Māra stāsts (Modele vai apalīte)  (6) 

Māris tīšām kavējās sava uzņēmuma ofisā, viņam negribējās iet uz savu skaisto māju pie skaistās sievas. Reizēm viņš kaut ko spēlēja internetā, reizēm ložņāja pa porno saitiem, bet reizēm vienkārši blenza griestos, rokas salicis aiz galvas un kājas saslējis uz sava smalkā, dārgā rakstāmgalda. Kopš kāzām pagājuši trīs gadi un Māris aizvien biežāk un biežāk brīnījās, kāpēc viņš  atsalst pret sievu.

Nekādas vainas viņai nebija. Nu ne vismazākās! Tieši otrādi. Bijusī modele, kas līdz precībām strādājusi par fotomodeli, piedalījusies modes skatēs, pat “pamaisījusies” pa Itāliju, pūloties iekļūt turienes modeļu aģentūrās. Iespējams, smalkām aģentūrām viņa nešķita pietiekami interesanta, bet tepat Latvijā attiecīgās aprindās, proti, turīgu biznesmeņu vidē, Jolanta tika ierindota daiļāko meiteņu desmitniekā. Protams, blonda, protams, 90-60-90, protams, 175, protams, lielas pelēkas acis, protams, lelles ģīmītis. Draugi apskauda Māri daiļās sievas dēļ. Māris to zināja un allaž izbaudīja lepnumu, kad kopā ar sievu izgāja sabiedrībā. Tikai, sasodīts, pēdējā pusgadā arī tas vairs nepriecēja. Pirms pusotra gada pārstāja sagādāt prieku pat apziņa, ka viņš noprecējis tādu daiļavu. Sekss, jau pašā sākumā nebūdams nekāds izcilais, pēc laika iznīka kā nelaistīts istabas augs puķupodā. Māris, kārtējo reizi bez iemesla kavēdamies darbā, šoreiz caur loga stiklu blenza uz naksnīgo pilsētu un prātoja, ka droši vien jāmeklē kaut kādi dakteri. Tā impotence taču kaut kā jāārstē!

Iezvanījās telefons.
- Mīļais, kad tu brauksi mājās?
- Man te šis tas jāpadara, dārgumiņ...
- Mīļais, ir atbraukuši ciemiņi! Tā nevar - bez mājastēva!
- Kas tie ir par ciemiņiem?
- Manas draudzenes.
- Un tu gribi, lai es viņas izklaidēju? Man jāstrādā! Kādam taču nauda jāpelna.

Klausulē atskanēja sievas šņuksti:
- Vienmēr tu tā!

Māris pikti atslēdza telefonu. Ciemiņi, ko domājies! Vienmēr sievas tukšpaurīgās draudzenes. Māra draugi Jolantai nepatika, tad nu mūžīgi jātēlo laimīgais ģimenes pāris draudzeņu priekšā. Kā lai tēlo, ja pēdējā laikā katrs sievas izteiktais vārds izraisīja negantas dusmas. Sievietēm jau patīk tēlot, īpaši draudzeņu priekšā, bet kāds labums Mārim no šīs tēlošanas.  Un, galvenais, kam tu pastāstīsi par visu šito! Draugiem nevar – tā jau var sagraut visu savu „respektu”. Mātei nevar, viņa noteikti pārdzīvos vairāk kā nepieciešams un neliks mierā ar jautājumiem, uz kuriem pats Māris nezināja atbildes... 

Aiz ofisa loga jau labu laiku kā bija satumsis. Māris, pagalam nogarlaikojies, nolēma beidzot doties mājās cerībā, ka sievas draudzenes būs beidzot aizvākušās.

Jolanta, nepanākusi vīra ierašanos mājās,  dedzīgi sāka apspriest ar draudzenēm attiecību uzlabošanas paņēmienus. Draudzenes, ko nu kura sieviešu žurnālos un internetā bija salasījušās, cita caur citu sāk dot padomus. Apkopojot padomu jūru, iznāca, ka laba sieva attiecību uzlabošanas vārdā ķeras pie seksa. Visas draudzenes bija stingri pārliecinātas, ka Jolantai seksīgi, bet gaumīgi jāsaģērbjas un jāgaida Māris mājās pie iekurta kamīna, vēlams - uz lāčādām. Par laimi, lāčādas mājās atradās. Tad jau pasākums noteikti izdosies!

