Ātrais kredīts kā strāvas trieciens dibenā (60)

Pēdējās dienās latviešus satricinājis viens negaidīts šoks pēc nākamā. Vispirms atklājās, ka vietējās desās  un cīsiņos iekšā ne vienmēr ir tīra pakrūtes fileja. Un vārdu „liellops” gaļas ražotāji ir interpretējuši visai burtiski – ikviens liels lops, tātad arī zirgs.

Pēc tam kā negaidīts sitiens pa trauslāko punktu nāca pētnieciskās žurnālistikas atklātās drausmas kažokādu industrijā. Proti, izrādās, ka savus kažokus ūdeles un truši nevis labprātīgi novelk un atdod valkāšanai smalkām dāmām, bet šos dzīvniekus speciāli audzē un tad – pat nezinu, kā to saudzīgāk pateikt – ņem un vienkārši nokauj... Nē, pat ne vienkārši nokauj, bet „iebāž vienu strāvas vada galu mutē, un otru – anālajā atverē.” Skaidrs, ka tur katram normālam latviešu cilvēkam dūša aptecēsies. Iznāk, mēs ne tikai bērīti kumeliņu esam apēduši, bet vēl lapsu kūmiņu pretdabiski izvarojuši un mugurā uzvilkuši.

Paši to nezinādami, protams, paši pat neapjauzdami. Tiklīdz uzzināja, tā sabiedrība saviļņojās un sāka parakstīt dažādas petīcijas. Nav izslēgts, ka tā nozare jāslēdz ciet pavisam. Tas taču vēl sliktāk par Hitleru – viņam bija tikai gāzes kameras, bet šeit vēl tas strāvas vads pa abiem galiem... riebīgi pat iedomāties. Katrā gadījumā, visiem dienestiem vajadzētu šobrīd būt trauksmes režīmā – ja sabiedrība uzzinās, kādā ceļā un ar kādiem upuriem līdz mums nonāk dienišķā franču karbonāde vai Narvesena hotdogs, šeit vispār draud iestāties pilnīgs teftelis.

Un tad – nepatīkamākais no visiem pārsteigumiem. It kā vēl nepietiktu ar zirga gaļu uz rīta sviestmaizes un ūdeļu ciešanām nakts murgos, vēl arī izrādās, ka ātrie kredīti nemaz nav humānās palīdzības organizācija. Un vārds „kredīts” dīvainā kārtā nozīmējot aizdevumu, kas jāatdod. Un vēl ar procentiem. Un vēl diezgan lieliem. Murgs kaut kāds, ne dzīve.

Labi vēl, ka mums valstī ir pilnībā neietekmējama, neatkarīga un profesionāla sabiedriskā televīzija. Tā ik vakaru informēja par šo sērgu, un pat izveidoja speciālu raidījumu ar nosaukumu “Aculiecinieks”, kur skaudri liecināja, kādu nelaimi atnes internetā aizsistie piecdesmit vai drusku vairāk lati. Nabadzība, izmisums, asaras, bads, vienvārdsakot, iekāpt ātro kredītu slazdā cilvēkam ir tas pats, kas kažokzvēram nonākt audzētavas būrī. Ja nu vienīgi bez tā nelaimīgā strāvas vada. Kaut, spriežot pēc visa, arī tas ir tikai laika jautājums.

