Zēniem vienmēr patiks pistoles - bet par ko domāja meitenes? (50)

Pilnīgi nesaprotu tos, kuri nosoda Parādnieku un viņa leģionāru maršu bērnudārzā “Pūcīte”. Būsim godīgi - kuram gan no mums kādreiz nav uznākusi vēlme ieģērbties Trešā Reiha formas tērpā un drusku pazīmēties? Pat princis Harijs ar visām zilajām asinīm reiz krita līdzīgā kārdinājumā, un arī toreiz mediji ņēmās traki palikdami. Bet lieki, es jums saku, lieki - kā savos labākajos laikos dziedāja vīru kopa “Backstreet boys” : zēni vienmēr paliks zēni, un viņiem vienmēr patiks tērpties kamuflāžā, spēlēties ar pistolēm un izrādīties meitenēm. Nu, labi, šajā gadījumā puišus pie meitenēm nelaida, nācās dižoties starp bērnudārzniekiem, bet loģika tā pati. Tas ir pilnīgi normāli. Cilvēciski.

Šajā gadījumā interesantāki liekas nevis vīrieši ar savām vājībām, bet sievietes - tās, kuras skandalozi slavenajā “Pūcītes” video stāv maliņā un ar smaidu noskatās savos audzēkņos, reizi pa reizei tos uzmundrinādamas. Viņas ir bērnudārza audzinātājas. Tātad viņas vismaz četrus gadus (!) ir pavadījušas augstākajā mācību iestādē, studēdamas mazu bērnu audzināšanu. Un ja ticam Imantam Parādniekam, viņām pat ir maģistra grāds šajā zinātnē.

Vienmēr licies savdabīgi, ka sievietēm mūsdienās vajadzīgi četri gadi augstskolā, lai viņas būtu kvalificētas spēlēties ar bērniem un varētu iemācīt tiem kādu dziesmiņu vai burtiņus. Bet šoreiz ne par to. Tātad - ar visiem četriem gadiem plus maģistratūru šīm audzinātājām nelikās nekas dīvains, ka divi SS formās saģērbušies vīrieši atnāk uz dārziņu un dod bērniem spēlēties ložmetēju? Visu cieņu mūsu smagajai, sarežģītajai un citādi netradicionālajai vēsturei - tur biji divi vīrieši, viņiem bija II Pasaules kara formas ar SS zīmotnēm, tur bija galīgi mazi bērni, un tie vīrieši deva bērniem bāzt ieročus pie mutes. Es gan nelepojos ar maģistra grādu bērnudārzos, bet pat amatierim tur galvā būtu ieskanējies kāds trauksmes zvans.

Dārziņa priekšniekam Parādniekam vēl līdz šim brīdim nekas nekur nezvana. Viņš no tīras sirds apgalvo, ka audzinātājas pirms tam ir izskaidrojušas bērniem ieroču bīstamību. Par to nav iemesla šaubīties. Ja dienesti piespiedīs, gan uzradīsies arī darba aizsardzības grāmata, kurā četrgadnieki parakstījušies par drošības noteikumu ievērošanu. Un nelaimes gadījumā visu vainu sola ņemt uz sevi.

Un vēl Parādnieks skaidro, ka visu šo ņemšanos ir inspirējuši Kremļa mediji. Tam gan atļaušos neticēt. Domāju, arī ļaudis, kas nesaņem naudu no Kremļa, izjutīs nelielu diskomfortu, redzot vienā telpā mazus bērnus, ieročus un vīriešus vācu armijas formās. Tā Rietumu cilvēkiem domāšana iekārtota - vismaz kopš pēdējā pasaules kara  (ja vien jūs neesat Nacionālās apvienības atbalstītājs, jo tādā gadījumā jums mazi bērni ar ieročiem rokās nozīmē patriotisku audzināšanu).

Ja nu kāds no šī visa var ko secināt, tad tas ir Roberts Ķīlis. Viņam ar steigu nāktos painteresēties, ko īsti māca augstskolās tām sievietēm, kuras tur studē par bērnudārzu audzinātājām. Un lai cik visaptveroša būtu programma, tur pamatīgi prasās pēc priekšmeta ar nosaukumu: Veselais saprāts.

Bet mēs, pārējie, guvām vismaz nelielu ieskatu tajā, ko nozīmē “patriotiska audzināšana” Nacionālā bloka izpratnē. Nav maznozīmīgs jautājums. Nacionālisti tomēr nav nekāda margināla, dīvainu cilvēku grupiņa - viņi ir valdībā un viņiem ir ministri, un pilnīgi mierīgi kāds no viņiem var kļūt par izglītības ministru. Galu galā, mums Saeimā jau ir Valstiskās audzināšanas apakškomisija. Un tie, kas nākamajās vēlēšanās atdos balsi par Nacionālo apvienību, darīs to zinādami, kāda veida pasaules redzējumam pauž savu atbalstu.

Satraukties par balsu zaudēšanu nacionālistiem gan īpaši nevajadzētu. Nav tomēr šeit nekāda Anglija, kur princi Hariju piespieda publiski atvainoties un vēl beigās pašu uz Afganistānu aizsūtīja, lai redz, ko nozīmē īsts karš, ja reiz tik ļoti gribas karavīra formā apkārt staigāties. “Pūcītes” priekšnieks Parādnieks pat neapsver iespēju, ka tajā visā būtu kāda problēma. Bet audzinātājas skaidro - programmā ir paredzēts “iepazīstināt bērnus ar dažādām profesijām un to formastērpiem”.

Tad nu tikai atliek jautājums par tiem diviem vīriem, kuru profesija ir Waffen-SS leģionārs. Protams, nevienam nevar aizliegt uzvilkt, piemēram, ASV armijas formu un staigāt pa skolām kā Vjetnamas kara veterānam. Un tomēr - kaut kādu cieņu tomēr varētu izrādīt cilvēkiem, kuriem šīs formas nozīmēja ārkārtējas personīgās ciešanas un tiem, kas šajās formās mira. Uzvilkt šos tērpus un vazāties pa bērnudārziem, tēlojot karavīrus - nu, nav tas pārāk cienīgi. Turklāt, ja vēlme būt par kareivi ir tik liela, mūsu valsts nodrošina lielisku iespēju stāties bruņotajos spēkos un braukt karot uz svešām zemēm svešas zemes armijā. Gluži kā īstam leģionāram!

Un pēc tam, pēc kāda raunda vai trijiem pa Afganistānas tuksnešiem, mēs labprāt uzklausītu, kas jums būtu par šo lietu sakāms. Un tas arī būtu bērniem stāstīšanas vērts.