Visas ar iedvesmu metās post Jolantu atbildīgajam vakara pasākumam. Skapja istaba tika izrevidēta un atrastas vajadzīgās augstpapēžu kurpes un peņuārs pērļu krāsā. Nekas cits Jolantas brīnišķīgajam augumam nebija vajadzīgs. Draudzenes sacirtoja matus modīgajās Holivudas lokās. Veicot visus pošanas darbus, tika izdzerts ne mazums šampanieša, neskatoties uz to draudzenes taktiski laikus devās mājās, lai mājasmāte līdz vīra pārnākšanai varētu morāli nobriest.

Jolanta jutās īpaši pārliecināta, kam par iemeslu kalpoja draudzeņu uzmundrinājumi, ka atliek tikai realizēt šajā vakarā iecerēto plānu un atkal varēs mierīgi dzīvot tālāk, neraizējoties ne par ko. Viss it kā Jolantas dzīvē bija kārtībā: bagāts vīrs, drukns, ne pārāk glīts, bet droši, ka neskraida pa meitām kā citi skaistuļi, liela skaista māja Pierīgā, mājkalpotāja, bēžīgi perlamutrīgs džips un modīgas drēbes, iespēja nodoties sava ķermeņa kopšanai. Turklāt vīrs pārāk neapgrūtina ar savu seksuālo iegribu apmierināšanu. Tikai pēdējā laikā tāds īgns un kašķīgs.

Jolanta iekūra kamīnu, nekāds sarežģītais darbiņš jau tas nebija, atlika vienīgi nospiest gāzes kamīna palaišanas pogu. Izklāja kamīna priekšā no guļamistabas atnesto lāčādu, gleznaini iekārtojās uz tās. Uguns liesmas meta mīkstas ēnas uz bijušās modeles samtainās, viegli iedegušās, koptās ādas, izdevīgi izgaismojot visus izliekumus un bedrītes, silikona krūšu izciļņus, dupša apaļumus, garās, skaistās kājas. Un šo visu daili nedaudz piesedza pērļainais peņuārs. Tāpat uguns liesmiņu atblāzmas rotaļājās augstpapēžu kurpju Swarovsky kristālos. "Kā Playboy filmā", nodomāja Jolanta.

Māris ar savu spožo Lexus iebrauca garāžā, kas ērtības labad bija savienota ar māju, kā jau smalkiem un turīgiem ļaudīm pienākas. Mirkli pasēdēja autiņā, svārstoties - iet mājā iekšā vai nē, vai sievas draudzenes vēl ciemojas. Tad negribīgi vilkās uz viesistabu, bet tur... pa ceļam no virtuves ledusskapja izceltais aliņš tā arī palika puscēlienā līdz mutei.

Māris galīgi nebija gatavs tik krāšņam un nepārprotami erotiskam skatam. Kad vīrieša smadzenes apstrādāja informāciju, tās ieslēdza panikas trauksmi - sieva nepāprotami grib seksu! Bet viņš taču negrib! Normālam vīrietim uzreiz iestātos erekcija, ieraugot ko tādu, bet Māra loceklis ne tikai nesakustējās, bet, šķiet, pat sarāvās vēl vairāk. Šitādu kaunu paša vīrietības priekšā! Ko lai dara?! Ko lai dara?! Kaut kā jāreaģē!

Neko gudrāku neizdomājis, Māris izgrūda:
- Ko tad tu te dari?
Jolanta erotiski nopūtās:
- Gaidu tevi...
Māris māksloti nožāvājās:
- Draudzenes aizbrauca?
Jolantai ne pavisam nepatika tas,  kā sāka veidoties situācija, taču viņa apspieda aizvainojumu un, uzlikusi ietrenētu modeles smaidu, noteica:
- Jau pirms laba laiciņa.
Māris, kā impotentam lempim pienākas, pavēstīja:
- Un ko tad tu te tā sapucējusies?

Jolantai acīs izsprāga asaras. Vai tiešām viņš nenovērtē visas viņas un draudzeņu pūles? Vai tiešām viņš nepaliek traks aiz iekāres, ieraugot viņas skaisto ķermeni? Vēl aizvakar kāds Māra draugs apbēra viņu ar komplimentiem un divdomīgiem aicinājumiem uz tikšanos. Pirms tam viss šķita tik vienkārši, bet te uz līdzenas vietas un jau no paša sākuma fiasko!

Jolantu pārņēma nevaldāmas dusmas un viņa svētā sašutumā burtiski iespiedzās: 
- Tu, neaptēstais lempi, vai tiešām nesaproti, kādus signālus es te raidu? Es tev neesmu pietiekami skaista? Cits normāls vecis, šo ieraugot, būtu mani jau sen izvarojis! Tu taču esi impotents mērkaķis!