Tīrās sakritības pēc, neatkarīgs un profesionāls mums gadījies arī ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Tad nu tieši tai pašā laikā, kad televīzijā sāka rotēt ātro kredītu atmaskojumi, šai problēmai no visiem galiem pieķērās arī ekonomikas ministrs. Būtu vietā atzīmēt – tīri aiz sakritības. Jo ja reiz mūsu valstī ir kāda ekonomiskas dabas problēma, kas pelna nedalītu ministra un sabiedrisko resoru uzmanību, tad tie ir ātrie kredīti. Īpaši tādēļ, ka tie sastāda veselus 8% no kopējā kredītu tirgus un vidējo kredīta summu ap 100 latiem. Kamēr normāliem kredītu devējiem, proti – bankām, atliek tikai 92% tirgus un vidējā kredīta summa, piemēram, norēķinu kartēm, virs 400 latiem.  Un skaidrs, ka labāk ir būt parādā bankai, nevis ātro kredītu kompānijai, jo... nu vienkārši bankas ir respektablas, bet ātrie kredīti – nē. Ātrie kredīti tikai māna cilvēkus, jo aizdod naudu un liek to atdot ar lieliem procentiem. Kamēr bankas nemāna, jo aizdod naudu un liek to atdot ar lieliem procentiem. Nu, īsāk sakot, kā raidījumā “Sastrēgumstunda” atklāja mūsu pilnīgi neatkarīgais ekonomikas ministrs, ar ātrajiem kredītiem Latvijā nodarbojas oligarhi.

Diezgan pamatots šis ministra apgalvojums. Jo kurš gan vēl varētu nodarboties ar tik netīru biznesu, kā vien oligarhi. Un ko gan vēl darīt ar biznesu, kuru uztur oligarhi, kā vien to iznīdēt. Nevainojama argumentācijas ķēde. Ar to būtu pilnībā pieticis. Bet kā tviterī rakstījis Dalailama: Ja kāds lūdz tev kopā ar viņu paspert soli, noej ar viņu kilometru.

Guntars Rēders un viņa radošā komanda sekoja šim padomam, un raidījumā demonstrēja arī emocionālu sižets par ātro kredītu lāstā kritušu piecbērnu ģimeni. Tur bija nabaga tēvs, kurš aizņēmies piecdesmit latus, lai vestu bērnus uz zoodārzu. Un raudoša māte, kurai, gluži kā Aspazijas dzejolī, atliek vien solīt saviem bērniem mēnestiņu, jo pīrādziņam naudas gluži vienkārši nav - to visu atņēma Joske no ātro kredītu biroja. Pie šādiem stāstiem pat Sniega karalienes sirds atkustu, nemaz nerunājot par mūsu visnotaļ iejūtīgo sabiedrību. Kur vēl lielāks arguments par bērna asaru?

Tas viss varētu arī nebūt nekas svarīgs. Lai jau cīnās par to aizdevumu tirgu, un skaidrs, ka bankām mazie aizdevēji ir lieka konkurence, un skaidrs arī, ka bankām būtu vieglāk paskaidrot ekonomikas ministram Pavļutam, kā šis tirgus būtu pareizāk sakārtojams. It īpaši tādēļ, ka gan Reformu partija, gan vairāki paša Pavļuta kolēģi šobrīd atrodas diezgan lielos parādos. Un tie nav nekādi desmit minūtēs aizņemti simts lati, bet vairākos gados banku parādos sakrājušies tūkstoši.

Vienīgi drusku jocīgi, cik viegli no tiem parādniekiem uztaisīti kārtējie tautas cietēju personāži. Visos šajos stāstos un raudulīgajos televīzijas sižetos pat neieminējās, ka tie tomēr ir pieauguši cilvēki, kuriem vajadzētu spēt uzņemties vismaz tik daudz atbildības, kā 50 latu paņemšana un vēlāka atdošana. Labi, ja cilvēkam ir pieci bērni, toties nav ne darba, ne naudas, lai viņus reizi gadā aizvestu uz zoodārzu, tad ilgtermiņa plānošana acīmredzot nav šī cilvēka stiprā puse. Bet tas galīgi nav nekāds tikums. Un grūti arī saprast, kādēļ vajadzētu just līdzi šim cilvēkam. Diez vai mēs justu līdzi tēvam, kurš asarām acīs pa televizoru atzītos, ka ir, teiksim, sitis un pazemojis savus bērnus. Bet augšana ekstrēmos nabadzības apstākļos bērna psihei un tālākai dzīvei taču ir tieši tikpat degradējoša kā kura katra vardarbīga trauma.

