Veidemanes apdzisušais ugunskurs un mirdzošā kloāka (70)

Kamēr janvāris, tikmēr barikādēs dzirksteles skrien uz visām pusēm – prasās vēl pēc vienas, cerams pēdējās, pagales tajā mitoloģiskajā barikāžu ugunskurā. Galu galā, pateicoties iepriekš publicētajam rakstam par barikāžu leģendu, esmu pat iekļuvis starp vīriešiem Elitas Veidemanes mūžā. Viņa veltījusi veselu eseju – sakot godīgi, diezgan nesliktu – par „cinisko ņirgāšanos” par visiem barikāžu varoņiem.

Gluži kā negodīga kultūrkritika, šie pārmetumi mazliet kaitina. Ne tādēļ, ka būtu problēma kādreiz „ciniski ņirgāties” – savs laiks, sava vieta arī tādam žanram. Vienkārši barikāžu stāsts ne tuvu nav ne žanrs, ne gadījums. Jo, protams, kā jau lielākā daļa latviešu, esmu tajā barikāžu stāstā iekšā. Un kurš gan ņirgātos pats par sevi? Ironizēt – jā, varbūt pat viegli pasmīkņāt. Bet ņirgāties... Tādēļ Elitas Veidemanes pārspriedumi var būt pareizi un korekti, un patriotiski un vēl visādīgi, bet tie nav godīgi. Un ja cilvēks sastopas ar kaut ko netaisnīgu, manuprāt, viņam ir pienākums to drusku pataisnot. Vismaz mēģināt. Varbūt, ka tas arī ir patiešām vienīgais cilvēka pienākums. Varbūt. Es nezinu. Neesmu jau nekāda atmodas laika morālā autoritāte.

Tajos atmodas laikos man vispār bija septiņi gadi. Kaut ko pa miglu atceros, kā ar mammu nesām tētim maizītes uz tām barikādēm. Vēl tētim pēc tam vajadzēja saņemt kaut kādu goda zīmi, bet viņš aizgāja prom no tās ceremonijas. „Sāka viņi tur kā tādi klauni viens uz otru bļaustīties – tu tur nestāvēji, es gan visu laiku nostāvēju, nē, es vienīgais visu nostāvēju... Kam man to vajag – es piecēlos un aizgāju.” Tā arī vairāk par barikādēm ģimenē neko daudz neesmu dzirdējis. Tāds ir mans barikāžu stāsts.

Un kurš gan neatzīs, ka šis stāsts modina vairāk ironijas, ne nacionāla patosa jūtas.

Varētu jau gribēt, lai nākamo paaudžu uzskati un vērtības tiktu pārlikti “pa taisno” no valstī vispāratzītā kursa. Tomēr cilvēku, daudz vairāk par vēstures grāmatām un kalendārā apvilktām dienām, veido viņa personiskā pieredze. Ja barikāžu atceres priekšvakarā mani no TV sentimentāli uzrunā Ojārs Rubenis, un fonā maigi spēlē Zigmāra Liepiņa patriotiskās melodijas, atvainojiet – tur ne tikai ciniski paņirgāties. Jo, redziet, neviens oligarhs, ne tautas ienaidnieks, ne arī krievs (ja neskaita dažus gop-stopus pamatskolas laikā) man neko nozadzis vai atņēmis nav.

Toties pret šiem diviem atmodas ugunskuru varoņiem, ar visu tautas varas pārstāvi Dimiteru piedevām, es joprojām tiesājos pa dažādām instancēm. Elita Veidemane dēvē manu paaudzi par cinisku un ņirdzīgu. Es ļoti atvainojos, bet tas cinisma līmenis, kādu iepazinu pēc sadarbības ar mūsu tautas vispāratzītiem atmodas varoņiem, ir gluži cits izplatījums. Šajā dzīves laikā mums – vēl viena varoņa, Imanta Kalniņa vārdiem runājot: kas esam Rietumu kloākā inkubēti – visticamāk nebūs saprotams. Tāpat kā nekad nebūs saprotams – kā vieni un tie paši cilvēki varēja būt morālas autoritātes padomju režīmā, un tagad to pašu lomu mierīgi pildīt neatkarīgajā Latvijā. Bet neko – visādas Zālītes, Ziedoņi, Liepiņi, Kalniņi pilda un galīgi neizjūt nekādu diskomfortu.