Pastiprinot pēdējos frāzi,  viņa satinās savā peņuārā, paslēpjot visus jaukumus. Pēc tam Jolanta vēl kliedza daudz ko, gan par Māra slikto uzvedību, gan par viņa draugu nepiedienīgiem piedāvājumiem. Viņš no tā visa sadzirdēja tikai vienu vārdu „ impotents”. Pārējās spalgās skaņas aizgāja garām viņa ausīm. Par impotentu varbūt vīrietis drīkst saukt sevi pats, turklāt klusībā pie sevis, bet izdzirdēt šo apzīmējumu no kāda cita, un vēl vairāk- no sievietes, paša sievietes, tas bija par daudz!

No Māra krūtīm izlauzās rēciens:
- Tu pati esi impotenta, tfū, frigida! Domā, es neredzu, ka tu seksa laikā lūri guļamistabas spogulī, vai pietiekami skaista esi, domā, es neredzu, kā tu tēlo orgasmus, kā tu pūlies tos skaisti tēlot?!

Jolantā iedegās svēti naivās taisnīguma dusmas:
- Es nevaru citādi! Ja es neizskatos skaisti, es nevaru!
- Es arī neko nevaru! - rezumēja Māris, pagriezās un devās ārā no viesistabas. Jātiek kaut kur projām no šīs vietas, kur viņš nejūtas ne laimīgs, ne veiksmīgs, ne kā pilnvērtīgs vīrietis. Māris devās uz garāžu, joprojām rokā turot alus pudeli, kuru strīda laikā tā arī neizlaida no rokām, iekāpa mašīnā, nikni paskatījās uz aliņu, atvēra logu, izmeta to, un pudele sašķīda pret garāžas betona grīdu ar skaļu blīkšķi un brangām putām. Logs tika aizvērts un Lexus sakustējās nekurienes virzienā.

Māris brauca tikai uz priekšu, nedomādams par iespējamo galamērķi. Viņš brauca un brauca. Vīrieša smadzenēs “uzkārās” viena vienīga doma: „Prom no iepriekšējās dzīves!” Gaismai austot, Māri beidzot sāka pievarēt miegs. Apsvērdams, kurā vietā apturēt autiņu un nosnausties, Māris ceļa malā pamanīja viesumājas „Priedītes” reklāmu, kas solīja mīkstu gultu, pirti, citas izklaides un banketu telpas pie reizes un tas viss pēc 500 metriem.

Biruta samiegojusies lūkojās agrā rīta viesī. Vīrietis pāri trīsdesmit, nedaudz drukns, sirsnīgām un nedaudz vainīgām acīm, bikli mīņādamies, taujāja pēc viesu nama numuriņa, esot visu nakti braucis, vajagot pagulēt. Biruta noņēma no āķīša vajadzīgo atslēgu  un pasniedza viesim. Māris pārāk dedzīgi sagrāba atslēgu ar visu Birutas roku, nosarka un strauji atlaida. Atslēga nokrita uz grīdas. Abi reizē noliecās, lai paceltu to un sasitās ar pierēm. Biruta iesmējās. Māris nomurmināja:
- Piedod, Anniņ!
- Mani sauc Biruta, bet tas nekas – daudzi mani sauc par Anniņu.
Sažņaudzis atslēgu saujā,  Māris soli atkāpās:
- Es tad iešu... pagulēt...
- Saldu dusu! – Biruta-Anniņa mīļi novēlēja.
Māris pagriezās, lai dotos uz numuriņu un viņa galvā ieskanējās: “Ķemmermiestiņāāā, mazā būdiņāāā dzīvoja reiz skaistā Anniņaāā...”

Slīgdams miegā, Māris pēkšņi atcerējās, cik ļoti viņam bērnībā patika kaimiņu Anniņas tante – apaļīga, brūnu, cirtainu matu un acu īpašniece. Viņam patika sēdēt Anniņas tantes mīkstajā klēpī un ar muguru just,  kā vibrē tantes krūtis,  dziedot „Ķemmermiestiņu”. Vēl viņam patika skaut un bučot Anniņas tantiņu, kā viņš mēdza saukt savu simpātiju objektu. Vai tad dzīvē tā notiek, ka tu pēc daudziem, daudziem gadiem satiec tieši tādu pašu būtni kā bērnībā?

Izgulējies Māris devās samaksāt par naktsmītni un atdot atslēgu. Anniņu-Birutu nekur nemanīja, maksu pieņēma kāds puisis. Māris tā kā gribēja pajautāt, kur viņa, bet saminstinājās un tā arī nepajautāja.

