Monta stāsts (Babņiks) (8) 

„Cik tev bijis sieviešu?” aizsmēķēdams cigareti, bārdainis jautāja otram bārdainim.

Divi čomi, satikušies uz ikgadējo viskija dzeršanu, sēdēja Rīgas centrā, neremontēta dzīvokļa virtuvē, uz rupji tēstiem ķeblīšiem. Tā bija sarunāts iepriekš, jābauda „padomju šarms”. Kad kungi bija gana iesiluši, sāka apspriest arī tādas dzīves puses, par kurām ikdienā īsti vīri nemēdz runāt. Pirmais bārdainis bija pieskaitāms pie monogāmā tipāža, reiz apprecējies un nekad neuzdrošinājies ko vairāk. Saprotamu iemeslu dēļ uzdotais jautājums viņam šķita īpaši aktuāls. Otrais bārdainis sabiedrībā tika uzskatīts par babņiku.

„Neesmu skaitījis. Man tas nav svarīgi,” laiski atrauca uzrunātais. „Kā tu viņas dabū gultā?” otrais iedzērušā ietiepībā neatkāpās no uzsāktās sarunas. „Es jau neko, viņas pašas. Ja jau sieviete tā grib, es nespēju atteikt.”

Montis, tas otrs bārdainis, ir labs. Viņš vienmēr ir bijis labs un būs. Būt labam ir ne tikai ētiski labi, bet arī izdevīgi – visi mīl un labi izturas. Tikai viena bēda, sievietes kā trakas uz labajiem puišiem. Nu, ne visas, bet kaut kāda daļa gan. Montis ar savu lielo un nedaudz lempīgo augumu, brillēm un bārdu, sievietēs radīja ilūziju, ka būs spējīgs mūžam pasargāt. Bet varbūt tas bija Monta feromonu aromāts, kas lika daudzo sieviešu smadzenēm ieslēgt vīrieša „visam mūžam” iekarošanas programmu.

Pie pirmās sievas Montis tika studiju pirmajā gadā. Meitene, ar kuru viņš kopmītnēs satuvinājās, protams, gribēja precēties. Tas notika pavasarī, kādā no vakariem, kad gaiss īpaši smaržoja un putniņi īpaši čivināja. Jaunieši, pastaigājoties pa Ķīpsalas romantiskām ieliņām, skūpstījās ik uz soļa . Pa ceļam Daugavas malā gadījās šķūnītis ar neaizslēgtām durvīm, bet tajā zvilnis. Meitene vēl tā kā spirinājās pretī aicinājumiem ielīst šķūnīti prom no svešām acīm. Ciešāk pavilkta aiz rokas, viņa tomēr ļāvās. Nebija jau Montis nekāds attīstībā aizkavējies vai seksuālās audzināšanas ziņā satraumēts puika. Normāls čalis, kas nepretojas Mātes Dabas balsij. Tā Daugavmalas šķūnītī abi mīlnieki šķīrās no nevainības. Meitene gan pēc tam apraudājās samulsinot Monti, un, plaši ieplestām acīm vērdamās augšup puiša sejā, pajautāja: „Tu mani tagad precēsi? Citādi mani mamma nositīs!”

Kā Montis varēja atteikt? Īpaši, ja draudēja meitenes mātes krimināli sodāmas darbības. Vasarā tika nospēlētas kāzas. Pēc studiju beigām viens aiz otra pasaulē nāca divi bērni. Abas vecmāmiņas mazbērnus auklēt atteicās, pirmkārt tāpēc, ka dzīvoja provincē, bet jaunie vecāki Rīgā, otrkārt, abas bija vietējās sabiedrības aktīvas dāmas. Tā jaunajam tētim katrs rīts sākās ar skrējienu uz bērnudārzu, tad uz darbu, tad atkal uz bērnudārzu pēc mazajiem resgaļiem, tad uz mājām. Un tā katru dienu. Montis taču bija labs un palīdzēja sievai cik spēja. Sievas draudzenes pilnām mutēm slavēja – kā viņai paveicies ar tik labu un izpalīdzīgu vīru. Montis pamatoti jutās labs, tikai tā saucamā „sabiedriskā dzīve” bija gadus dažpadsmit pamesta novārtā. Sievietes vienkārši nezināja, ka kaut kur eksistē liels, lempīgs un tāds, kuru viegli savākt. Bērni paaugās un vairs neprasīja tik daudz laika un uzmanības. Nu Montis varēja apmeklēt dažādus pasākumus pēc darba laika beigām.

Pirmā, kas „uzlika aci” šī stāsta varonim bija kolēģa sieva, kura fanoja par liela auguma vīriešiem. Tas notika darba ballītē. Viņa stāvēja pie milzīga loga ar Vecrīgas panorāmas skatu aiz tā un sapņaini, ar šampanieša glāzi rokā, lūkojās saules rietā krāsās degošās debesīs. Būdams dziļi sirdī romantiķis un mākslinieks, Montis, šī skata aizkustināts, pienāca klāt un uzsāka sarunu: „Ne visi iedomājas, ka romantika atrodas tepat mūsu deguna priekšā.” „Ne katrs vīrietis iedomājas, ka romantika reizēm nemaz nav jāpērk par naudu”, atbildēja kolēģa sieva.

