Lietuva piemin 40. gadskārtu kopš Roma Kalantas sadedzināšanās Kauņā

Lietuva pirmdien piemin četrdesmito gadskārtu, kopš Kauņā sadedzinājās 19 gadus vecais Roms Kalanta, kura nāve izraisīja nepieredzēti plašus jauniešu protestus pret padomju iekārtu. Šo notikumu atceres pasākumi turpināsies gandrīz divas nedēļas.

Piemiņas brīdī Roma Kalantas bojāejas vietā, skvērā pie Kauņas Muzikālā teātra, piedalījās viņa brālis Antans Kalanta, viņa draugi, toreizējo notikumu aculiecinieki, Seima deputāti, Kauņas pilsētas vadības un akadēmiskās kopienas pārstāvji.

Cilvēki piemiņas vietā nolika ziedus un iededza svecītes, skanēja bardu dziesmas. Kauņas skolās šajās dienās apskatāmas toreizējiem notikumiem veltītas izstādes, skvērā pie Kauņas Muzikālā teātra pirmdienas vakarā notiks rokkoncerts, kurā skanēs tā laika dziesmas.
Kā piemiņas brīdī norādīja Kauņas mērs Andrjus Kupčinsks, toreizējie "Kauņas pavasara" notikumi atstājuši dziļas pēdas Lietuvas sabiedrībā. Pēc viņa teiktā, gan pats Kalantas upuris, kas šķiet "vienlaikus cildens un bezprātīgs", gan tam sekojušie protesti stiprinājuši dziļu kopības apziņu paaudzē, kas bija uzaugusi jau padomju laikos un nebija personiski pieredzējusi neatkarīgo Lietuvu.

Seima spīkere Irēna Degutiene uzsvēra, ka Kalantas sadedzināšanās "izbiedējusi pašu Kremli", liekot saprast, ka centieni pārtautot lietuviešus, padarīt viņus paklausīgus un izdzēst viņu atmiņu cietuši neveiksmi. Viņa atgādināja, ka Maskavu tobrīd ļoti biedējusi iespēja, ka Kalantas sadedzināšanās un tai sekojošie nemieri Kauņā var kaitēt PSRS ārpolitikai, jo pēc dažām dienām bija jāsākas ASV prezidenta Ričarda Niksona vizītei Padomju Savienībā.

"1972.gada dramatiskie notikumi Kauņā, kas atgādināja 1956.gadu Budapeštā un 1968.gadu Prāgā, ASV prezidenta vizītes priekšvakarā acīmredzami grāva padomju impērijas izplatītos mītus par tautu draudzību un darbaļaužu mīlestību pret padomju iekārtu," sacījusi parlamenta vadītāja. "Sāpīgi, ka par (..) tiesībām dzīvot brīvībā Roms Kalanta maksāja dzīvības cenu. (..) Taču viņa nāve nebūt nekļuva par beigām, kā to būtu vēlējušies tie, kuri pat pēc nāves viņu nomelnoja un psiholoģiski terorizēja viņa tuviniekus."

Izplatoties ziņai par Kalantas sadedzināšanos, Kauņā sākās spontāni protesti pret padomju okupāciju. 18. un 19.maijā demonstrācijās piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, skandējot "Brīvību Lietuvai!". Šie nemieri tolaik bija vieni no plašākajiem Padomju Savienībā.

Jaunieši plūstin plūda uz skvēru pie Muzikālā teātra un nesa turp puķes. Milicija sākumā centās neiejaukties, bet vēlāk acīmredzot saņēma rīkojumu pūli izklīdināt, sāka mest puķes atkritumu urnās un dzīt cilvēkus projām, bet tas tikai vēl vairāk nokaitēja atmosfēru.

Valsts Drošības komiteja, cenšoties novērst nekārtības, pārcēla Kalantas bēres uz agrāku laiku un atcēla autobusu satiksmi uz kapiem, bet cilvēki sāka pulcēties viņa sadedzināšanās vietā, kur godināja viņa piemiņu ar klusuma brīdi un tad devās uz milicijas pārvaldes ēku. Milicija centās gājiena dalībniekus izklīdināt. Sākās sadursmes, un pret cilvēkiem tika raidītas Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka vienības ar stekiem un vairogiem.

Nākamajā dienā demonstrācijas atsākās ar jaunu spēku, bet šoreiz pret tām tika raidītas īpašo uzdevumu vienības ar automātiem, granātām un gāzmaskām. Tās atbalstīja komjaunatnes un partijas aktīvisti, turklāt tieši pēdējie esot izcēlušies ar īpašu nežēlību. Protesta akcija tika apspiesta pāris stundu laikā, nesaudzējot ne sievietes, ne bērnus.

Pēc oficiāliem datiem, divās dienās tika aizturēti 402 cilvēki, 33 saukti pie administratīvās atbildības, bet pret sešiem ierosinātas krimināllietas par huligānismu vai valsts īpašuma bojāšanu un piespriests ieslodzījums uz laiku no pusotra līdz trim gadiem.
Domājams, ka šī relatīvi maigā reakcija bija saistīta ar gaidāmo Niksona vizīti, kuras priekšvakarā PSRS varas iestādes centās visiem spēkiem notušēt manifestāciju politisko raksturu.

Kā atgādina laikraksts "Lietuvos žinios", Kauņas manifestācijas bija plašākās, bet nebūt ne pirmās pretpadomju demonstrācijas okupētajā Lietuvā.

1956.gada novembrī, neilgi pēc Ungārijas sacelšanās sākuma, Mirušo piemiņas dienā Kauņas kapsētā pie Brīvības cīnītāju pieminekļa bija sapulcējušies aptuveni 10 000 cilvēku, galvenokārt jaunieši, skandējot "Rokas nost no Ungārijas!" un "Brīvību Lietuvai!". Drīz vien no krāsainām šallītēm kailajos kapsētas koku zaros izveidots neatkarīgās Lietuvas karogs, bet ļaudis sākuši virzīties uz Laisves alejas pusi, kur izdauzījuši VDK ēkas logus un virzījušies uz pilsētas izpildkomiteju, kuras tuvumā 16 gadus vēlāk sadedzinājās Kalanta. Demonstrāciju toreiz apturējis tikai karaspēks. Aizturēti vismaz 85 cilvēki, un vismaz četri vēlāk nonākuši ieslodzījumā. Gadu vēlāk demonstrācijas atkārtojušās, bet 1959.gadā vecā Kauņas kapsēta slēgta.

Kauņā, kas starpkaru laikā bija neatkarīgās Lietuvas galvaspilsēta un acīmredzot bija saglabājusi tālaika brīvības garu, vairākas spontānas protesta izpausmes notika arī turpmākajos gados, lai gan pārējā Lietuvā atmosfēra bija mierīgāka.

2000.gadā Kalanta pēc nāves apbalvots ar 1.pakāpes Vīta Krusta ordeni, bet 2005.gadā viņam piešķirts Lietuvas brīvības cīnītāja statuss.

LETA