Mobilais telefons vai plīsa no zvaniem, lai arī labi nostādīts bizness, reizēm tomēr nākas pieņemt lēmumus. Pēc visiem nelietības likumiem, vajadzīgie lēmumi un atbildes jāsniedz tieši tad, kad vismazāk laika un iespēju ko tādu darīt. Katrs otrais zvans, protams, bija no sievas. Jolanta raudāja, pārmeta, lūdza piedošanu, draudēja, mēģināja mīļi runāt, bet viņai tā arī neizdevās atgriezties pie iepriekšējo attiecību stāvokļa. Māris bija kā sasalis: strupi atbildēja un neielaidās nekādās izlīgšanas sarunās. Patiesībā viņu kaitināja tas, ka sieva traucēja domāt par Anniņu - gan to, kura bērnībā, gan to, kuru tikko satika.

Domas par svešo sievieti neatlaidās arī pēc nedēļas. Toties ar sievu Māris vispār pārtrauca sarunāties, pat izvairījās viņu satikt paša mājā, gulēt pārvācās uz viesu guļamistabu otrā mājas galā.

Kārtējā bezmiega naktī, mētājoties starp neizskaidrojamu laimes sajūtu un galēju izmisumu, Māris nolēma satikt Anniņu-Birutu un tikt skaidrībā ar savām sajūtām.

Biruta bija nedaudz izbrīnīta, kad Māris piezvanīja un piedāvāja satikties. Sākumā viņa gribēja atteikt, strādājot viesu mājā ne vienu reizi vien nekaunīgākie viesi mēdza „piecirst”. Bet šoreiz vīrieša balsī viņa sadzirdēja neviltotas intonācijas. 

Ieraugot savu ilgu objektu, Māris nosarka kā pusaudzis - viņas  maģija joprojām darbojās. Biruta izturējās nepiespiesti un mīļi, tas iedrošināja jaunizcepto Romeo un viņš, pārsteigts pats par sevi, sajutās drošāks par drošu.

Sēžot vietējā krodziņā un dzerot tēju, viņi jautri trieca par visādām muļķībām. Mārim radās sajūta, ka viņš Birutu pazīst jau sen, kā tas notiek ar visiem, kas satiek „savu cilvēku”. Vīrietis lūkojās pretī sēdošajā sievietē un viņam šķita, ka neko skaistāku savā dzīvē nav redzējis. Biruta bija pat daiļāka par bērnības Anniņu, jo viņa bija šeit un tagad, dzīva, silta, smejoša, smaržojoša un tik saprotama...

Viņi sāka skūpstīties, tikko pārkāpuši Birutas dienesta dzīvoklīša slieksni. Viņa pat nebrīnījās, kā tas sanāca, ka pēc tējas dzeršanas uzaicināja Māri pie sevis. Savukārt viņš pat nepaguva tā sakarā kaut ko nodomāt - viss notika tik dabīgi un nesaspīlēti. Viņi skūpstīja un glāstīja viens otru tā, it kā šī būtu pēdējā reize viņu mūžā. Tik ļoti izbaudot glāstu sniegšanas un saņemšanas prieku. Mārim neizsakāmi patika Birutas baltā āda, vasaras raibumiņi uz pleciem, apaļās, viegli noslīgušās krūtis, tumši brūnie krūšu gali, apaļais puncītis, krāšņais tumšais trijstūris zem tā, platie gurni, spēcīgās kājas un pasakainā viņas ķermeņa smarža, kas kļuva aizvien izteiktāka, Māra degunam tuvojoties kājstarpei. Mārim no iekāres reiba galva, trīcēja lūpas un gribējās pēc iespējas ātrāk iekļūt iekšā šai brīnišķīgajā sievietē un palikt tur mūžīgi, jo tikai tur viņš jutās laimīgs.

No gultas viņi neizkāpa līdz nākamās dienas pēcpusdienai,  ārā no mājas izdzina bada sajūta. Kožļājot pusdienu karbonādi, Māris pēkšņi atskārta: „Bet es taču neesmu impotents! Nekādi dakteri man nav vajadzīgi!”

Ne uzreiz, pēc kāda laika, viņi atzinās viens otram mīlestībā. Vēl pēc kāda laika Biruta palika stāvoklī. Māra laimei nebija robežu un viņš nekavējoties metās sakārtot juridiskās lietas ar savas iepriekšējas laulības šķiršanu.

Jolanta sāka satikties ar to pašu Māra draugu, kurš aicināja viņu uz tikšanos. Abu bijušo laulāto otrās kāzas notika ar mēneša starpību.

Vai Jolanta turpina skaisti tēlot orgasmu, Māris pat nemēģināja noskaidrot un nez vai draugs, kurš lepni uzskatīja, ka nocēlis viņam sievu, to atklātu.