vienu šajā ceļojumā. Vienu, lai vienā no pasaules skaistākajām vietām kā spogulī saredzētu pašas kļūdaino saltumu un mūžīgi aizskarto, aizvainoto dabu.

Daces traģēdija nav unikāla. Simtiem cilvēku ikdienā cieš neveiksmes un zaudējumus gluži vienkārši tāpēc, ka saredz sevi tā, kā pasaule viņus ne. Cauri katrai savas pieaugušās dzīves dienai Dace ir no pasaules pret sevi gaidījusi attieksmi kā pret princesi un dāmu, nespēdama paskatīties acīs visai sāpīgai patiesībai: dažas sievietes par princesēm vienkārši nepiedzimst.