Tas vienkārši nav veselīgi. Un kultivēt līdzjūtību pret cilvēkiem, kuri gluži vienkārši ir muļķi, slinki vai totāli bezatbildīgi, atvainojiet, bet tas rada lūzeru sabiedrību. Tādu, kura nav spējīga ne naudu aizņemties, ne vēlēšanās prātīgi piedalīties, ne vispār neko – tikai ciest un meklēt, kurš tad šoreiz viņu ciešanās vainojams. Politiķi, oligarhi, zviedri, amerikāņi, liberasti, sorosīdi, krievi, ebreji, krustneši, fašisti, antikristi un tagad arī – ātro kredītu devēji.

Ja tēvam pietika laika un prāta visu dienu internetā sērfot un klikšķināt uz vieglas naudas reklāmām, tad  gan viņš arī būtu spējīgs kādu kasti pārnēsāt vietējā “Maximā”. Tos piecdesmit latus tad varbūt ne 15 minūtēs, bet nedēļā nopelnītu. Un nevajadzētu nevienam neko atdot, ne gausties par lielajiem procentiem. Un arī bērniem no tāda tēva lielāks ieguvums, nekā no tāda, kurš raud pa televizoru un sūdzās, ka kļuvis atkarīgs no ātrajiem kredītiem tieši kā narkomāns no kārtējās devas. Lai tagad valsts nāk palīgā viņa kredītus atdot, bērnus barot un zeķes mazgāt. Un ja tomēr paņēmis, bet nevar atdot – lai iet atstrādā vai, piemēram, atsēž parādu cietumā. Gan pašam būs zināma pieredze, gan arī šajā gadījumā bērni vairāk iemācīsies par to, kā brīvā tirgus un kapitālisma iekārtā izmantot finanšu pakalpojumus.

Protams, ātro kredītu tirgu vajag regulēt. Tieši tāpat, kā tiek regulēts banku sektors, ātrās ēdināšanas iestādes un kažokzvēru audzētavas. Un skaidrs, ka ātrie kredīti nav nekāds īpaši cienījamais biznesa modelis, bet no otras puses – nekas ārkārtīgi cienījams un sabiedrībai vēlams nav arī hamburgeru biznesā vai strāvas vada ievietošanā lapsām dibenā. Ja Pavļutam tiešām liekas, ka cilvēki šeit ir pilnībā aprobežoti un nespēj izdarīt pat vienkāršākās dzīves izvēles, tad viņš varētu sākt ar tām izvēlēm, kas pilnīgi noteikti iznīcina dzīves un karjeras. Un tās galīgi nav saistītas ar ātrajiem kredītiem. Katru dienu tūkstoši un tūkstoši pērk cigaretes lielveikalā, bet neviena pārdevēja nepārbauda viņu veselības stāvokli un neprasa, vai viņi tiešām izprot pīpēšanas posta mehānismu. Tikpat daudzi notērē visus īpašumus spēļu zālēs – un neviens nejautā viņiem bankas konta izdruku, pirms automātā izmest kaut visu mēneša peļņu. Makdonaldos bērni kļūst resni un aizdambē savus asinsvadus jau agrā jaunībā, un tas viņu karjeras izbojā stipri vairāk par sliktu kredītvēsturi. Galu galā, pie vēlēšanu urnas nevienam netiek pārbaudīta pat viņa garīgā veselība. (Kaut par pēdējo Pavļuts drīzāk var tikai priecāties, citādāk viņš diez vai šobrīd atrastot savā amatā.)

Rezumējot – ja ministram pēkšņi uznākusi nesavtīgu rūpju lēkme par ekonomiski mazāk aizsargātajiem dalībniekiem, tad netrūkst lietas, ko varētu un vajadzētu ierobežot. Visādi citādi, tas tomēr pārāk izskatās pēc kārtējās rūpju lēkmes vien par sevi un sev tuvajiem.