Nezinu, kā jūs, bet manuprāt – tā Rietumu kloāka ir labākā vieta, kur Latvijai palaimējies ieslīdēt. Jo vismaz manā dzīvē – un tātad tūkstošiem citu relatīvi jaunu latviešu dzīvēs – viss labākais ir nācis no turienes. Drošība brīvi izteikties. Domāt brīvi, pat ja tas nozīmē domāt citādi. Svinēt valsts kulta svētkus, velkot baļķus ap Bastejkalnu vai attiecīgi dedzinot Doma laukumā, atkarībā no sezonas aktualitātēm. Vai arī tos ignorēt. Godīgi pateikt – man šī diena neko daudz neizsaka. Un nedabūt ar mēslu čupu sejā gadījumā, ja piedalies nepareizās draudzes dievkalpojumā. Jo Elita Veidemane savā esejā gan iejūtīgi raksta: „Ikviena cilvēka dzīvības zaudēšana ir veselas pasaules zaudēšana.” Tomēr starp rindām saprotam – tas tikai tajā gadījumā, ja šis cilvēks nav liberasts, sorosīts, gejs, kosmopolīts vai vēl kāds deģenerāts. Interneta komentāru atmosfēra diezgan skaidri liek nojaust – ja ne Rietumu kloākas, tad dažas šīs deģenerētās pasaules ar lielāko sajūsmu tiktu noziedotas kādā latviski nacionālā ugunskurā.

Visbeidzot, tā arī nesapratu pašu galveno – kas tad ir tas, ar ko mums barikāžu atceres dienā tik šausmīgi vajadzētu lepoties? Un tik traģiski pieminēt? Ka cilvēki vienreiz pa visām okupācijas desmitgadēm izrādīja vismaz kaut kādu pretestību un drosmes pazīmes? Ļoti jauki, protams.

Bet, šo aktu svinot un visādi atzīmējot, mēs jau esam nokurinājuši stipri vairāk ugunskuru nekā toreiz uz pašām barikādēm. Astoņus bojā gājušos? Traģiski, protams. Bet kamēr sildījāmies pie viņu atceres ugunskuriem, tikmēr šajā ziemā vien kaut kur tepat blakus nosala 35 citi cilvēki. Jeb, Veidemanes vārdiem runājot, zaudējām veselas 35 pasaules. Brīvā valstī, miera laikā un zināmas pārticības apstākļos – godīgi sakot, kas tāds stipri vairāk ievibrē emocijas nekā padzisušās barikāžu ugunskuru paliekas.

Un kas tad no tā visa ir palicis? Ja vienīgais mērķis, ko gribētos no savas valsts sagaidīt, ir vieta, kur labi dzīvot kā latvietim, tad mēs ar to galā, maigi sakot, paši nekādi netiekam. Un jo patriotiskāki saukļi, jo švakāk ar to galā tikšanu. Nezinu, kas vēl traģiskāks latviešu kultūru varētu piemeklēt par pašreizējo kultūras ministri. Bet viņa taču ir no tik latviskiem, nacionāliem un pareiziem spēkiem, ka tālāk nav kur. Ja šie spēki vēl tiktu pie lielākas varas resursiem, tad cilvēkiem, kuru IQ pārsniedz divciparu skaitli, un kuri kādu savādu apstākļu dēļ šeit vēl aizkavējušies, patvērums būs jāmeklē kādās ļoti marginālās iestādēs. Gandrīz pat vai tādās kā trako mājas.

Nē, ziniet, paldies par jūsu barikādēm un Mežaparka manifestācijām – gan jau jūs tiešām ticējāt uz to labāko. Bet kā jau Apustulis Pāvils konstatēja: ticība bez darbiem ir tukša un bezsaturīga muldēšana. Lai vai kādus piemiņas aktus un ceremonijas nenoturētu, izskatās, mēs vienkārši netiekam galā paši ar sevi. Un nav ko tur daudz kautrēties. Nav mazums arī tādu tautu pasaulē. Šajā gadījumā – Rietumu kloāka atspīd kā gaisma latviešu nāves ielejas galā. Rietumu kultūrai ir liela pieredze pasargāt un nodrošināt augšanai piemērotus apstākļus subkultūrām, kas pašas par sevi parūpēties nespēj. Gan pasargās arī latviešus. Vispirms jau no mums pašiem.

Spēcīga, federatīva Eiropa ir Latvijas lielā iespēja. Spriežot pēc iedzīvotāju cipariem, varbūt pat pēdējā. Līdz ar to īsti konservatīvi un patriotiski ir iestāties par šādu nākotnes modeli. Viss pārējais – tikpat jēgpilni kā patriotiskas dzejas lasīšana pie apdzisušu ugunskuru pelniem.