Otto Ozols – motivācijas vēstule Latvijas Televīzijai (112)

Cienījamā Latvijas Televīzijas vadība!

Es, Otto Ozols, esmu novadījis trīs raidījumus „100. pants” un saskaņā ar vienošanos, rakstu jums motivācijas vēstuli – kādēļ man uzticēt vadīt šo raidījumu arī turpmāk.

Vispirms minēšu acīmredzamo: manis vadītie raidījumi bija neparedzēta veiksme. Tie izsauca skatītāju sajūsmu, radīja ažiotāžu masu medijos un viļņošanos visos sociālajos tīklos. Uzskatu, šīs veiksmes pamatā ir tieši mana atraktīvā un spilgtā personība. To apliecinās ikviens, kurš mani kādreiz redzējis TV ekrānā, klātienē vai pat tikai fotogrāfijās. Tomēr, drošības pēc, ļaujiet man šo apgalvojumu pamatot ar dažiem faktiem.

Pirmkārt, mana popularitāte kā slavenā romāna „Latvieši ir visur” autoram. Ja kādu neizprotamu iemeslu dēļ esat to palaiduši garām, tad aicinu iegriezties manā Facebook mājaslapā. Īpašu uzmanību pievērsiet fotogrāfijām, kurās esmu redzams uz pirktāko grāmatu fona. Gan Zvaigznes grāmatnīcā, gan Jānī Rozē un Valterā Rapā – it visur esmu nofotografējies ar savu grāmatu rokās, lai atstātu vēsturisku liecību nākamajām paaudzēm. Mans romāns – kaut par romānu to saukt būtu pārāk šauri, tādēļ intervijās es to parasti pielīdzinu Holivudas filmai “Forests Gamps” – visur ieņēma pirmās vietas, konkurējot vienīgi ar Ziņģīti un Monikas Zīles pavārgrāmatu. Mani nebaida arī kritika – literatūras kritiķi īpaši neslavēja manu veikumu: „Sākot no idiotiskā vāka, tad neskaitāmajām drukas un stila kļūdām un ar nacionālpatriotisko toni, kas robežojas ar muļķīgu salkanību, jāatzīst, ka grāmata nevis spēcina latvieti, bet dzen kompleksos. (..) Autors desmit gadus vācis kopā tekstu, kura noslēgums ir tikpat tups, kā savulaik Muktupāvelas vārsmojumā par latviešiem visur – arī Īrijā.” (R.Ceplis, portāls Satori). Taču to es skaidroju ar skaudību, kā arī Krievijas specdienestu pasūtījumu.

Un kas gan ir kāda literatūrkritika, salīdzinot ar pašas kultūras ministres izteikto atzinību! Žaneta Jaunzeme-Grende augstu novērtēja manu devumu kultūras kanonam. Viņa mani pat izvirzīja par pretendentu īpašai stipendijai, lai mācītos rakstniecību Kanādas universitātē. No piedāvājuma gan es pazemīgi atteicos, jo izslīpētu dimantu pulēt vairs nav jēgas. Toties, kad visa tā dēvētā rakstnieku elite sāka izteikt šaubas par mūsu kultūras ministri, es bezbailīgi ieņēmu aizstāvošu pozīciju, uz visām četrām nostājoties PAR! Ja kultūras ministre atpazina manā romānā augstākās literārās kvalitātes, tas vien apliecina viņas spējas. Bet visus uzbrukumus kultūras ministrei es skaidroju ar Krievijas specdienestu pasūtījumu.

Vēl būtu jāmin manas profesionālās prasmes. Savu karjeru es sāku, izplatot Oriflame kosmētiku. Šī pieredze man noder arī jaunajā TV sejas ampluā – kā noteikti būsiet pamanījuši, ekrānā es staroju ne tikai intelektuāli, bet arī tīri fiziski. Vēlāk, turpinot straujo karjeras kāpumu, kosmētiku nomainīja cūkgaļas un dažādu desu izplatīšana. Šajā darbā man daudz sanāca kontaktēties ar cilvēkiem, un es sapratu, kas ikvienam latvietim sirdī svarīgs. Latvijā audzēta cūkgaļa. Kārtīga desa, kā padomju laikos, bez sojas piedevām. Un krievi.

Šīs zināšanas es izmantoju, kļūdams par populārāko Latvijas publicistu slavenajā, inteliģentu cilvēku īpaši iecienītajā portālā TVNET. Īsam ieskatam daži no manu veiksmīgāko, visvairāk komentēto darbu virsrakstiem. „Vai krievi patiesībā jau nav tikuši varā?” (Atbilde – ir!) „Latvijā tiesības uz viedokli ir pat Ušakovam” (Bet nevajadzētu!), „Salaspils koncentrācijas nometnes krematorijā dūmi kūp” (Krievi kurina), „Mūsdienu Latvijas ievērojamākie «sūdokrāti»” (Ušakovs un citi krievi) un „Latvijas beigas jau klauvē pie durvīm”, pie kā es vainoju Krievijas specdienestus.

Protams, pretī es lieku visu, kas ir pareizi. Labs piemērs ir mans raksts: „Valdis Dombrovskis – premjers, kurš uzšķīlis gaismu tuneļa galā”. Īsi, kodolīgi un viegli uztverami plašai sabiedrības daļai. Turklāt, mana dziļā izpratne par lietām ļauj man izteikt pareizos spriedumus arī bez kādām nevajadzīgām diskusijām. Tādēļ Latvijas sabiedrība ārkārtīgi ieguva, kad LTV beidzot atvēlēja man ētera laiku, lai uzrunātu tos, kas mani kādu nezināmu iemeslu dēļ vēl nav iepazinuši. Nedaudz gan traucē tas, ka raidījumā pie mana galda sēž vēl arī citi cilvēki, kas laiku pa laikam grib kaut ko pateikt, tādējādi traucējot man runāt. Tomēr tas ir tikai formāta jautājums, kuru es centīšos drīzumā atrisināt.

Vēl tikai viens precizējums. Par tām rozēm, kuras es dāvināju Sudrabas kundzei. Dažādi krievu ķēdes suņi, skauģi, konkurenti, Krievijas specdienesti, Ušakova pakaļskrējēji, Maskavas rokas un tamlīdzīgi mēģināja kritizēt šo manu cēlo žestu. Lai viestu skaidrību, gribu atklāt – tā bija tikai nejaušība. Šīs rozes patiesībā bija domātas man pašam. Biju iecerējis tās pasniegt pats sev par lielisko debiju sabiedriskajā televīzijā. Tomēr kaut kas Sudrabas kundzes teiktajā man tā sajauca galvu, ka es pēkšņi iedomājos ziedus atdot viņai. Apsolos, ka turpmāk nekas tāds vairs neatkārtosies.

Visādi citādi, uzskatu sevi par perfektu kandidatūru no visām dimensijām un savus pirmos trīs raidījumus – par izciliem TV šoviem, kuriem līdzināties varētu vienīgi filma “Forests Gamps”. Tādējādi mūsu sadarbības turpinājumu uzskatu par pašsaprotamu.


Ar cieņu,
Otto Ozols