Klusums: Žanetas Jaunzemes-Grendes drāma 100. pantā (175)

No laikiem, kad apguvu žurnālistiku, vislabāk atceros vienu BBC žurnālista ierādīto tehniku. Ļaujiet, lai jūsu intervējamais runā, viņš toreiz mūs mācīja. Jums nekas nav jādara, nekas īpaši nav jāprasa. Tikai piekrītoši mājiet ar galvu, un ļaujiet cilvēkam runāt un pacietīgi gaidiet. Jo vienā brīdī, pēc stundas vai divām, kad jūsu objekts būs sajuties drošāks, kad kļūs atvērtāks un sāks uztvert jūs par draugu, kad nogurs vai zaudēs koncentrāciju, viņš pateiks kaut ko īpaši stulbu vai šokējošu. Un tas būs jūsu ziņas virsraksts.

Protams, Latvijas flegmatiskā vide pamatīgi atšķiras no skarbās, sarkasma un melnas ironijas piesātinātās mediju telpas Lielbritānijā (palūkojiet kaut politiski korektās avīzes The Guardian karikatūru lapas). Tomēr britu mācības kodols ir patiess arī šeit - neviens žurnālista jautājums vai komentārs nespēs par kādu personu pateikt tik daudz un tik spilgti, kā šī persona pati par sevi. Ja vien viņai atļauj runāt. Un rada attiecīgo atmosfēru.

To krāsaini un skaisti varēja novērot 20. aprīļa 100. panta preses klubā, kurā man bija gods piedalīties kopā ar kolēģiem no Dienas un Latvijas Televīzijas. Mēs iztaujājām kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi. Jā, arī raidījuma pirmajā daļā bija daudzi, teiksim tā -  ievērības cienīgi mirkļi. Tomēr atzīšos: pārāk dziļām domām piestūķēta diskusija nešķita. Vai nu ministre runāja sev ierastajā frāžu leksikonā, kuru tulkot neviens klātesošais neņēmās. Vai arī aizspieda ausis kā reizēm mēdz darīt skolas meitenes, kas baidās atzīties nodarījumā, tādēļ rāda ar pirkstu, sakot: Melis, melis, karamelis. (Es, protams, mazliet dramatizēju, bet tikai mazliet. Un šeit var redzēt vienu no tiem dokumentiem, par kuriem ministre dievojās, ka nekas tāds neeksistējot un tie esot nešpetni meli).

Un tad pienāca tāds moments, kurā laiks šķita apstājamies un ikviens klātesošais saprata - mēs esam liecinieki kādam īpašam mirklim. Tas bija skaists, dramatisks moments, kādi televīzijā gadās pavisam reti, vēl jo retāk - dzīvajā ēterā, un tā bija tīrā prieka dvesma par iespēju būt klāt šādā brīdī. Tas bija moments, kurā raidījuma vadītājs vaicāja ministrei: Vai jūs varētu, lūdzu, pateikt - kas ir tā vienotā informatīvā telpa?

Un ministre klusēja.
Un klusēja.
Un klusēja.
Viņa iesmējās.
Vienota telpa, viņa teica, tā ir tāda telpa...
Un klusēja.
Vai, es nekad  neesmu par to domājusi...
Un klusēja.
Un klusēja.

Tajā brīdī ikviens klātesošais ekrāna abās pusēs saprata - mūsu priekšā nav vienkārši nekompetents cilvēks, kurš galīgi neorientējas savā nozarē. Mūsu priekšā ir kas vairāk.

Klusums reizēm pasaka vairāk nekā miljons vārdu. Ir taču tāds teiciens. Nav nevienas lietas, ko žurnālisti būtu varējuši pajautāt, nav nekā, ko Grende būtu varējusi pateikt, kas būtu spilgtāks citāts par šo klusumu. Tas pateica visu, ko būtu vērts zināt par mūsu pašreizējo kultūras ministri. Un to, kas notiek kultūras nozarē. (Pilns raidījuma ieraksts atrodams šeit. Labākie kadri no 44:14)

Ir viena lieta, kas Grendes sakarā mēdz piemirsties - viņa ir pirmā ministre, kas nāk no Visu Latvijai! rindām. Tas galīgi neizskatās labi vislatviešiem. Tieši šaubas par viņu iespēju sameklēt savās rindās puslīdz respektablus personāžus nopietniem amatiem, ir liela krauja nacionāļu braucienā uz varas everestiem. Grende pilnībā apstiprina šīs šaubas. Viņa ir kreiča dāma ikviena Nacionālās apvienības kritiķa rokās.

Šis būtu piemērots moments nacionāļiem atzīt - atvainojiet, mēs kļūdījāmies, šī persona nav piemērota kultūras ministres amatam. To cilvēki saprastu. Mēģinājumi Grendi nemitīgi attaisnot - piesaucot gan konspirācijas, gan oligarhus, gan nekrietnus melus un arī gej-masonus, tas īsti nebūs saprotams pat pašiem organizācijas biedriem. Vismaz tādas runas klīst no cilvēkiem partijas iekšienē. Grendes pēdējais izgājiens, ieceļot par biroja vadītāju cilvēku no ostu biznesa, šķitis pārāk riskants partijas vadībai, kas likuši atcelt šo lēmumu. Uz to Grende esot izteikusi ultimātu - ja liks aiziet Bolēvicam, aizies arī viņa.

Lai cik daudz vai maz patiesībai atbilstu šīs runas, ir skaidrs, ka Grende rada aizvien lielāku spriedzi saviem patroniem. Nemaz nerunājot par padotajiem. Tikmēr kultūras aprindās aizvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka patiesā kultūras lietu vadītāja ir Grendes padomniece, iepriekšējā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte. Bet Grendes interese un aršana ir tikai šīs industrijas finanšu sektorā. Gan vairāk nekā divi miljoni no bibliotēkas celtniecības, kas būvniekiem būtu jāatskaita atpakaļ valsts kasē, gan Kultūras ministrijas vadībā iesaistītais ostu biznesmenis rāda, ka druvas ir baltas un gaida pļāvējus.

“Tas, ko pievienošu no savas puses un kas ir mana prioritāte, ir domāšanas veids,” teica Grende, kļūstot par kultūras ministri. Taisnība vien ir. Viņas ienestais domāšanas veids kultūras vidē ir diezgan liela inovācija. Bet ko nu tur daudz lai saka...

Reizēm atliek paklusēt.