Lieliskā ainava, kas nedaudz aizskāra atmiņas par šķūnīti Daugavas malā un līdzīgo skatu, rosināja pozitīvas sajūtas un vēlmi tērzēt un tērzēt. Romantika par velti rosināja arī  flirtu. Pakrūtē kņudēja un gribējās kaut ko lielu un skaistu. Jāteic, lāga vīrs nemaz nejutās nepatīkami no tā, ka glītā rudmate aizgūtnēm flirtēja ar viņu. Ballītei beidzoties un atvadoties viņa palūdza telefona numuru.

Abi vienmēr tikās darba laikā un viņa vienmēr mācēja izkārtot gan tikšanās laiku, gan vietu. Būdams ar niecīgu seksuālo pieredzi, kā nekā apprecējis pirmo seksa partneri, Montis uzzināja, ka sekss var būt arī savādāks. Tas vien, ka piedzīvojums notika pa dienu, kad cilvēka ķermenis īpaši labi reaģē uz seksuāliem kairinājumiem, saasināja izjūtas. Tādu petingu Montis nebija baudījis. Viņš pat nezināja, ka šīs darbības ar un ap viņa ķermeni un locekli tā sauc. Viņš iemācījās uzbudināt sievieti tā, lai viņa pati sāktu lūgties turpināt un turpināt. Kuram tad nerodas labas sajūtas no tā, ka ikdienas rutīna tiek atšķaidīta ar sekspiedzīvojumu?

Pirmais Monta sānsolis vēl nebija beidzies, kad uz apvāršņa parādījās enerģiska studente. Šī stāsta varonis lasīja lekcijas kādā augstskolā. Kā reizēm mēdz notikt, studentes iemīlas pasniedzējos. Maz, ka iemīlas, viņas arī, modernas meitenes būdamas, grib ko vairāk par platoniskām attiecībām. Lai gan romantiskas attiecības starp pasniedzējiem un studentiem tiek stingri aizliegtas, tas ar nemainīgu regularitāti atkārtojas teju vai katrā pasaules augstskolā. .Monta studente nebija nekāda biklā kaziņa. Enerģiska un sprigana, gatava kniebties visur – restorāna tualetē, uz tilta, kāpņu telpā un tā tālāk. Šķiet publiskais sekss viņai patika pat labāk nekā pats Montis. Bet Montim savukārt patika seksuālās pieredzes apvāršņu paplašināšana un, protams, tas, ka studente bija jauniņa ar visiem no tā izrietošajiem labumiem – tvirtu miesu, samtainu ādu un jaunības ņiprumu. Pirmā mīļākā pieķēra Monti „neuzticībā” un bez liekas mutes dzesēšanas attiecības pārtrauca. Enerģiskā studente toties nebija pieskaitāma pie taktisko un delikāto sieviešu tipa. Viņa aizgāja pie Monta sievas un izstāstīja visu, kā ir. Sieva tika pie nervu sabrukuma, pirms tam sarīkojusi grandiozu publisku skandālu. Bērni un manta tika sadalīti. Pa to laiku studente, zaudējusi izjūtu asumu, Monti pameta. Apjukušo babņiku ātri vien savāca nākamā lāga vīrieša gabalu mīļotāja. 

Aija labi pieprata minetu. Ar Agnesi varēja jauki izrunāties. Solvita lieliski mācēja masēt. Santai orgasms izpaudās nepārprotami - pulsējot makstij. Viņas visas bija jaukas un nevienai Montis nejaudāja atteikt tuvību un uzmanību.

Pamētājies gadus divus pa visdažādāko dāmu apskāvieniem un gultām, Montis tika izprecināts. Kādu padzīvojušu dāmu klubiņa dalībnieci Montis arī bija aplaimoja ar savu uzmanību. Pieredzējusī sieviete neko lielu no tā neiztaisīja, bet pragmatiski paturēja Monta dotumus prātā. Kādā no dāmu kluba tikšanās reizēm vienai dāmai žēlojoties, ka netiek vaļā no vedeklas, kas, lai gan šķirta no viņas dēla, nemaz nedomā pamest ērto un lielo Rīgas centra dzīvokli, radās plāns praktiski izmantot Monta dotumus. Dāmas vienbalsīgi pieņēma lēmumu palīdzēt draudzenei un noorganizēt Monta un vedeklas savešanu.

Vispirms vedeklai tika piedziedātas pilnas ausis par Monta brīnišķīgajām īpašībām, radot viņā pārliecību, ka tieši tāds, kā viņš, ir gaidīts visu mūžu. Tad apstrādāto sievišķi vienkārši palaida virsū Montim. Un viņš nespēja atteikt enerģiskajai trīsdesmitgadniecei - ātri vien tika atbrīvots vīramātes dzīvoklis un sarīkotas klusas kāzas. Dāmu klubs aktīvi piedalījās to organizēšanā. Nepagāja ne deviņi mēneši un Montis jau atkal tika pie bērņuka, pēc pusotra gada vēl pie viena.

Dzīve, tā sacīt, apmeta loku. Tagad Montim gan cita pieredze, ne labāka, ne sliktāka, vienkārši cita - babņika pieredze.